Lai gan lietus mākoņi 27. jūlijā solījās parādīt savu dabu, pie vecā muzeja ēkas Rožu ielā 7 saules staru apspīdēti sapulcējās draugi un bijušie kolēģi, pieminot muzeja laikus, kas pagājuši, gan stāstot savus profesionālos piedzīvojumus, gan izbaudot unikālu iespēju izstaigāt bijušo darba un pulcēšanās vietu, kas nu ieguvusi jaunu spožumu. Tāpat salidojumā neiztika bez jokiem, dziedāšanas, danču griešanas.
Lai gan jau kopš 1996. gada par Talsu novada muzeju sauc skaisto namu Mīlenbaha ielā 19, tā agrākā atrašanās vieta tautā joprojām netiek aizmirsta un dēvēta par veco muzeju. Jā, nudien, tagad varam tik brīnīties, kā tik daudz vēstures liecību un materiālu varēja sarūmēt tik nelielā platībā, bet tad, kad virza aizrautīga vēlme izzināt, saglabāt un nodot nākamajām paaudzēm, tad neviens kvadrātmilimetrs, šķiet, nevar ierobežot ne apņemšanos, ne sapņus. Kā dzirdams draudzīgā salidojuma viesu vidū — te bija šauri, bet mājīgi.
Ar Talsu himnas dziedāšanu Jāņa Smilgas instrumentālā pavadījumā iesākās kopā sanākšanas svinīgais, bet ļoti ģimeniskais brīdis, kad šarmantā sabiedrības dvēsele Inese Vempere, kura Talsu novada muzejā nostrādājusi 40 gadus, pauda, ka, godājot jau mūžībā aizgājušo bijušo muzeja darbinieku piemiņu, jau rīta pusē paspējusi pabūt dažu atdusas vietā. «Iesākot savu sakāmo šai dienai par godu, jāteic, ka divas bijušās muzeja direktrises ir šeit. Anna Rasa nostrādāja par muzeja direktori 26 gadus, un tikpat ilgi vadītājas amatā bijusi Mirdza Jonele. Tātad vairāk nekā pusgadsimts no Talsu muzeja vēstures ir divu šo sieviešu darbs,» teic I. Vempere, tupinot, ka «tagad ir lieliska iespēja katram pateikt paldies un slavināt Talsu novadpētniecības un mākslas muzeju tā 100 gadu jubilejā.» «Puse no šiem 100 gadiem muzeja mītnes vieta bija tieši šis nams. Pēc Otrā pasaules kara Talsos bija pat divi muzeji — vēstures muzejs un mākslas muzejs, bet 1945. gada septembrī abi tika apvienoti un ievietoti šajās privātmājas telpās… Muzejā pienāca laiks, kad nepietika tikai ar direktoru, vienu zinātnisko darbinieku, kurinātāju un apkopēju, kuri bīdīja vēstures lietas. Tika izveidots muzeja skelets, kādam muzejam būtu jābūt, un no tiem laikiem īpaši iemācīts ir tas, ka muzejs ir zinātniski pētnieciska un masu izglītojoša iestāde,» atklāj I. Vempere, ar smaidu atminoties arī Marģera Zariņa 1980. gadā rakstīto žurnālā «Literatūra un Māksla», ka visā Eiropā ir tikai divi muzeji, kas tik mazi un šauri — viens Lisabonā, bet otrs — Talsu novadā.
Salidojuma dalībniekiem bija iespēja dzirdēt gan Annas Rasas, gan Mirdzas Joneles stāstu, kā nokļuvušas muzeja darbinieku vidū, un par savu pirmo darba dienu, kas bijis liels piedzīvojums. Tāpat bija dzirdami stāsti, kā 70. gados notikusi muzeja krājuma papildināšana, kad katrā ekspedīcijā tika savākti vairāk nekā 1000 eksponāti, kas muzeja pagalmā tika mazgāti un aprūpēti. Izrādās, ka muzejā mitis arī labestīgs un draudzīgs spociņš, kas čīkstinājis trepes.
Bijušās muzeja ēkas tagadējais īpašnieks Aivis Landmanis, kura dzimtā puse ir Laidze, pirms restaurētā nama izrādīšanas salidojuma viesiem pastāsta, ka pašam vecā muzeja ēka atmiņās palikusi kā autobusa pieturas vieta, bet vēlākos gados, apciemojot vecākus, nams īpaši piesaistījis uzmanību ar nostalģisku pieskaņu, tāpēc 2011. gadā, redzot, ka tas ir pārdošanā, ar ģimeni izlēmis ēku iegādāties, pamazītiņām restaurējot. Svarīgi bijis saglabāt mājas veidolu, nezaudējot arhitekta Paula Kundziņa ieceri. Arhīvā atraduši skices, saprotot, ka nams bija paredzēts kā dzīvesvieta un darbavieta, pie kā arī jaunais īpašnieks pieturējies. Sirds vēlme pacelt vienu namu Talsos izdevusies, tikai vēl jānoved līdz galam.
