Tiesībsargs: «Latvijas izglītības iestādes — skolas un bērnudārzi — sāk atgriezties pie vecās prakses»
Visbiežāk jau laicīgi vecākiem izglītības iestādes izsniedz nepieciešamo mācību līdzekļu sarakstu, kas jāsagādā, bērnam uzsākot jauno mācību gadu bērnudārzā vai skolā. Jūnija beigās Tiesībsarga birojs par aktuālu izvirzīja problēmu, ka sarakstos ir mācību piederumi, kurus pirkt nav vecāku pienākums, raisot arī plašākas diskusijas. Tāpat birojs līdz 19. jūlijam aicina ziņot par to, ko jau iepriekšējā mācību gadā vecākiem nācies iegādāties bērnu mācību vajadzībām, lai konkrēti apzinātu kopējās tendences valstī.
Kāda sabiedrības daļa sociālajos tīklos pauž viedokli, ka uzskata šāda jautājuma aktualizēšanu par nevajadzīgu, jo vienmēr bērniem pirkuši nepieciešamo gan bērnudārzā, gan skolā, uzskatot to par pašsaprotamu lietu. Savukārt daži ir pārsteigti, ka vecāku pienākumos tomēr neietilpst konkrētu mācību līdzekļu iegāde. Jāuzsver, ka ģimenēs, kurās ir vairāki bērni, naudas izteiksmē tie nav mazi tēriņi.
Nepieļaujama prakse
Vecāku pienākumu iegādāties savam bērnam mācību līdzekļus nosaka Izglītības likums, norādot, ka vecāka vai personas, kas realizē aizgādību, pienākums ir materiālo iespēju robežās nodrošināt bērna izglītošanai konkrētus nepieciešamos individuālos mācību piederumus. Izsmeļošs mācību piederumu uzskaitījums likumā gan nav iespējams, taču būtu jāievēro princips, ka materiāli izglītības obligātā satura apguvei nav jāpērk vecākiem. Prakse iekļaut individuālo mācību piederumu sarakstā mācību līdzekļus, kas jānodrošina skolai, neatbilst labas pārvaldības principam un nav pieļaujama. Kā informē Tiesībsarga birojs, tā ir uzskatāma par iestādes prettiesisku faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē.
Penāļa saturs — nepārprotama vecāku atbildība
Vecākiem, kuri saņēmuši pedagoga izsniegtu sarakstu ar lietām, kas nepieciešamas izglītības satura apguvei, un nav apmierināti ar tajā redzamo, sākotnēji būtu jāvēršas pie iestādes vadītāja un jālūdz pārskatīt sarakstu. Ja neizdodas situāciju risināt izglītības iestādes ietvaros, iestādes vadītāja rīcība ir apstrīdama dibinātājam, savukārt dibinātāja rīcība — administratīvajā rajona tiesā. Vecāki ir tiesīgi vērsties arī izglītības jomu uzraugošajā institūcijā — Izglītības kvalitātes valsts dienestā un pie tiesībsarga. Jāteic, ka par mācību grāmatu un darba burtnīcu iegādi lielākoties strīdu nav, jo tos nodrošina skolas, tomēr vislielākais juceklis ir saistībā ar mācību priekšmetiem «Dizains un tehnoloģijas» un «Vizuālā māksla». No līdz šim saņemtās informācijas Tiesībsarga birojs secina, ka šo abu priekšmetu satura apguvei nepieciešamos produktus un materiālus lielākoties iegādājušies vecāki, tomēr tā tam nevajadzētu būt. Audums, dzija vai jebkurš cits materiāls vai izejviela, no kuriem skolēns rada priekšmetu vai produktu, kas paredzēts mācību obligātā satura apguvei, jānodrošina skolai. Tiesībsargs šajā jautājumā uzmanību vērš arī pirmskolas izglītības iestāžu virzienā. Līdz šim ziņas par mācību vajadzībām pērkamajām lietām pienāk no teju visiem Latvijas novadiem. Kā visbiežāk iegādājamās lietas vecāki min dažāda veida kancelejas preces — burtnīcas, klades, pildspalvas, zīmuļus. Likums paredz, ka bērna penāļa saturs ir jānodrošina vecākiem, taču zīmīgi, ka vecāki min arī visai specifiskas lietas, kas būtu jānodrošina mācību iestādei, piemēram, rokas figūrzāģa asmeņi, pagarinātāji, nagliņas, saplākšņi, dažāda veida interjera priekšmeti.
Kāpēc šāda situācija?
Uzrunājot ilggadēju Talsu pilsētas pirmskolas izglītības iestādes darbinieci, kura gan vēlējās palikt anonīma, ticis noskaidrots, ka pēdējos gados nekas daudz nav mainījies, un vecākiem joprojām nepieciešams uz pirmskolas izglītības iestādi nest gan salvetes, gan citas higiēnas preces. «Pagājušajā gadā vecākiem nevajadzēja nest zīmēšanas papīru un guaša krāsas, taču kopēšanai lapas šā vai tā bija lūgums nodrošināt. Jāsaka, ka tās bieži lieto arī tāpat, jo bērni ikdienā daudz zīmē. Piemēram, plastilīns vecākiem jāpērk katru gadu, bet to sarakstā atzīmē individuālai lietošanai. Tas, ko piešķir pašvaldība, ir sliktas kvalitātes un ar to nav iespējams strādāt. Ir iepirkums, kur, protams, tiek izraudzīts lētākais risinājums. Ja nopirktu labu preci par augstāku cenu, tad iestādes vadībai būtu problēmas un sarunas par pašvaldības līdzekļu neracionālu izlietošanu. Tāda ir realitāte Latvijā. Mūsu sabiedrībā ir izteikta nabadzības domāšana, un šīs lietas nav tik vienkāršas. Tā ir ar visu — it kā dod un kaut kā atbalsta, bet īsti jēgas nav, jo nevar pirkt labu un kvalitatīvu preci. Un iestādes vadībai un audzinātājām arī ir gudri jāizdomā, kā nodefinēt nepieciešamo, lai Tiesībsargs neceltu iebildumus, taču prasītais ir reāla vajadzība, bez kuras nevaram kvalitatīvi darboties.
Jā, kaut kāds finansējums tiek piešķirts no augšas, un daudz nosaka iestādes vadība, kā tas tiek lietots un sadalīts, bet bieži pietrūkst patiesās realitātes izpratnes. Jāsaka, ka ikdienā arī bērnudārza audzinātājas iegulda no saviem līdzekļiem, jo grib, lai iecere ir bez robiem. Iestādēs taupa, un, piemēram, krāsainas bildes, lai būtu skaistāks vecāku informācijas dēlis, nemaz nav iespējams bērnudārzā izdrukāt, tāpēc audzinātājas to dara par saviem līdzekļiem vai nu mājās, vīra darbā, vai citur. Citreiz gribas teikt — nu drukāsim melnbaltu sarkanbaltsarkano karogu, lai ir tā, kā ir, un lai izskatās kā pie kapličas! Tās aizkulises jau neviens neredz,»
pastāsta bērnudārza darbiniece.
Bērnudārzos — grupiņu «fondu» nauda
Vecāki jau gadiem ilgi ziedo tā saukto grupas fonda naudu, bet tas sapulcēs jāierosina pašiem vecākiem, jo audzinātājas un iestādes vadība nevar būt iesaistīta.
«Ja bērnudārzā bērniem ir kāda vajadzība, bet iestādei līdzekļu nav, tad ar vecāku ziņu tiek izmantota grupas nauda. Ja ir nodarbības, kurās nepieciešama pārtika, kaut ko no visa nodrošina bērnudārzs, taču, ja iepirkumā nav, piemēram, nepieciešamās želejkonfektes, tās pērk pašas audzinātājas. Jā, vecāki atnes piederumu kastīti ar nepieciešamo, bet mani nepamet sajūta, ka dažādo noteikumu izveidotāji bērnus ir redzējuši tikai bildēs,»
pauž bērnudārza darbiniece. Viņa nenoliedz, ka redz, ka problēmas netiek risinātas, bet atbildības novelšana notiek no vienas atbildīgās pozīcijas uz citu, un pedagogi bieži ir neapskaužamā situācijā. Reizēm sanākot arī domstarpības ar paštaisniem vecākiem, kuriem liekas, ka eiro, kas samaksāts par teātra izrādi, nonāk audzinātājas kabatā, tāpēc bez entuziasma un mīlestības pret bērniem šajā amatā nav iespējams.
Nedrīkst prasīt specifiskas un koplietošanā paredzētas lietas
Talsu novada Izglītības pārvaldes vadītājs Uldis Katlaps komentē, ka pašvaldības izglītības iestādēs nevajadzētu būt specifiskām prasībām mācību līdzekļu iegādes jautājumā.
«Darba burtnīcas un grāmatas tiek nodrošinātas. Faktiski ir tā, ka vecākiem ir jānodrošina individuālai lietošanai nepieciešamais. Kaut kas specifisks nebūtu jāpērk, bet jāsaka, ka tā robeža reizēm ir diezgan trausla un grūti nošķirama. Tiesībsargs šo problēmu bija aktualizējis jau pirms desmit gadiem, taču, manuprāt, lielām problēmām mūsu novadā nevajadzētu būt. Mācību programmā apgūstamās vielas praktisko pusi ir jānodrošina skolai, bet individuāli lietojamās lietas, sākot ar sporta tērpu, maiņas apaviem un penāļa saturu — vecākiem. Tāpat ir pirmskolas izglītības iestādēs. Viss, kas nepieciešams mācību procesam, nav vecāku pārziņā, bet, ja ir nodarbes brīvā laikā, kas ir ārpus organizētā mācību procesa, piemēram, krāsojamās grāmatas krāsošana, tā jānodrošina vecākiem.
Arī tad, ja grib, piemēram, īpašus flomāsterus, tad tie jāpērk pašiem, taču jāsaprot, ka ar tiem darbojas gan mācību procesā, gan brīvajā laikā, un tā ir tā grūti nošķiramā robeža. Ja lieta ir paredzēta koplietošanai, tā jānodrošina mācību iestādei. Ēvelētus dēļus darbmācībā arī noteikti nedrīkst prasīt. Tāpat zāģi un citas specifiskas lietas. Te runa ir arī par telefoniem, kurus izmanto stundās. Bērnam drīkst būt arī podziņu telefons, un prasība pēc modernas ierīces nedrīkst būt,» informē U. Katlaps.
Lieki izdevumi uz vecāku pleciem?
Sazinoties ar divu bērnu mammu, kura bija pārsteigta par Tiesībsarga biroja pausto informāciju, viņa pastāsta:
«Iepazīstoties ar Tiesībsarga informāciju, secinu, ka Talsu Valsts ģimnāzijā no lietām, kas nav jānodrošina vecākiem, sākumskolas klasei lūgts nākamajam gadam iegādāties zīmēšanas bloku, pasteļkrītiņus, aplikācijas papīru, krāsaino kartonu, guašas un, pieņemu, ka ar sarakstā minētajiem «guašas krāsas un līdzīgi piederumi» varētu apzīmēt akvareļu krāsas. Bērnu palaišana skolā nav lēts prieks. Mazie stiepjas kā sēnes pēc lietus, un skaidrs, ka, sākoties jaunam mācību gadam, vajadzēs jaunus sporta apavus, maiņas apavus, ārā ejamos, kā arī jaunas drēbes, jo vecās vairs neder, arī burtnīcas un citus piederumus. Un uz šī fona šie aptuveni plus 20 eiro pie izmaksām ir daudz. Un, ja ģimenē aug vairāki bērni, reiziniet paši. Esmu izbrīnīta, ieraugot Tiesībsarga veidotos sarakstus, jo skaidrs, ka arī iepriekšējos gados gan bērnudārzā, gan skolā esmu pirkusi to, ko nemaz nedrīkstēja prasīt. Vai tad mācību iestādēm šīm lietām nav iedalīta nauda?»
pauž mamma.
Ielūkojoties mācību līdzekļu sarakstā, kas pieejams Talsu pamatskolas mājaslapā, visām klasēm situācija ir manāmi līdzīga. Pie individuālajiem mācību līdzekļiem, kas jāiegādājas vecākiem, minēta, piemēram, plastika, auduma atgriezumi, filca audums, abpusējā līmlente, augļi un dārzeņi gatavošanai. Ir arī dažādas norādes, piemēram, ka šūšanas komplekts par 2,90 eiro ir nopērkams veikalā «Una». 5. klasei minēts arī «Poska» tekstila flomāsters, kuru var iegādāties veikalā «Līva» vai grāmatnīcā «Zvaigzne ABC». Pie 6. klases mācību līdzekļiem minēta filcēšanas adata, divas krāsas filcēšanas vilna, filca audums, dažādas pērles rotāšanai izmērā no 6 mm līdz 10 mm. Specifiska prasība ir arī 7. klasē norādītā pērļošanas adata tiem, kas izvēlēsies pērļot rokassprādzi. To var iegādāties veikalā «Una», tāpat arī pērles ar konkrētu diametru. Tātad no šī nelielā ieskata redzams, ka vecākiem jāiegādājas mācību līdzekļi, kas pieskaitāmi individuālai lietošanai un ir uzskatāmi par specifiskiem, bet pēc būtības paredzēti obligātā mācību satura apgūšanai.
Savukārt uzrunājot mammu, kuras bērns septembrī sāks apmeklēt Talsu 2. vidusskolas 1. klasi, tiek noskaidrots, ka situācija mācību līdzekļu prasību ziņā ir līdzīga kā Talsu Valsts ģimnāzijā.
Lai arī pirms vairāk nekā desmit gadiem likumdevējs normatīvajos aktos veica precizējumus, kas un kam būtu jāiegādājas, un šķitis, ka būtībā šis jautājums bija atrisināts, problēma atkal ir aktuāla. Līdz šim brīdim Tiesībsarga birojā ir iesniegtas sūdzības vairākos simtos, kas apstiprina trauksmi, ka Latvijas izglītības iestādes — skolas un bērnudārzi — sāk atgriezties pie vecās prakses, izsniedzot sarakstus ar lietām, kuras pirkt nav vecāku pienākums.
