8. jūlijā vārdadiena ir Antrai, Adelei un Adai, un tieši šajā dienā notika otrā pastaiga pa Kalendāra pēdām. Grāmatas «Kalendārs mani sauc» autors Andris Kalnozols nenoliedz, ka ir pārsteigts par apmeklētāju lielo atsaucību, jo šajā datumā norit arī Vispārējie dziesmu un deju svētki, tāpat ballēšanās Zvejnieksvētkos piekrastē, bet tik daudzi izvēlējās svinēt otro «Kalendāra dienu» Talsos.
Liels pulks dalībnieku pulcējās pie Talsu Galvenās bibliotēkas, kur 19.19, sēžot uz kluba «B-52» pajumtes, savas grāmatas pirmo ierakstu par 8. jūliju sāka Andris Kalnozols. «Dzintars Sodums ir teicis, ka tad, ja var uzrakstīt pirmo teikumu, tad var uzrakstīt visu romānu. Man pirmo teikumu uzrakstīt bija ļoti viegli. Es vienkārši paskatījos kalendārā, kam 8. jūlijā ir vārda diena, un uzrakstīju teikumu par to. Atšķirībā no manis ir viens, kuram nav jāskatās kalendārā. Bez Oskara man doma par šādu grāmatu nebūtu ienākusi prātā, un es nezinu, kāpēc viņam ienāca prātā iemācīties no galvas kalendāru, bet es gribu pateikt paldies savam svarīgākajam Oskaram pasaulē,» pauž grāmatas autors par galvenā varoņa prototipu, kurš arī ir atnācēju pulkā. Oskaru Petroviču līdzcilvēki Talsos dēvē par Osīti vai Kalendāru.
Atriebība ir salda
Runājot par klubu «B-52», kas agrāk bija «Cherry club», Andris izlasa savas grāmatas 31. janvāra un 1. februāra ierakstu, kurā galvenais varonis Kalendārs pēc 20 gadu pauzes izdomājis aiziet uz diskotēku. Viņš vērojis dīdžeju Jurčiku ar ielīko muguru, kuru pēc tam atdarinājis, jo pats dejot īsti nemācējis. Par fragmentā pieminēto meiteni Vikiju, ar kuru Kalendārs diskotēkā arī dejo dīdžejiskās kustības, Andris Kalnozols atklāj, ka tāda nudien bijusi. 17 gadu vecumā, dzīvojot Pumpura ielā 1, viņš jau aizrāvies ar literatūru, jūtoties gana pieaudzis. Sētā bijušas trīs apmēram divpadsmit gadus vecas meitenes, kuras ļoti kritušas uz nerviem, jo visu laiku zvanījušas pie durvīm, arī atstājušas visādas zīmītes.
«Rakstot romānu, man vajadzēja tādu kaitinošu, bet foršu enerģiju. Es atcerējos, ka vienai meitenei vārds bija Vikija, tāpēc es viņu ieliku romānā. Atriebība ir salda,»
savā aizrautīgajā un humora pilnajā manierē pastāsta novadnieks, aicinot tālāk iet uz Pumpura ielu 1.
Pīlādzis no bērnības joprojām stāv kā stāvēdams
Pagalmā, apsēžoties uz žoga, kuram agrāk kārtīgi neticis pāri, bet pār kuru no piecus gadus vecākā Gata Petera vēlāk iemācījies galantu pārlēcienu ar kūleni, Andris Kalnozols lasa 29. un 30. jūlija ierakstu, bet pēc tam stāsta: «Grāmatā šajā mājā esmu ievietojis divus personāžus un pagātnē arī mācītāju, bet īstenība ir tāda, ka es pats līdz 18 gadu vecumam te dzīvoju. Visu savu bērnību pavadīju šajā pagalmā. Man aiz sienas dzīvoja mani draugi, hokejisti Galviņi. Pagalmā spēlējām futbolu, un Tamāras tante kādreiz to bumbu mums atņēma.
Es liku sev pazīstamās vietas un lietas romānā, lai pats varētu pēc iespējas labāk orientēties. Romānu rakstīju Rīgā, kad ilgāk nebiju bijis Talsos, tāpēc nevarēju pārbaudīt, vai pīlādzis nav nozāģēts un vai akmeņi vēl vietā. Izrādās, ka pīlādzis ir vietā, bet akmeņi ir nozāģēti,»
joko Kalnozols. Viņš, aplausu pavadīts, neplānoti nodemonstrē gan savu neveiklo bērnības līšanu pāri žogam, gan arī jau manāmi profesionālāko kaimiņa iemācīto triku.
Esmu kļuvis par obligāto literatūru
Uz Talsu Valsts ģimnāzijas parka kāpnēm Andris atceras savu latviešu valodas un literatūras skolotāju Aiju Balodi, liekot viņu pasveicināt. Vidusskolas klasēs esot sapinies ar Rīgas jaunajiem literātiem, kad radošā mūza savaldzinājusi ar moderno un postmoderno, tāpēc kaitinājusi šķietami pliekanā obligātā literatūra. Slikti uzvedies, taču no skolas gan neesot izslēgts. Bet kāpēc šī pieturvieta? Tādēļ, ka pirms pāris dienām Andris saņēmis vēstuli no apgāda «Zvaigzne ABC» literatūras un mākslas redakcijas ar lūgumu atļaut jaunā mācību līdzeklī publicēt fragmentu no viņa grāmatas. «Pats tagad esmu kļuvis par obligāto literatūru. Ar to es arī visus apsveicu,» pauž A. Kalnozols.
Dzina prom un sauca atpakaļ
Kā viena no pieturām Kalendāra pastaigā bija disku golfa trases nostūris. Grāmatā šīs vietas gan nav, bet tā ir svarīga. 23 gadu vecumā Andris Kalnozols ar draugiem tur pastaigājies, dzerot moku, kad uzgājuši vecu čemodānu, kas pilns ar uzdevumu burtnīcām. Izrādījās, ka šo priekšmetu pasniegusi diezgan dulla skolotāja, kurai nebijušas nekādas autoritātes, tāpēc mierīgi varējusi sabārt bērnus, pēc tam skolotājas un direktoru. Andrim viņa mācījusi pagarinātajā dienas grupā. Andris toreiz viņu nebija redzējis 10 gadus, bet, atrodot adresi elektroenerģijas norēķinu grāmatiņā, devies viņu meklēt. Savādi licies, ka nama pirmais stāvs bijis pamests, taču pulkstenis darbojies, rādot pareizu laiku. Tas mudinājis kāpt uz otro stāvu, kur no pakša izmetusies pagarinātās dienas grupas skolotāja. Andris pārbijies bēdzis, saucot: «Viņa ir dzīva! Viņa ir dzīva!» Pēc tam ar draugiem tur piekāpuši diezgan bieži. Tikai pēc grāmatas izlasīšanas, viens no šo piedzīvojumu dalībniekiem pamanījis, ka spilgtā varone Janīna Neimane iemantojusi kaut ko no šīs skolotājas rakstura un paradumiem. «Es viņu grāmatā laikam augumā gan esmu samazinājis, bet spars un niknums ir tas pats. Viņa mani bieži dzina prom un sauca atpakaļ. Skolotāja gan nu jau ir viņsaulē,» pastāsta Andris, nolasot viņai veltītu dzejoli.
Tirgus postījumi tika atlīdzināti, tāpēc zupu var ēst godam
Pieturā pie bijušās Talsu slimnīcas grāmatas autors min, ka tajā strādājusi viņa mamma. Viņš kā bērns izstaigājis katru stūri, par ko viegli bijis rakstīt, savukārt tā dēvētajā Ķīniešu kvartālā, kur piestājām, dzīvojot raiba un interesanta publika, un pirms četriem gadiem arī pats Andris. Viņš atklāj, ka nedaudz pieminētais mirušais Geņka romānā nāk no šī rajona. «Īstenībā viņš ir dzīvs, un man kādreiz sanāk viņam iedot kādu eiro, jo jūtos vainīgs, ka grāmatā ar viņu tā esmu izdarījies. Un te ir arī daudz pieminētā kafejnīca «Stūrītis» un baznīca,» autors izlasa 10. jūlija ierakstu, kas apliecina pieturvietā minēto.
Nonākot finišā pie Talsu tirgus atjaunotā nama, Andris atzīstas, ka 2000. gadā izsituši tam logus, par ko var apliecināt «Talsu Vēstu» arhīvs, jo vienīgā noķertā puiša iniciāļi pieminēti policijas hronikā. Tas bijis laikā, kad izdomājuši dibināt leģendāru rokgrupu, taču nemācējuši spēlēt, tādēļ izdomājuši, ka derētu arī būt vienkārši leģendāriem. Par skādi gan samaksājuši lielu naudu. Arī romānā minēts tirgus, un šīs pastaigas noslēgumā dalībniekus tur gaidīja romānā daudz aprakstītā zupa un ballīte, skanot grupas «ABBA» mūzikai.
