«Kas daudz dara, daudz var izdarīt». Talsu novada Sporta skolai — 70

«Kas daudz dara, daudz var izdarīt». Talsu novada Sporta skolai — 70

Lai Talsu novada Sporta skolā darbs veiksmīgi ritētu uz priekšu, nozīmīgu ieguldījumu sniedzis ne vien treneru kolektīvs, bet arī administrācija. Agrāk par kārtību mācību daļā rūpējusies Ingrīda Krūmiņa, bet šobrīd to dara direktora vietniece izglītības jomā Laura Korsūnova. Par galveno prioritāti viņas sauc sportot prieku un veselību, kuru vērtība mūsdienu digitālajā laikmetā turpina pieaugt.

«Nekad mūžā neaizmirsīšu savu pirmo darba nedēļu — mana kolēģe Anda bija apslimusi, un pirmajā dienā izgāju no darba ap 22.00, jo bija jāsagatavo atskaites. Tā bija laba mācību stunda — jau pirmajā nedēļā sapratu, kur esmu nokļuvusi un kas man īsti būs jādara,» atmiņās dalās Talsu novada Sporta skolas direktora vietniece izglītības jomā Laura Korsūnova. Darba līgumu viņa parakstīja 2014. gada 3. oktobrī — savā dzimšanas dienā. Pirms tam Laura strādāja Rīgas Volejbola skolā par izglītības metodiķi, bet, iepazīstoties ar vīru, nonāca Talsos. «Mans vīrs ir no Talsiem — iepazināmies augstskolā. Esmu beigusi LSPA — pēc profesijas esmu volejbola trenere un sporta skolotāja. Kad vīram nāca darba piedāvājums Talsu sporta skolā, arī es sāku šeit strādāt. Pirms tam direktora vietnieka izglītības jomā sporta skolā nebija, bet šobrīd esam jau divi vietnieki. Atbildu par individuālajiem sporta veidiem, bet pirms gāju dekrētā ar otro bērniņu manā pārziņā bija pilnīgi visi sporta veidi. Jāatzīstas — smaiļošanā un kanoe airēšanā man sākumā bija pilnīgi melna bilde, bet nu pārzinu visus sporta veidus. Rīgas Volejbola skolā man bija jāsazinās tikai ar vienu federāciju, tagad tās ir desmit, bet ir interesanti, darbs man sagādā gandarījumu.»

Vecāki kļuvuši ieinteresētāki

Nozīmīgākais darba periods sporta skolā ir septembris un oktobris, kad nepieciešams sagatavot atskaites, lai varētu saņemt valsts finansējumu. Ikdienā Laura kārto papīrus, darbojas ar e-klasi un laiku pa laikam apmeklē arī treniņus — ne tāpēc, lai vērtētu, bet gan būtu lietas kursā un vajadzības gadījumā varētu sniegt ieteikumus. Lielāko gandarījumu viņai sagādā brīdis, kad ir iesniegtas atskaites un atnākusi atbilde — no atskaites ir atkarīgs tas, cik daudz līdzekļu sporta skolai tiks piešķirti.

«Nu jau, var teikt, pilnīgi visos sporta veidos ir izlašu bērni. Treneri darbiņu ir izdarījuši tik labi, ka bērni ir pamanīti,» atklāj direktora vietniece izglītības jomā Laura Korsūnova.
/Foto: Edgars Lācis/

Komunicēt sanāk arī ar audzēkņu vecākiem, kas seko līdzi savu atvašu gaitām un gadu gaitā ir kļuvuši ieinteresētāki. «Kad bērns nāk iestāties sporta skolā, papīram vairs nav jāiet trīs ceļi, lai tas nonāktu līdz vietai, kur tam jānonāk. Daudz ko esam sakārtojuši. Kad sāku strādāt, pirmos gadus atskaites man vēl nesa papīra formā. Tagad viss ir digitalizēts. Protams, kontaktu un saskarsmi nedrīkst izslēgt, bet trenerim nav speciāli jāskrien uz sporta namu, lai atnestu vienu papīru. Arī federācijas ir virzījušās digitalizācijas virzienā. Runājot par federācijām, lielākais izaicinājums ir tas, ka ļoti daudzām federācijām prioritāte nav bērnu un jauniešu sports, bet viņus vairāk interesē profesionālais sports.» Liels izaicinājums bija arī Covid-19 laiks, kad sporta skolu darbība visā valstī tika apstādināta. Par lielākajiem zaudētājiem šajā situācijā L. Korsūnova sauc bērnus, kuriem ar laiku zuda motivācija.

Atpazīstami visā republikā

Uzteikt par veiksmīgu darba organizēšanu un labiem rezultātiem viņa vēlas gan trenerus, gan administrāciju. «Kolektīvs mums ir ļoti labs. Vienu, divas reizes gadā braucam uz Latvijas Sporta izglītības iestāžu Direktoru padomi, un arī tur, tiekoties un pārrunājot dažādas lietas ar citiem kolēģiem, saprotam, ka mums viss ir kārtībā. Priecājos par to, ka nu jau, var teikt, pilnīgi visos sporta veidos ir izlašu bērni. Treneri darbiņu ir izdarījuši tik labi, ka bērni ir pamanīti.»

Prieku par to, ka bērni izvēlas apmeklēt sporta skolu un kustēties, pauž arī Ingrīda Krūmiņa, kura ar sporta skolu ir saistīta no desmit gadu vecuma. «Tolaik sporta skolā bija ļoti labi vieglatlēti. Kivlenieka audzēkņi bija ļoti slaveni, Veinbergu pāris trenēja basketbolistus, bija ļoti spēcīgi attīstīts basketbols, vieglatlētika, riteņbraukšana, slēpošana, atraktīvi, zinoši treneri… Tradīcijas iesakņojās, un Talsu sporta skola bija topā visā republikā. Arī es pati esmu spēlējusi basketbolu jaunatnes izlasē — gandrīz visas bijām no vienas klases un gada laikā sasitām visas spēcīgākās Rīgas sporta skolas. Trenējāmies ģimnāzijā vecajā zālītē — tur viss bija tā noslogots, ka uz treniņiem gājām 21.00 un mājās nācām melnā tumsā,» atklāj I. Krūmiņa.

«Prieks par kustību kā tādu, par to, ka bērni ir veseli un stipri. Man liekas, ka cilvēkam vispār visu laiku jākustas,» ir pārliecināta ilggadējā sporta skolas darbiniece Ingrīda Krūmiņa. /Foto: Edgars Lācis/

«Cilvēki sportā ir ļoti daudz darījuši»

Pabeidzot Talsu vidusskolu, viņa divus gadus nostrādāja medicīnā, līdz uz ielas sastapa sporta skolas direktoru, savu bijušo vieglatlētikas treneri Antonu Kivlenieku. «Viņš lūdza, lai nāku strādāt uz sporta skolu. Tā kā treneriem ļoti slikti maksāja, nebija neviena, kas trenē basketbolistus. Parakstījos un sāku trenēt sešas grupas, kaut arī maksāja tikai par četrām. Kivlenieks mani sūtīja uz visiem iespējamajiem kursiem, līdz ar to daudz mācījos no slaveniem treneriem. Vienu brītiņu pastrādāju sporta biedrībā «Vārpa» par instruktori. Tā kā man bija ļoti liela pieredze, pēc laika sporta skolas direktors Ivars Irbe mani aicināja uz mācību daļu, kur nostrādāju līdz pat pensijai. Paralēli trenēju arī mazos basketbolistus — man bija tiesības strādāt 12 stundas mēnesī.

Toreiz sporta nama nebija. Hartmanis un Kalderauskis darīja visu iespējamo, pat pārkāpjot likumu, lai sporta nams tiktu uzcelts. Cilvēki sportā ir ļoti daudz darījuši, par to liels prieks. Prieks par kustību kā tādu, par to, ka bērni ir veseli un stipri. Man liekas, ka cilvēkam vispār visu laiku jākustas. Kādreiz vecāki bija aizspriedumaini, bet tagad jaunie paši sporto. Liels gandarījums par cilvēkiem, kas vecumdienās nūjo, — ir tādi, kas tikai atspiežas uz nūjām, ir tādi, kas iet braši, bet galvenais ir kustība. Arī es pati soļoju un katru rītu vingroju — tas man ir asinīs, bez tā nevaru. Līdz Covid-19 laikam vadīju arī veselības grupas. Kas daudz dara, daudz var izdarīt. Ja vēl tas patīk un interesē, kāpēc ne? Galvenais ir darboties — ar labestību un sportot prieku.»

Raksts tapis sadarbībā ar Talsu novada Sporta skolu

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.