Kamēr citviet Talsu novads varbūt vēl modās lēnai sestdienai, Sabile jau dziedāja un dejoja. Gaisā dzirkstīja prieks, smaržoja karstvīns un svaigi ceptas piparkūkas. Pēc pandēmijas, kas divas ziemas ierobežoja Karstvīna svētku plašumu, Prieka ielejā lustīgums atgriezās tāds, kāds reiz tas bija, un bonusā daba parūpējās, lai Sabile izskatītos kā senā Ziemassvētku kartītē.
Lai pircēji būtu priecīgi, tirgotāji gatavojušies pat līdz vēlai naktij un mērojuši ceļu arī no kaimiņnovadiem. Iegādāties varēja visu, sākot no bulciņām eglīšu formā līdz piparkūkām, kas izskatījās kā īsti mākslas darbi.
/Foto: Terēze Matisone/
Īsta rosība valdīja kafejnīcā «Rausis», kur, šķiet, apdzīvots bija ik kvadrātcentimetrs, lai iesaistīties varētu piparkūku cepšanā. Kafejnīcas saimniece Liene Jakubone darbnīcai bija sagatavojusi 30 kilogramus mīklas. Lielais skaitlis viņu nebiedēja, jo, ja palikšot pāri, izcepšot Ziemassvētkos. «Labāk lai paliek pāri, nekā kādam pietrūkst,» sacīja Liene. Viņa mazliet arī palīdzēja bērniem izrullēt mīklu, lai būtu pareizais biezums, un tad mazie metās mīklai virsū ar visām pieejamajām formiņām. Vēlāk tika izmēģinātas arī viskošākās krāsas. Taču Kristīne Nordena izvēlējās cept baltas sniegpārsliņas. «Ziemassvētki man asociējas ar balto, tīro un gaišo, mīlestību, saticību un cerību. Tāpēc man būs baltas sniegpārsliņas,» bilda Kristīne, kura Sabilē sastopama ne tikai Karstvīna, bet arī Vīna svētkos. «Katri svētki ir īpaši un man nozīmīgi, un es vienmēr vedu savus draugus, jo ļoti lepojos ar pasākumiem, kas ir Sabilē. Ļoti, ļoti, ļoti lepna.» Par to ļoti priecīga ir Sabiles kultūras nama vadītāja Gerda Zeberiņa, kura atzīst, ka tas arī ir svarīgākais — ka svētkos satiekas draugi, ģimene, bijušie klasesbiedri, sabilnieki un viesi un visi bauda prieku. Šoreiz kā skaistā senā Ziemassvētku kartītē.
Sestdiena Sabilē bija ziemīgi skaista, bet ļoti auksta, kas bija veiksmīgs pavērsiens Sabiles māk-slas, kultūras un tūrisma centram, jo, lai sasildītos, ļoti daudzi ieskatījās izstādē «Iekāres objekti II». Tikmēr sinagogas balkonā mākslas zinātnieks Uldis Jaunzems–Pētersons, māksliniece Ildze Ose un interesenti diskutēja par to, kas ir māksla. Uz diskusiju vedinājis centra saņemtais dāvinājums — gleznotāja Pētera Postaža darbs «Sabiles lelles» —, par kuru kāda sieviete sociālajos tīklos jautājusi, kopš kura laika Sabiles lelles ir māksla.
Jau vairākus gadus
svētki Sabilē nav iedomājami bez zumbas, un arī stindzinošais aukstums nebija nekāds šķērslis. Ieturētie kurzemnieki, protams, palika savās vietās, tomēr pēc kājām, kas ritmā kustējās līdzi, bija skaidrs, ka īstenībā arī viņi gribētu dejotājām pievienoties. Un, saulei norietot, sekoja vairāki pārsteigumi — Prieka ielejā iebrauca izdekorēta lauksaimniecības tehnika, un dāmas, kuras neprot šūt, tikai ar baltu skaudību varēja noskatīties uz Elvīras Krofts šūšanas akadēmijas rudens/ziemas mēteļu kolekcijas modes skati. Bet uz lielās egles iedegšanu ieradās nevis viens, bet krietns bariņš Ziemassvētku vecīšu. Ar vienu neesot gana, jo bērniem daudz vēlmju. «Viens grib tanku, otrs grib lidmašīnu, trešais grib iPhone, ceturtais — vēl kaut ko. Mums jau grūti tagad saprast,» sacīja viens no vecīšiem, kurš solīja vēlmes izpildīt. Pieaugušie vairāk cerot dāvanā saņemt mīlestību.
