Kalvis Kalniņš: «Man ir interesanta īpašība — citreiz kaunos citu vietā»

Kalvis Kalniņš: «Man ir interesanta īpašība — citreiz kaunos citu vietā»

«Kalvis vairākkārt bijis prom dažādās pasaules vietās, un viņam ir ko teikt. Tas ir vērtīgs skats no malas, jo bieži vien, vienkārši dzīvojot uz vietas, neizkāpjot no savas komforta zonas, neredzam, cik labi vai slikti viss ir,» tā par otro podkāsta «Tīrraksts» viesi — Talsu novada Tūrisma informācijas centra vadītāju, Talsu novada domes deputātu un ezerā peldošās salas «Ogle» saimnieku — saka podkāsta vadītājs Uldis Jaunzems-Pētersons. Kalvis pats uzsver, ka viņam vienmēr bijis svarīgi savu dzīvi nodzīvot interesanti un to tādu padarīt arī citiem.

— Viena stunda tavā dzīvē — tas ir daudz vai maz?

— Atkarībā, ko es daru tajā stundā noteikti. Droši vien, ka maz.

— Man tas bija svarīgi, lai saprastu, cik daudz tu dari. Ja stunda ir par maz, tātad dari daudz. Cilvēkiem ir kaut kādi atskaites punkti, laika nogriežņi, pēc kuriem viņi dala savu dzīvi kādos posmos. Vieniem tas ir jaunais gads, citiem dzimšanas diena… Kas ir laika orientieri tavā dzīvē?

— Kādā brīdī tas bija aktuāli, bet šobrīd tā vairs nav, jo sapratu, ka tā ir sevis mānīšana. Tas viss nestrādā, un vairāk ir mentāli jāpastrādā ar sevi. Tāpēc laika atskaites man vairs nav. Arī dzimšanas dienas man nekad nav bijusi kā laika atskaite. Tas laiks tagad ir tāds plūstošs, it sevišķi pēdējie desmit gadi.

— Labi, un, ja ņemam tevis pieminēto laika nogriezni — desmit gadi —, vai vari teikt, ka ir dzīve pirms desmit gadiem un tagad pēdējie desmit gadi?

— Jā, noteikti. Jo tie pēdējie, kas ir bijuši, ir ļoti strauji. Es pat vairs nespēju izsekot līdzi. Laiks vienkārši skrien. Un, ja atskatos, jā, daudz kas ir izdarīts. Iespējams, tāpēc, ka tas laiks tik interesants un piepildīts bijis, tas arī paskrējis.

— Gatavojoties sarunai, es internetā atradu vienu tev piedēvētu teicienu: «Galvenais ir iedziļināties lietu būtībā.» Ja mēs iedziļināmies lietu būtībā, tas nozīmē, ka mēs kopumā varam izdarīt mazāk, jo fokusējamies uz kaut ko vienu un lai tas būtu izdarīts. Tad kā nākas, ka tu tomēr paspēj daudz izdarīt?

— Man liekas, ka es vienmēr esmu gribējis nodzīvot interesantu dzīvi. Tas vienmēr man bijis primārais — dzīvo tā, lai ir inčīgi pašam, lai tu apkārtējiem vari to dzīvi uztaisīt interesantu. Un par to iedziļināšanos lietu būtībā… Tas tiešām ir teiciens, par kuru var riktīgi filozofēt. Jo dziļāk roc, jo interesantāk.

— Kas tad ir tavā izpratnē interesanta dzīve?

— Man liekas, ka tāda, kad no rīta pamosties, attaisi acis un jau priecājies, ka esi tās attaisījis. Neesi pa nakti nomiris (smejas).

— Bet līdz tam ir jānonāk.

— Protams. Es tiešām esmu maksimāli darījis tā, lai mana dzīve būtu interesanta, lai ir daudz dažādu notikumu… Citreiz ir stereotips: ja tik daudz esi sadarījis, varbūt neko neesi izdarījis līdz galam. Un arī, ja esi profesionālis vienā vietā, tad arī roc to vienu lietu. Bet — vai tas padara tevi interesantu? Tur atkal var diskutēt.

— Man šķiet, ja tava dzīve tev pašam ir interesanta, tad padarīt to interesantu citiem nav nemaz vairs tik sarežģīti.

— Nē, nav. Ja tu pats spēj to, kas tev ienāk galvā, nodot tālāk un vēl kāds noķer to domu lidojumu, tas jau maksimāli padara to interesantāku.

— Kā tev šķiet, tev apkārt ir pietiekami daudz cilvēku, kuri to tavu domu lidojumu var noķert?

— Es gribētu vairāk (smejas). Būsim reāli — dzīvojot mazpilsētā, mēs varam saskaitīt viņus noteikti.

Es izmainījos, kad vienu gadu aizbraucu uz Dāniju studēt. Tas bija tā, ka tu aizbrauc un tur ir kultūršoks. Visa pasaule, kas tev bija aiz muguras, vienkārši sabrūk, tu sāc saņemties un domāt: «wow, šādi arī cilvēki dzīvot māk!». Tad tu pierod pie tā, atbrauc atpakaļ, atraujies pļauku (smejas)… Mēģini kaut ko izdarīt, saproti, ka šeit viss ir lēns, un beigās atkal aizbrauc atpakaļ. Tā es sāku braukāt.

— No Latvijas salīdzinoši daudz cilvēku ir emigrējuši, bet man liekas, ka ir jautājums par to, cik daudz viņi ir gatavi uzņemt, uzsūkt… Jo ne jau visiem cilvēkiem aizbraucot kaut kas mainās. Viņi īstenībā tāpat turpina dzīvot arī tur.

— Jā, un vēl sliktāk. Ir tādi, kuri Latvijā par bezpajumtniekiem nekļūtu, bet tur viņi kļūst.

— Cik valstīs tu esi paspējis padzīvot un pastrādāt?

— Daudz.

— Nu, labi, kur esi bijis vairāk par pusgadu vismaz…

— Piecas vai sešas valstis. Un tur tu esi pilnīgā nulles punktā. Tas ir vislabākais restarts.

— Vai tu pieļauj iespēju, ka atkal varētu aizbraukt?

— Es domāju, ka nē. Ja man kādi ārēji faktori neliks to darīt.

— Kas tie varētu būt?

— Droši vien tas, kas mums ārēji jau notiek. Kaut kur citur. Citās robežās. Tas noteikti nebūtu ekonomiskais iemesls, jo es domāju, ka šobrīd es varētu izdzīvot tāpat.

— Kas ir trīs lietas, ko esi dažādās vietās redzējis un gribētu, lai būtu mūsu sabiedrībā?

— Vienkāršība. Mēs esam ļoti ārišķīgi cilvēki, manuprāt. Ļoti domājam, kā izskatīsimies no malas, vai kaimiņš nedomās, ka man nav zāle nopļauta… Citreiz šķiet, ka cilvēks jau to nedara sev. Domāt, ko citi par tevi domās, liekas pilnīga enerģijas un, iespējams, arī līdzekļu tērēšana. Es, protams, saprotu, no kā tas ir veidojies, un tie droši vien ir tie 50 gadi Padomju Savienībā, kad nekā nebija, un tas cilvēkos iesēdies. Un tagad gribas parādīt, ka kaut kas ir. Un tad, man šķiet (tas varbūt pat nav no citām valstīm ņemts, bet vienmēr licies), ka mums vajadzētu cieņu vienam pret otru.

— Un, man šķiet, ka mums ļoti grūti priecāties par otra panākumiem.

— Latviešiem it sevišķi.

— Tātad — vienkāršība, cieņa. Un kas ir trešā lieta?

— Es pat nezinu, kā to noformulēt, bet es gaidu mirkli, kad Latvijā sabiedrība beigs šķelties. Es citās valstīs esmu piedzīvojis, ka tas jau ir attīstījies, piemēram, viendzimuma laulības vai dažāda ādas krāsa cilvēkiem ir pašsaprotamas vērtības.

— Kas ir tas, kas tevī var radīt kauna sajūtu?

— Man ir tāda interesanta īpašība, ka es citreiz kaunos citu vietā. Man šķiet, ka tā īstenībā nebūtu jābūt. Tas bieži vien ir publiskos pasākumos, kad skatos, kā cilvēki uzvedas. Un arī tad, kad, piemēram, mūziķis atbrauc koncertēt, bet atnāk pieci cilvēki. Tad man ir kauns to cilvēku vietā, kuri nav atnākuši.

— Kura ir tava mīļākā vieta Talsu novadā?

— Viss Ģibuļu pagasts (plati smaida). Tie tiešām ir mani lauki, kur atceros sevi jau no bērnības. Es jūtu to vietu. Pētot dzimtas koku, mēs esam vismaz astotā paaudze, kas dzīvojusi tieši šeit. Līdz ar to vienmēr esmu jutis vēlmi šeit dzīvot, atgriezties un būt. Un arī mazs stūrītis pie jūras ir ļoti mīļš.

— Kas ir būtiskākais cilvēka dzīvē — piedzimšana vai nāve?

— Man liekas, ka dzīvošana ir būtiskākā. Tas posms starp piedzimšanu un nāvi.

— Ar kādu sasniegumu savā dzīvē tu lepojies visvairāk? Varbūt ne lepojies, bet kas šķiet visnozīmīgākais?

— Kļūšana par tēti.

— Ja dzīvnieki varētu sarunāties, kurš no tiem būtu pats rupjākais?

— Es zinu, kurš tas ir, — mežā sīlis! Man liekas, ka viņš tāds meža huligāns ir. Viņam ir visdrausmīgākā balss, viņš bļaustās, un man liekas, visus bulī mežā (vārds «bullying» angļu valodā nozīmē personīgās varas izrādīšanu, spēka apliecināšanu vardarbīgā veidā, apcelšanu un ņirgāšanos — S.L.). Tad viņš zīles mētā visapkārt. Viņš tāds partizāna dārznieks. Kad ejam pa mežu, es arī cilvēkiem stāstu: redz, kur bļaustās meža huligāns.

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.