Atkal skaļāk aktualizējoties Spānijas kailgliemežu problemātikai, ar «Talsu Vēstīm» sazinājās novadniece, kura pastāstīja, kādu paņēmienu no senām dienām izmantojusi pati savā dārza teritorijā, lai tajā nelīstu gliemeži, arī kailgliemeži, kuri nav patīkami ciemiņi.
Viņas vīramāte allaž uz kapsētu, kuru bija ielenkuši gliemeži, devusies ar pelnu spaini. Ap zaļajām puķēm un apstādījumiem apbērusi pelnus, arī pašus augus mazliet apkaisījusi ar tiem, ka neviens gliemezis tur neko līdz ar to nevarējis izdarīt un nav līdis. «Ja nav pelnu, tad noder arī dzēstais kaļķis, kas brīvi nopērkams lielajos maisos. Dolomīta kaļķis, cik pamēģināju, gan īsti neder. Jāuzsver, ka ar dzēsto kaļķi vajag apieties uzmanīgi. Rokās jābūt cimdiem, vajadzētu sejas aizsargmasku, un arī acis kaut kā jāpasargā, jo tas ir kodīgs un put. To arī var apmēram 10 cm platā slānī apbērt ap dobēm, kas gliemežiem nepatiks. Ja no zaļās masas augsne palikusi skābāka, šis kaļķis labi noder arī zemei. Es ik pēc pieciem gadiem februārī vai martā dārzu noberu baltu, dzēstais kaļķis ar pavasara ūdeni iesūcas zemē, un kādu laiku augsne ir neitrāla. Skābā augsnē aug sūnas,» komentē laikraksta lasītāja. Viņa pastāsta, ka pašas dārza teritorijā ciemojas arī tumši pelēki kailgliemeži ar melnām strīpām un brūngani, kas ir tikpat lieli kā Spānijas kailgliemeži. Arī tie paši vīngliemeži ir savairojušies. «Kad vagas vai teritoriju apber ar pelniem vai dzēsto kaļķi, gliemežu glumā miesa aplīp ar to. Un tas nudien ir kodīgs. Gliemežiem ir milzīgs diskomforts un šķērslis, lai turpinātu ceļu,» paskaidro novadniece, piebilstot, ka ap kokiem labāk ir bērt koka skaidu mulču, nevis nopļauto zāli, kas it kā ir labs mēslojums, bet tur gliemeži ļoti labi jūtas un savairojas. Būtiski esot, ka dabiskā veidā bez ķimikāliju iejaukšanās varam radīt invazīvajām sugām nepatīkamu vidi.
#SIF_MAf2024
