Talsu Krūmu mākslas grupa 28. oktobrī atklāja savu darbu izstādi Dundagas pilī, kad šim svinīgajam notikumam par godu sanākušie varēja kāri tvert arī kādus notikumu zibšņus no krūmistu kopā būšanas 39 gadiem.
Šajā Talsu mākslinieku glezniecības skatē var aplūkot ekspresīvi abstrakto glezniecību Andra Vītola, Elmāra Orniņa un Andra Biezbārža izpildījumā, Zigurda Poļikova minimālisma gleznas, Guntas Kalseres un Gunas Millersones savdabīgos ainavu traktējumus, kā arī Modra Sapuna lauku dzīves tēlojumus.
Kā izstādes aprakstā minējusi māksliniece Guna Millersone — kad 1990. gadā notikusi Dundagas mākslas skolas atklāšana, tajā ar savu performanci piedalījušies arī Talsu mākslinieki, kuri 1994. gadā sākuši sevi dēvēt par Talsu Krūmu mākslas grupu. Un pēdējie 30 gadi gan Dundagas mākslas skolai, gan mākslinieku vienotnei bijuši pārmaiņu un izaugsmes laiks. «Ja Dundagas mākslas skolu varam saukt par vienu no labākajām valstī, tad Talsu Krūmu mākslas grupa noteikti ir viena no stabilākajām un ilglaicīgākajām mākslinieku grupām Latvijā, kas darbojas kopš 1984. gada.»
Fokuss uz dzīvām leģendām jau otro gadu
Katru gadu arī Dundagas pils piedalās piļu un muižu Leģendu naktī, kur visbiežāk fokuss ir uz pagātni, to iznesot dažnedažādos veidos, caurvijot noslēpumainus akcentus ticamos un neticamos stāstos, taču pagājušajā gadā šajā pilī nolemts vairāk pievērsties tieši dzīvajām leģendām.
«Arī šogad mūs kuplina īstenas leģendas. Un šo Leģendu nakts pasākumu mēs atklājam ar Talsu Krūmu leģendām, kas ir Talsu mākslas grupa, ar kuru mums ir arī radniecīgas saites, ko Guna Millersone ir lieliski atklājusi izstādes aprakstā,» uzrunā atklāja Dundagas pils saimniece Baiba Dūda, uzsverot, ka šie mākslinieki leģendāri ir tieši ar savu ilglaicīgumu, sadraudzību un īpašajām aktivitātēm.
Savukārt gleznotāja G. Millersone pauda, ka galvenā leģenda noteikti ir tā, ka Krūmu mākslas grupas sastāvs ir vienkārši laimīgi saticies. «Izstādes apmeklētājiem ir arī lieliska iespēja redzēt filmu par Talsu Krūmu mākslas grupu, kurā daudz izstāstīts un parādīts, ka diez vai kaut ko jaunu var pasacīt… Mēs tiešām esam laimīgi satikušies un kopā nogājuši gandrīz 40 gadus. Tas nemaz nav tik maz,» bilda māksliniece.
Tāpat viņa pastāstīja par Talsu Krūmu mākslas grupas darbošanās periodiem, pieminot arī pirmos desmit gadus, kad vēl bijuši bez vienota nosaukuma. Ja kādam vēl joprojām ir jautājums, kāpēc mākslinieki sevi nodēvējuši par Talsu Krūmu mākslas grupu, tad galvenais «vaininieks» Andris Vītols izstādes atklāšanā smaidot paskaidroja: «Mēs piedalījāmies pirmajos plenēros jau astoņdesmito gadu beigās, būdami starp nopietniem māksliniekiem un mēģinot saprast, vai mēs labi mālējam vai ne tik labi. Mēs varbūt slēpāmies kaut kur dziļāk krūmos. Un mums jau visu laiku blakus ir kādi krūmi… Tāpēc tas vārds tā vienkārši izspruka. Es vienmēr tā esmu domājis — krūmi ir pirmais pamežs, kā saka, pirmā augšanas kārta, kura veido tālāko mežu. Ir vieni krūmi, tad otri, lielāki un mazāki, bet pēc tam ir labs, kārtīgs mežs. No krūmiem mēs gūstam kaut ko labu.»
Cauri dažādiem laikiem
Gleznotājs Andris Biezbārdis dalījās atmiņās par pirmo šīs mākslas grupas konceptuālo izstādi «Plūdi Talsos» vecajā muzejā, par kuras iekārtojumu muzeja direktors esot bijis šausmās, jo sienas bija novilktas ar plēvēm un klātesoši bijuši citi neierasti atribūti, taču no stūra visu notiekošo vaktējis partijas sekretārs. Tā bijusi iepriekš nepiedzīvota pieredze, kas kā pagrieziena punkts licis pavērties plašāk.
Andris Vītols te piebilda, ka nezinātājam mūsdienās grūti varbūt saprast, ka ir bijuši laiki, kad izstādes pirms atklāšanas bijis nepieciešams pieņemt, lai saprastu, vai tās maz var rādīt apskatei vai ne. «Viss tika skatīts un pētīts, un it kā jau saprata, ka tas ir kaut kas jauns un neierasts, bet tiem, kam bija jādod atskaites par mūsu izstādi, mierīgākas sirdis palika tad, kad izskanēja domu pavediens par šo izstādi kā par balagānu,» ar humora pieskaņu senajās atmiņās dalījās A. Vītols. Tā bijusi tolaik vislabāk apmeklētā izstāde, dodot stimulu un motivējot Talsu Krūmu mākslas grupas radošo komandu.
Savukārt Elmārs Orniņš, kurš grupai pievienojies salīdzinoši nesen, pastāstīja, ka tad, kad sapratis, ka grib atsākt gleznošanas aktivitātes, Guna Millersone bijusi ļoti atvērta un draudzīga, uzņemot arī viņu šajā Krūmu māk-slas grupā. Viņš šajā krāsainajā, dzirksteļojošā, neviennozīmīgajā mākslinieciskajā dzīvē iekļauties varējis ļoti viegli un organiski.
«Esmu pateicīgs visiem krūmistiem, ka esam satikušies. To nevar novērtēt par zemu, kad redzam, kas notiek dažādos novados Latvijā. Krūmu grupas devums ir ļoti nozīmīgs, un mums būtiski ir augsti mākslinieciskie kritēriji. Un iekšējais pacēlums ir iespaidīgs. Esmu pateicīgs liktenim, ka esam satikušies,» prieku par iespēju līdzdarboties atklāja E. Orniņš, kurš pavisam nesen atgriezies no starptautiskā plenēra Ukrainā, par ko neesot viegli runāt, jo kara elpa cauraužoties viscaur un esot kā radiācija. «Bet cilvēki tur grib mākslu, skaistumu un mieru, kur kaut par kripatu var aizmirsties no tās realitātes, ar ko jāsadzīvo ikdienā. Tā man ir neaizmirstama pieredze,» piebilda mākslinieks.
#SIF_MAF2023
