Mērsragā — zoss un cūka ilgdzīvotājas

Mērsragā — zoss un cūka ilgdzīvotājas

Mēs dzīvojam ne tikai interesantu cilvēku piepildītā pasaulē, bet bieži vien gluži vai zilus brīnumus var ieraudzīt arī viņu saimniecībā vai mājas pievārtē. Juris Līcītis, kurš ir darbīgs mērsradznieks, ne tikai kā magnēts pievelk dažādas lietas, kas vēstī par pagātni, izveidojot savu īpašo kolekciju, bet viņš nenoliedzami ir arī bezgala sirsnīgs dzīvniekmīlis ar tādu savdabību, kādu ik uz stūra vis nesastapsi.

Jā, nudien, brīnumi ievadā pieminēti ne tāpat vien, jo Juris Līcītis ir sivēnmātes īpašnieks, kuru tik ļoti iemīlējis, ka nu jau astoņus gadus kuplā dāma dzīvo Jura saimniecībā. Tā ir netipiskās un sprogainās Mangalikas cūku šķirnes pārstāve, ko tautā mēdz dēvēt par aitu vai vilnas cūkām. Un astoņi gadi cūkai ir tikpat liels retums kā cilvēku vidū satikt kādu 105 gadu vecumu sasniegušo. Juris sirsnīgi smejas, ka tagad pat īsti nezina, vai sivēnmātei ir astoņi gadi vai deviņi, jo pēc septītā jau esot sajucis.

«Es domāju — kas tad viņu ēdīs un kam lai viņu dodu? Labāk tad izmēģināšu, cik ilgi tāda dzīvo… Un ar viņu var arī pajāt,» smejoties par 400 kilogramu smago rukšumammu Ūru stāsta Juris Līcītis. /Foto: Kristīne Kārkliņa/

Ne tikai cienījams vecums, bet arī svars

Nudien — 400 kilogramu sivēnmammas «svarīguma» var redzēt, bet, ieraugot to pirmo reizi guļam savā aplokā, vienīgā doma, kas ienāk prātā, bija — kas tā par kaudzi? Kā gaišu smilšu čupa, uz kuras izkaltis kāds zāles stiebrs. Bet, nē! Tā ir rukšumamma, kas sasniegusi cienījamu vecumu. Parasti šādiem lopiņiem mūžs esot vien gads vai pat mazāk, jo tos audzē kaušanai, bet šai īpašajai paveicies ar saimnieku, jo viņam palicis tās žēl.

«Es domāju — kas tad viņu ēdīs un kam lai viņu dodu? Labāk tad izmēģināšu, cik ilgi tāda dzīvo… Un ar viņu var arī pajāt,» smejoties stāsta Juris Līcītis. «Uzlieku zirga sedlus un — uz priekšu! Viņa jau nejūt, ka uzkāpj mugurā viens cilvēks. Un šogad gribēju sivēnmammu aizvest uz Mērsraga centru, lai cilvēki apskatās, bet man īsti nav laika, jo ir visādas skriešanas un darbošanās. Bet domāju, ka būtu jau arī, ko redzēt!»

/Foto: Kristīne Kārkliņa/

Sivēnmamma ar vārdu, kuras piemīlība liek pasmaidīt

Šis mājlopiņš savā aplokā jūtas omulīgi un izskatās mazliet amizanti, jo ausis pārkārušās pāri acīm, bet saskatīt to, kurš uzrunā, tomēr grib, tādēļ pamet galvu sānis, lai ausis pakrīt nomaļāk. Un nudien neizskatās, ka tā ir tādos gados. Un kas par frizūru! Gribas pat sacīt — kāda mataina rukšumamma! Noglaudot to, sajūta tāda, it kā roka būtu ieslidināta pusaudža matos, kurš sapūtis tos ar pašu stiprāko matu laku pirms došanās uz panku ballīti.

Milzīgā cūku mamma lēni un uzmanīgi pārvietojas, ka liekas pat — tā pārdomā katru soli un drošību, lai nepakluptu.

Juris atklāj, ka šādas sugas pārstāvji lielas rūpes neprasot un varot dzīvot pat ārā. Agrāk tādas cūkas viņam bijušas pat vairākas, un sivēnus Juris izrādījis bērniem Mērsraga centrā. Dzīvnieku mīļotājs atzīstas, ka nemīl lopiņiem un mājdzīvniekiem likt vārdus, jo tie tāpat atsaucoties, dzirdot viņa balsi, taču šo rukšumammu viņš uzrunā par Ūri. No cūkas urkšķēšanas skaņām sanācis vārds «Ūra».

Visu dienu — tikai guļ un ēd

Jura saimniecība agrāk bijusi bagāta ar dažāda veida putniem — garkakla pīlēm, pērļu vistām un citiem, tāpat bijusi aitu, kazu, arī cūku saime. «Man te dzīvoja arī vismaz simts baložu. Dažāda veida. Bet tad skatījos un pamanīju, ka to paliek arvien mazāk un mazāk… Te nevarēja glābties. Lapsas un caunas visus putnus apēda. Audzēju, audzēju, un tad, kā saka tautā, piegriezās. Un man te bija sataisīti žogi arī aitcūkām. Te tās rakās un dzīvojās. Šai šķirnei nav nepieciešams speciāli vārīt putras un barot ar pienu, lai tās izaugtu. Tās nav visai bieži sastopamas, jo šīs cūkas pēc nokaušanas ir jādīrā. Nav tā kā ar parastām cūkām, kad plucina un kasa. Un šīm aitcūkām gaļa ir treknāka, bet, tā kā pie mums vairs treknu gaļu nelieto, dabūju tās likvidēt, jo nebija iespējas gaļu realizēt. Un kādi skaisti tām ir sivēni! Ļoti! Raibi, melni, brūni. Un, jā, Ūra, patiešām visu dienu tikai guļ un ēd. (Smejas.) Bet viņai ir forši. Tādu sili nemaz nevajag. Nober ēdienu uz zemes, un tā ēd. Kartupelis Ūrai tagad tādā vecumā varbūt ir par cietu, bet ābolu gan kādu iedodu. Visvairāk viņai garšo putraimi un grūbas. Es daudz gan nedodu — kādus divus kilogramus dienā. Un tā sivēnmamma našķojas,» pastāsta Juris. Jautāts, no kurienes viņam sirdī tik liela dzīvnieku mīlestība, viņš teic, ka jau no bērna kājas, kad dzīvojis Ķūļos, bijušas cūkas. Kad apprecējies 18 gadu vecumā, pašam bijuši buļļi, cūkas un citi mājlopi. Un izrādās, ka vistas esot lielisks veids, kā tikt galā ar zāli, jo to pļaut vairs nevajagot — tās visu apēd. Arī treknas cūkas ādu atstājot tām, pēc trim dienām no biezās tauku kārtas vairs neesot ne miņas.

Zoss, kas sadraudzējusies ar mākslīgo stārķi, savu draugu ļoti uzrauga un aizstāv. /Foto: Kristīne Kārkliņa/

Cūkas Ūras vienaudze — amizantā zoss

Juris ir ne tikai senas rukšu mammas saimnieks, bet arī zoss, kura ciemošanās reizē lika no sirds izsmieties. Arī zoss ir tikpat veca kā Ūra. Katru gadu pa kādam šīs sugas mājputnam kritis, jo Juris nolēmis tās nekaut, bet šī brašule turas vēl šodien un izskatās ļoti aktīva. Reiz saimniekam nejauši zoss pastaigas teritorijā sanācis nolikt dekoratīvo stārķi, bet pēc tam viņš pamanījis, ka viņa mājputns ar to sadraudzējusies un sazinās. Un patiešām — uzvedas tā, it kā stārķis būtu dzīvs. Zoss savu draugu ļoti uzrauga un aizstāv, pat skrien virsū mašīnām, ja šoferis stārķa tuvumā izdomājis apgriezt savu spēkratu. Interesantais mājputns dekorācijai staigā riņķī kā iemīlējies, gāgina un no malas šī idille izskatās nudien sirsnīga un neticama, jo atnāk doma — kā tā var būt? Tas taču ir putns! Un kā jau zoss — šis mājputns ir diezgan paskaļas, rosīgas un bažīgas dabas, ka šī mīlas aina šķiet kino cienīga. Juris domā atnest vēl kādu dekoratīvo svēteli, lai redzētu, ko zoss darīs tad, kad plastmasas draugu loks paplašināsies.

Arī kaķu ķepu nospiedumi uz sirds

Tikšanās reizē Juris iepazīstina mūs arī ar savu suni, kuram, tāpat kā lielajam vairumam viņa dzīvnieku, nav vārda. Saimnieks smejas, ka paņēmis to, lai cīnītos ar lapsām un caunām, kuras vienmēr darījušas lielu postu mērsradzniekiem, kuri apņēmušies darboties lopkopības jomā, bet nekāda labuma nav guvis, jo nelielā auguma četrkājainais draugs laikam ar rudajiem medniekiem sadraudzējies.

Jurim sirdī ir arī kaķi. Viņš par tiem rūpējas un meklē arī saimniekus tādiem, kas pieklīduši un savairojušies. Mežonēni tiek pieradināti, un tad no visām malām kāds atbraucot minčiem pakaļ, bet pa to laiku paša mājās tapetes gan tiek paplucinātas. Kaķi tiek sterilizēti un kastrēti, kas arī nav lēts prieks, bet kādam šādas lietas esot jādara, lai neciestu dzīvnieki un nebūtu klejojošie. Vēl to barošana prasa savu, un ar Juri sarunas noslēgumā sanāk pasmieties par to, ka šāda mīlestība gan kaut ko maksā, bet, ja tas ir tik ļoti sirdī, neko nevar padarīt.

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.