Ja palūkojamies pēdējo gadu griezumā uz talsenieku vārdiem, kuri visbiežāk rotē informatīvā telpā, tad to vidū ir arī Oskars Petrovičs, kuru vietējie sauc par Kalendāru vai Osīti. Viņš zina latviešu tradicionālo kalendāru no galvas, un Oskars kā prototips izmantots romānā «Kalendārs mani sauc», tāpat šogad piedalījies talantu šovā «Ko tu proti, Latvija?» un pašlaik mūsu pusē gaida pieminētā romāna ekranizāciju.
Kā zināms, cilvēki dalās dažādos tipos un pat tipu variācijās un kombinācijās, un, ja esi tāds, kuram nepatīk gara runāšana un cieni īsas, konkrētas atbildes bez spilgtiem epitetiem un mākslinieciskās izteiksmes, tad ar šī laikraksta nedēļas viesi Oskaru Petroviču būs īsti pa ceļam. Un, ja šo īpašā talanta, proti, latviešu tradicionālā kalendāra pārzinātāju, būtu jāraksturo ar pirmo, kas ienāk prātā, tad, pazīstot viņu vairāku gadu garumā, var teikt — Oskars ir godīgs, atbildīgs un ar tīru sirdi. Liela auguma vīrs, kurš mīl sasveicināties, pamāt ar roku, pārmīt dažus vārdus ar tiem, ar kuriem kaut reizi jau parunāts, — tāds ir mūsu talantīgais talsenieks, kurš ir pavisam vienkāršs un savdabīgs cilvēks. Un, ja kāds grib apgalvot, ka Kalendārs ir ieracies savā sirdslietā un neko citu nezina, tad jāsaka tā: «Stop! Jūs vienkārši neprotat ar viņu runāt un nepazīstat, jo Oskars seko līdzi aktualitātēm un zina ne tikai vārda dienas no galvas.»
Talsos dzimis, Talsos audzis un te arī grib nodzīvot savu mūžu
Saruna ar laikraksta īpašo viesi, kā vienmēr, iesākas, meklējot bērnības pavedienu, un Oskaram tas ir saaudies ar Lībagu pagasta «Bērziņu» mājām, kur laukos pavadīta bērnība kopā ar vecākiem un divām māsām. Īsta lauku idille kā atmiņu stāstu grāmatās gan neesot bijusi, bet spilgti prātā palikušas vistas, ko sanācis arī kopt. Un Oskars darbu nekad nav smādējis. Darbs ir un paliek darbs, kuram vajadzīgs darītājs.
«Bērnībā, skolas laikā, piedalījos arī sporta spēlēs. Man īpaši patika basketbols. Tad bija draugi, ar kuriem to spēlējām. Nebiju viens, man patika draudzēties,» atmiņās dalās Oskars, talsenieks, kuram šī pilsēta ir mīļa un tuva.
Patiesībā pārsteidzoša ir Kalendāra pieticība un vienkāršība. Ja kāds sapņo par lielu māju, greznu auto un grandiozu biznesu, tad, uzdodot jautājumu, ko visvairāk par visu gribētu šis brīnumainās atmiņas īpašnieks, Oskars teic, ka vēlētos, lai Ukrainā beidzas karš un visi bērni ir laimīgi un necieš. Patiesībā Oskara sirds ir kā bērnam, kuru vēl nav samaitājusi nežēlīgā pasaules realitāte, kad bieži vien katrs velk deķīti uz savu pusi un otru nomīda dubļos, lai tik pats vairāk spīdētu. Šajā cilvēkā nekā tāda nav, kaut nodzīvoti jau 47 gadi. Tāpat diez vai kāds viņu redzēs aprunātāju un dumpinieku pulkā, kuri perina kādas ļaunprātības.
Par skolu — vislabākās atmiņas
Jautāts par skolas gaitām, Oskars sev raksturīgajā tiešumā uzreiz atbild, ka latviešu valodas stundās viņam paticis mācīties dzejoļus, tāpat dažādi pulciņi visai labi gājuši pie sirds. «Es esmu mācījies divās skolās — Upesgrīvas speciālajā internātskolā un skolā Mazirbē. Otrās skolas gan vairs nav. Man patika tur mācīties, jo blakus bija jūra. Tad vēl peldējos, bet tagad gan vairs ne… Paliku tur visu nedēļu, bet piektdienās braucu uz māju pusi. Paliku internātā. Man patika rokdarbi. Īpaši skolotāji, kurus atminos.
Es atceros Dzintru Rozentāli, Modri Grosbahu, Veroniku Milleri un audzinātāju Leitartu. Bija arī citi. Klases biedrus arī labi atceros. Ar dažiem tagad arī sazinos.
Mums bija arī salidojums, bet no skolas laika atceros klases vakarus. Kā skolnieks tajā laikā strādāju dažādus darbus vasarās, jo tad tā darīja,» bērnības atmiņās dalās Oskars, kuram īpaši no tiem laikiem, gluži kā noticis vakar, prātā iespiedies brauciens ar Siguldas gaisa vagoniņu. No augstuma Oskaram bailes nav, ko nevarētu teikt par ūdeni, kamdēļ arī no bērnības nav baudījis šos dabas piedāvātos priekus.
Kalendārs — radio un televīzijas ziņu draugs
Oskars Petrovičs, kurš jau kopš desmit gadu vecuma sācis apgūt latviešu valodas tradicionālā kalendāra saturu, var ne tikai pateikt konkrētā datuma vārda dienu gaviļniekus, bet prot arī pēc nosauktiem vārdiem pasacīt, kurā datumā to īpašnieki atzīmē savus svētkus. Un Oskars neuzķeras arī uz mazām, pat mikroskopiskām vārdu garumzīmju atšķirībām.
Lieliski prātā palicis februāris, kad Oskars devās uz šova «Ko tu proti, Latvija?» filmēšanu un taksists, dzirdot sarunu, nenoturējās un arī centās pārbaudīt Kalendāra prasmi. Tad viņš, neslēpdams izbrīnu, pārliecinājās, ka šis pasažieris patiešām nesajauc vārdus un prot pasacīt precīzu to atrašanās vietu kalendārā.
Un bija arī kāds bonuss — par viņa talantu taksometra vadītājs iedeva Oskaram labu atlaidi. Bez tam Kalendārs ir arī radio un televīzijas ziņu pārraižu uzticams klausītājs un skatītājs un zina, kas notiek Latvijā un pasaulē. Atliek tik ieminēties, ka kaut kur kaut kas atgadījies, kā Oskars obligāti sarunā iesprauks savu komentāru. Tāpat iemīļoti raidījumi ir «Bez tabu», «Panorāma» un «Degpunktā», ko viņš skatās un gūst informāciju par to, kas notiek Latvijā un pasaulē.
Kā nu nepazīs?
Mūsu novadnieks Oskars Petrovičs ir kalpojis kā iedvesmas avots Andrim Kalnozolam, kurš uzrakstījis grāmatu «Kalendārs mani sauc». Lai gan romāns nav autobiogrāfisks, Oskara talants un apbrīnojamās prāta spējas tajā ir piefiksētas, un diez vai kādam laikraksta lasītājam tas ir jaunums, ka pavisam drīz paredzēta režisora Poškus filmas uzņemšana, kurā atkal galvenajā lomā — varonis, kurš pārzina kalendāru. Vēlreiz jāuzsver, ka šī prasme nav nākusi viegli, kā uz burvju nūjiņas mājienu, bet ir attīstīta ar piepūles palīdzību, kas apliecina, ka neatlaidība vienmēr nes augļus. Intervijas laikā Oskars uzsver, ka ik gadu mācās arī jaunos personvārdus, kuru gan neesot daudz. Bet, ja padomājam, tad sanāk, ka kādā no 365 vai 366 gada dienu «atvilktnītēm» tiek piepulcēts vēl kāds vārds, kurš jānostiprina prātā ar stabilitātes zīmogu tā, ka, to atprasot, atbilde sanāktu gluži vai mehāniska.
Oskars neslēpj prieku, ka dzīvo Latvijā un mums ir kalendārs, ko apgūt, jo lielā daļā valstu tādu vārda dienu svētku nemaz nav.
Tas parāda, ka šajā ziņā esam stabila tauta ar zināmām, nesvārstīgām personvārdu izvēlēšanās tradīcijām. Un reti kāds laiž garām iespēju pajautāt Oskaram kaut ko par vārda dienām, un viņš vienmēr ir formā un gatavs atbildēt. Pats pārsteidzošākais ir tas, ka vārdus viņš patiešām nejauc — sekunde, un atbilde gatava, un kā no grāmatas. Brīžos, kad tiek runāts par kādu Latvijā zināmu slavenību, Oskars jau smaida, un skaidrs, ka viņš zina ne tikai viņa vārda dienas, bet arī dzimšanas dienas datumu. Sarunas laikā viņš vairākkārt uzsver, ka viņam ļoti patīkot Intara Busuļa personība. Mūziķis esot draudzīgs un vienmēr joko, un Oskars gribētu kādreiz pabūt viņa koncertā. Tāpat viņš novērtē, ka Talsu jurists un politiķis Edgars Zelders nekad nav bijis lepns. Vienkāršība cilvēkos Kalendāru pievelk kā magnēts, savukārt nejauka uzvedība un ļaunums — par to gan sāp sirds un gribētos, lai nekas tāds nekad nav jāredz.
Vienkāršība cilvēkos Kalendāru pievelk kā magnēts, savukārt nejauka uzvedība un ļaunums — par to gan sāp sirds un gribētos, lai nekas tāds nekad nav jāredz.
Labestību tur augstā cieņā
Oskars cilvēkos augstu vērtē labestību un labu attieksmi, un pats vienmēr ir draudzīgs un atvērts. Jā, un vienmēr smaida, un šķiet, ka dzīvo lielā bezrūpībā, ja iet pa zināmām ikdienas takām. Mazliet kreņķīgāks paliek tad, kad priekšā stāv vēl neapzinātas lietas un uzdevumi, bet tā noteikti ir lielākajai daļai cilvēku. Šādās situācijās Oskara pārliecības laiva nesvārstās tad, kad blakus ir kāds iedrošinošs plecs, kurš uzsauc: «Oskar, mums jāiet tur!» Tāpat nepieciešams kāds, kas parāda virzienu un veidu, kā no situācijas izkļūt. Piemēram, tad, kad šova atlases filmēšanas kārtā nebija skaidrības, kā tikt līdz Rīgas centram, Oskars bija drosmīgs komandas biedrs, kurš devās uzrunāt garāmgājējus, jo daudz laika informācijas meklēšanai internetā nebija.
Par to, ka Kalendāram tuva ir labestība un vēlme, lai visiem ir labi, liecina arī viņa mīlestība pret bērnu grāmatām.
Viņš lasa ne tikai žurnālus un laikrakstus, bet arī zelta vērtē tur bērnu grāmatas un neslēpjot saka: «Astrīdas Lindgrēnas grāmata par Karlsonu, kas dzīvo uz jumta, man ļoti patīk arī tagad. Tā ir bērnības grāmata. Kad biju maziņš, vecāki man lasīja priekšā. Es to atceros. Bet es lasu arī romānus un grāmatas paņemu no bibliotēkas. Arī romānu par sevi es izlasīju, un man tas patika. Dodu to palasīt arī citiem, ja man paprasa. Un tiem, kas izlasījuši, paprasu, lai atstāj autogrāfu manā grāmatā. Es priecājos, ka esmu ticis grāmatā,» neslēpj Oskars Petrovičs.
Sirsnīgs un ar savu domu
Sarunā ar Oskaru atklājas, ka viņam patīk dzīvnieki, īpaši — kaķi — un arī bērnu bezbēdība. Lai gan pats nav no tiem, kas ļoti to izrāda, Kalendārs ir bijis priecīgs par brīžiem, kad bijusi iespēja pastumdīt ratiņus, un sirdi tāpat silda momenti, kad ar kādu našķi varējis palutināt draugu bērnus. Patiesībā šis talsenieks ir ar iemācītu kultūru, kad iet ciemos, un to nevar nepamanīt. Viņš liek aiz auss arī ieteikumus un padomus un cenšas pēc tiem rīkoties.
Ja Oskars varētu kaut ko ietekmēt novada dzīvē, tad tas noteikti izpaustos kā palīdzība ģimenēm ar bērniem.
Jautāts par latviešu vārdiem un to, kuri viņam šķiet paši skaistākie, Kalendārs, gari nedomājot, mazliet pārsteigts par jautājumu, saka: ««Kristīne» ir labs vārds un «Oskars» arī. Inesēm ir skaists vārds, un man ļoti patīk arī vārds «Rojs». Kalendārs ir pilns ar vārdiem, un paliek arvien vairāk. Nāk klāt daudzi moderni vārdi,» pastāsta Oskars. Kad tiek runāts par vārdiem, kuri ietērpti melodijā, viņš atklāj, ka iecienījis latviešu izpildītājus un mūsu puses grupu «Roja», bet no ārzemju mūziķiem iemīļojis «The Beatles» un arī grupu «Roxette», kuru atpazīst arvien mazāk, jo tā populāra bijusi pirms daudziem gadiem.
Oskars vaļsirdīgi arī pastāsta, ka viņa dzīvē un sirdī jau kādu laiku ir ienācis Dievs, tāpēc daudz klausās Latvijas Kristīgo radio un apmeklē draudzi, un kādi no kristiešu draugiem metuši viņam izaicinājumu iemācīties Bībeles rakstu vietas vai pat nodaļas no galvas, kā agrāk darīja tie kristieši, kuri Bībeles pārrakstījuši ar roku, un šī grāmatu grāmata bijusi tikai bagātu cilvēku privilēģija. Viņš gan nezina, vai to darīs, bet tas liekoties kaut kas jauns un citādāks. Oskars sevi apzinās kā īstenu latvieti un talsenieku un nekad negribētu dzīvot nekur citur. Jautāts par tālākām zemēm, ko vēlētos apmeklēt, Kalendārs domīgi atbild, ka ārzemes viņu pavisam nesaista. Tepat Latvijā esot labi un varbūt vienīgi Lietuvas un Igaunijas ielas gribētu izstaigāt kopā ar kādiem draugiem.
