Jūnija vidū, patīk mums tas vai ne, divi personvārdu īpašnieki ir paši, paši populārākie vārdu dienas gaviļnieki. Un šķiet, ka mūsu vidū nav neviena, kurš nezinātu kādu Jāni vai Līgu. Ja kāds vēl nepazīst mūsu puses Jāni Vēgneru, tad šī ir lieliska iespēja iepazīties ar novadnieku, kurš par teātri runā tik apgaroti, ka tas liek viņam pacelties divus metrus virs zemes un acīs rada dzirkstelīti kā par astoto pasaules brīnumu.
Viens no lielākajiem ieguvumiem, veicot ielu intervijas, kas nu atkal pēc ilgākas kovidpauzes ir aizgājušas mūsu laikraksta rubriku apritē, ir iespēja iepazīties ar novadniekiem. Tāda satikšanās uz ielas notika arī ar Jāni Vēgneru, kurš ar tādu sajūsmu divās minūtēs izteicās par savu darbošanos Pastendes kultūras nama amatierteātrī «Te rada», ka tika nolemts, ka šo nu vaļā laist nedrīkst un vajag nopietnāku sarunu. Un, lūk, teātra Jānis par sevi stāsta:
«Esmu piedzimis daudzbērnu ģimenē. Man ir četri brāļi un divas māsas. Esmu dzimis Talsos un te pamatskolas gadus mācījos Talsu ģimnāzijā.»
Jautāts, kurš mācību priekšmets paticis vislabāk, Jānis bez ilgas domāšanas atbild — zīmēšana. «Es mācījos arī Rīgas dizaina vidusskolā, tāpēc lieki jautāt, kas man sirdij ir tuvs. Patiesībā šo skolu ir beiguši gandrīz visi mani brāļi. Divi pat ir absolvējuši Mākslas akadēmiju… Kā lai saka — mēs tādi interesanti, un katram savs talants. Kaut kas ir kopīgs, bet kaut kas katram ir savs. Tādus mamma mūs izaudzināja. Mums bija gan mazdārziņš, gan lauki, un slinkot jau nevarējām. Ravēt dabūjām daudz, taču es vismazāk, jo biju jaunākais,» smejas Jānis, sakot, ka labi, ja jau šajā gadījumā kāds viņu nosauc par pastarīti, jo māsa mēdz jokot, ka mazais brālis esot aberkasītis.
Gribēja tikai paprovēt, bet aizrāvās
«Mācījos Rīgas dizaina vidusskolā. Lai gan mākslai ir daudzi novirzieni, man visvairāk sirdij tuva bija zīmēšana ar zīmuli. Esmu beidzis arī mākslas skolu. Man tur tik ļoti patika! Izstādes apmeklēju tad, kad tajās piedalās kāds man pazīstams. Tagad gan ar zīmēšanu īpaši neaizraujos. Brāļi gan zīmē, gan glezno. Man tuvāks ir teātris,» dalās Jānis Vēgners. «Ulis Zīmulis ir mana loma, ko varbūt novadnieki atpazīst vairāk.
Man tik ļoti patīk spēlēt teātrī! Es to burtiski izbaudu. Un katra loma ir tik svarīga!
Uli Zīmuli es atveidoju, spēlējot pie iepriekšējā režisora Imanta Grosberga. Vispār spēlēju teātrī nu jau kopā kādus 16 gadus. Man draugs reiz sacīja, ka viņš spēlē teātrī. Es teicu, ka arī gribētu. Viņš jautāja, vai varēšu. Es atbildēju, ka nezinu, bet paprovēšu. (Smejas.) Un beigās iegāju tādā azartā, ka nevaru beigt priecāties. Es mierīgi varu iemācīties dzeju divu A4 formāta lapu apmērā. Es to varu arī jebkurā brīdī norunāt. Arī to, kas iemācīta sen,» pauž novadnieks, turpat redakcijas pirmā stāva korespondentes kabinetā deklarējot dzeju, kuru iemācījies vairāk nekā pirms pieciem gadiem.
Aktieris, kurš neatsaka īpašiem pasūtījumiem
Reiz Jānis Vēgners kā aktieris tika pasūtīts uz vecmeitu ballīti, un viņam kādai īpašai dāmai bija jānodod puķes. «Tad nu devu tās ar vārdiem: «Es nevaru vairs aizmirst tevi un tavas lūpas, kas čukstēja maigi: «Mīlu tevi, mans vienīgais draugs!» Birst sārtenie ābeļu ziedi, un augļi piebriest un krīt. Laiks aizsteidzies tik bezgala ātri un mainās Jāņu nakts degošie sārti, bet nerimst vēl krūtīs smeldze pēc bijušām laimīgām dienām, kad krūtīs bija uzplaucis krāšņākais zieds…» Nu vai nav skaisti vārdi?» sajūsmas pilns pauž Jānis, kurš, šķiet, spēj pārslēgt saziņas viļņus un tik pēkšņi iepludināt dzeju vienkāršā sarunā kā meistars, uz brīdi liekot sajusties kā skatītājam, kurš vēro kādu izspēlētu lomu — bet tik izjusti dzīvu, ka grūti nošķirt patiesību no skatuves tēlojuma.
Skatuves māksla — tā nav vienkārša teksta norunāšana
Jānis teic, ka «dzeja nav jāskaita, bet jārunā izjusti un lēni, ievērojot pieturzīmes un pauzes. Vai nedzirdēji pauzes manis sacītajā? Tās sanāk tik dabiski, ja tekstu esi pieņēmis un saproti. Teātrī nav lielu vai mazu lomu. Teātrī ir liels vai mazs aktieris. Mums tagad amatierteātrī «Te rada» aktuāla ir izrāde «Svētais karš». Pirmizrāde jau ir bijusi. Mēs tikām izvirzīti arī uz rajonu amatierteātru skati. Kāds man prieks! Es gan pats šajā izrādē nespēlēju, jo tad, kad to sāka apgūt, strādāju vietā, kur darba laiks bija tāds, ka netiku uz mēģinājumiem. Vispār kolektīvā esam vienpadsmit divpadsmit cilvēku. Esam liels kolektīvs, kas dod iespēju ietilpīgākiem sižetiem. Kopā nākam reizi nedēļā. Un mēģinājumi notiek no septiņiem līdz desmitiem vai pusvienpadsmitiem. Esam draudzīgs pulciņš, burtiski kā ģimene — viens par visiem un visi par vienu,» aizrautīgi stāsta Jānis.
Labāk smieties nekā raudāt!
Runas prasme Jānim esot ielikta jau šūpulī, un arī mamma vidusskolā spēlējusi teātri. «Mana krustmāte Dina Bērziņa Pļavās ir režisore. Pats es agrāk gāju arī folkloras kopā,» viņš atklāj un uz jautājumu, kura ir pati mīļākā loma, atbild ar unikāla politiskā humora frāzēm, kas nudien neatstāj vienaldzīgu ar savām «pērlēm». Viņam ļoti patīk arī ģitārspēle, ka iemācījies spēlēt pēc notīm, kaut gan tas nav gājis pārāk viegli, bet teātra cienītājs neatmet cerības un cenšas. «Gan jau sanāks! Kaut vai 50 gados, bet es iemācīšos,» turpina Jānis, kuru paziņas iesaukuši par Čukiņu. Pie Imanta Grosberga izrādes tekstu mācījies mēģinājumu laikā. «Viņam vairāk bija skeči. Bet amatierteātra «Te rada» repertuārs ir citādāks. Tad mācos mājās, runājot pie spoguļa. Agrāk mamma lasīja tekstu un es atkārtoju.
Un labākie skatītāji nav vis pilsētās, bet laukos. Tur skatītājiem atplaukst smaids un smiekli, tādēļ ir vērts spēlēt.
Un man gribas teikt, ka dzīvē tik daudz ir piedzīvots, ka pašam arī vairāk gribas smieties, nekā raudāt,» pieredzē dalās teātra entuziasts, kurš vakaros, lai iemigtu, lasa anekdotes. Pajautājot sarunas biedru par to, vai anekdošu sakarā viņš varētu novadīt kādu tematisko vakaru, Jānis smejot atbild: «Tad jau kāds noteikti murmulētu, ka atkal tas tur ar savām anekdotēm uzplijas…» Šīs nedēļas centrālā vīriešu personvārda īpašnieks uz joku viļņa arī turpina, runājot no Ufo un Freža arhīva, kas agrāk ar savām rīmēm bija dzirdami radio «SWH» viļņos. Šonedēļ prieka pilnais novadnieks Līgo svētkus atzīmēšot Pastendē kopā ar amatierteātra «Te rada» kolektīvu, jo tas patiešām ir kā ģimene.
