Jānis Pūpe ir tiņģernieks, kurš, atgriežoties dzimtajā pusē no Anglijas pirms diviem gadiem, centies atrast savu darbošanās nišu. Lai arī pēc profesijas viņš ir celtnieks, betons nevilcis tik daudz kā koks — un ne jau parasts, bet masīvs un grandiozs. Tā nu, ignorējot gan lielus vējus un lietu, gan puteņus ziemā, Jānis nelaiž garām iespēju, lai dotos izlūkos, ja kāds dod ziņu, ka ir pieejams liela izmēra kokmateriāls.
Kā liela daļa tautiešu 2008. gada ekonomiskās krīzes laikā, novadnieks Jānis Pūpe devies darbu meklēt uz Angliju, kur strādājis draugs. «Sāku tur dzīvot un kaut kā aizķēros. Dzīvojot Anglijā astoņus gadus, jau pēc otra svešumā pavadītā gada gribējās atpakaļ uz Latviju. Iepazinos ar savu otro pusīti, un pēc kāda laika nolēmām braukt mājās. Bet vispirms gribējām aizbraukt brīvdienās uz Indonēziju, kur bijām trīs mēnešus. Uznāca kovids. Plānojām tur pabūt gadu, bet nesanāca. Piespiedu kārtā bijām spiesti doties mājup ātrāk. Tad nu pirms diviem gadiem maijā atgriezāmies,» īsos vilcienos vairākus gadus svešumā apraksta tiņģernieks, kurš Latvijā gribējis atrast darbu ar tādu nosacījumu, ka var dzīvot savos dzimtajos laukos, kas būtu viņa darbošanās centrs, bet ikdienā vēlējās būt kontaktā ar cilvēkiem.
«Nevaru teikt, ka to no kāda noskatīju, bet man pašam atnāca tāds kā redzējums par to, ka es varētu kaut ko darīt zaļā zelta sakarā, proti, darboties ar kokiem. Ar koku agrāk gan īpaši pazīstams nebiju, un vienīgā pieredze — divas dienas gadā mammai mežā sagādājot malku.
Noskaidroju, ka mūsu pusē tikai vēl viens nodarbojas ar masīvkoku. Bet, ja runāju nesenākas pagātnes sakarā, tad apzināts iesākums darbam ar kokmateriālu bija Anglijā. Sapirku dažādus instrumentus — slīpmašīnas, zāģīšus un visu ko citu. Biju iegādājies tādu kā mazo galdniecību. Tur radās ideja, ka varētu gatavot mazos virtuves dēlīšus — kaut ko maziņu un ar ko viegli varētu piepelnīties. Bet viss, ko izgatavoju, ātri tika sadāvināts… Un jāteic, ka šī nodarbe man sagādāja necerēti lielu prieku,» dalās Jānis Pūpe.
/Foto: Kristīne Briede/
Tiņģernieks pastāsta, ka mūsdienās viens no vislabākajiem skolotājiem esot interneta «Youtube», ko ideju gūšanai izmantojis arī pats. turpina novadnieks, kurš nolēma spert nākamo soli, sākot iepirkt kokus un mācoties tos zāģēt. Viņu interesēja ozoli, oši, gobas — visi koki, kas ir liela izmēra un ko parastajā gaterī nevar sazāģēt.
«Man viss ir mobils. Ieeju bez milzīgas tehnikas mežā, uz lauka, purvā vai kur citur un lielos kokus, kuri diametrā ir 1,5 metri vai pat divi, sazāģēju dēļos — plankās. Es ar to esmu tā aizrāvies, ka tas man sagādā prieku. Un koks jau zelts bieži vien ir tikai tad, kad sazāģēts. Līdz tam brīdim, kad tas stāv baļķī, tas ir bez vērtības un var būt pat kā apgrūtinājums. Kādam tā ir tikai malka. Kāds redz tajā nākotni, piemēram, galdu, kā, piemēram, es,»
pauž Jānis.
Kad ir aizrautība, tad ceļi pašķiras
Darbīgais tiņģernieks ir ievērojis, ka sētas vidū viņam interesējošie koki parasti nestāv. «Lieku pa bremzēm un braucu sētā iepazīties ar saimniekiem, lai noskaidrotu, vai gadījumā viņiem nav komateriāla, ko meklēju. Un tad, kad esi ar kaut ko aizrāvies, kaut kā automātiski pašķiras ceļi, satiec īstos cilvēkus, un viss kaut kā izdodas. Dabīgi. Nav jāpieliek liela piepūle. Viss notiek kā ķēdes reakcijā. Tā nu sāku zāģēt. Ja es būtu pēc 9. klases zinājis, ka man tas tik ļoti patiks, būtu gājis mācīties šajā jomā. Man to darīt tik ļoti patīk! Tā nav rūpala. Vai sniegs vai lietus, uzvelku darba apavus, uzlieku kapuci, tad eju un daru. Es sapratu, ka pie planku zāģēšanas negribu apstāties. Gribēju nopirkt inventāru. Uzreiz jau sapratu, ka neesmu no tiem, kas grib darīt mazliet. Vēlos tā — pa pilnu programmu. Gribu vislielāko zāģi, visgarāko sliedi, kur zāģēt. Vēlos darīt kaut ko, ko nedara citi, un darboties ar lieliem kokiem. Vajag attīstīt visu nopietni. Varbūt tagad tas vairāk ir kā aizrautīgs vaļasprieks, bet pie šī līmeņa noteikti nepalikšu,» pārdomās dalās Jānis Pūpe, un viņa interesi un degsmi var redzēt arī sarunas laikā.
Ne perfektais, bet tāds, kāds ir
Jānis pastāsta lietas, par kurām varbūt ikdienā nav sanācis aizdomāties, proti, ka koks pēc sazāģēšanas mainās. «Ja, piemēram, ozolu žāvējam dabiskā veidā, tas žūst vienu centimetru gadā. Ja zāģējam astoņu centimetru planku, tad astoņus gadus tam vajadzētu dabiski žūt. Kā redzams, ar koku viss nav nemaz tik vienkārši. Bet patiesībā — cik cilvēku, tik viedokļu. Cits teic, ka nozāģētam kokam desmit gadus vajag, lai nomirtu. Tad tas beidzot ir izžuvis un nemainīs formu, neplaisās. Bet arī tam visam ir daudz komatu, jo ir svarīgi, kur, piemēram, izgatavotais galds stāvēs — būs sausā vietā vai mitrā.
Mode mainās, un tagad cilvēki meklē nevis perfekto, bet kaut ko pēc iespējas dabiskāku un pat mežonīgāku, zaraināku un izpuvušāku. Jo trakāk, jo labāk. Visas plaisas, robus vai kukaiņu grauzumus var aiztaisīt ar epoksīdu vai skaisti izslīpēt, šķietamo bojājumu atstājot. Masīvkoks, manuprāt, modē būs vienmēr, un nekad pieprasījums nebeigsies,»
pauž tiņģernieks, kurš kokam mēnesi atļauj pažūt, vēlāk slīpē to, saeļļo, un tad koks izskatoties ļoti skaisti. «Jo tas būs sausākā telpā un ātrāk žūs, jo vairāk būs plaisu. Un koks var sašķobīties, bet plaisas un mikroplaisas mūsdienās nav defekts. Tieši otrādi — efekts. Tas perfektais drīzāk neuzrunā. Masīvkoka mēbele — tas nav, kā uztaisīt veikala virtuves iekārtu ar perfektiem leņķiem, bet ir cits līmenis un stāsts, jo nekad nav pabeigts darbs uzreiz. Cilvēki ar to rēķinās un saprot, ar ko darīšana,» atklāj masīvkoku mednieks Jānis.
Dodas mērķa virzienā
Kokam vērtība aug ar katru soli, kad tas tiek apstrādāts. Tie ir pat gadi. «Es sapratu, ka no masīvkoka gribu arī kaut ko veidot. Un tas katrs liekas īpašs. Ir pat tā, ka ir kaut kas, kas šķiet vismīļākais. Nu kā ar dziesmām. Ko jaunu dzirdot, liekas, ka tā ir jauna mīļākā dziesma… Un jāatzīst, ka man vienam ar savām idejām būtu grūti, bet man ir sieviņa, kas atbalsta un pamudina. Nu jāliek jumts darbnīcai, un būs arī kalte. Drīz būšu zem jumta. (Smejas.) Ja man nav materiāla, piemēram, dāvanām, aizbraucu uz SIA «Stills» pēc sausa ozola un strādāju ar to. Bet, ja brauc ciemiņi un ātri vajadzīgs galds, tad to ar prieku izgatavoju. Top koka virsma ar metāla kājām ātrā versijā, par ko visiem prieks,» pauž novadnieks, kurš zina, ko vēlas un uz savu mērķi dodas soli pa solim.
