No kā ir atkarīga tava dzīve? Var jau šķist, ka nekas šai dzīvē no tevis nav atkarīgs. Par sabojātu rītu var vainot ģimenes locekļus, par sabojātu un emocionāli pārāk grūtu nedēļu — darba devēju vai kolēģus, par nepietiekami piesātinātu maltīti — ēstuves pavāru. Bet galu galā, kura rokās ir izvēles un gala lēmumi, kas regulē ikdienu? Nenoliedzami, ka dzīves kvalitāti veido visu lēmumu lērums kopā. Arī tādu, kas veikti pirms desmitiem gadu. Un nenoliedzami ir arī tas, ka pareizais skatījums uz lietām nāk vien tad, kad mirklis jau pagājis.
Paradoksāli, bet saslimšanas un nogurums nav fiziska ķermeņa izdegšanas, bet gan prāta noslodzes pazīme. Nogurums rodas tad, kad par daudz tiek darīts tas, ko tu nevēlies. Ķermenis signalizē, taču mēs tā vietā, lai kaut ko mainītu, iedzeram galvassāpju tableti, «iepriecinām» sevi ar treknu kūkas gabalu vai turpinām strādāt, lai no šiem signāliem novērstu domas.
Ir viegli visās situācijās meklēt vainīgo un iekrist ērtā upura pozīcijā. Pozīcijā, kurā tu vairs pats netici saviem spēkiem. Neticībā, ka kaut kas var krasi mainīties un tikai tu esi tas, kurš var sevi izglābt. Vai nevēlēšanās uzņemties atbildību. Ja nu kaut kas noiet greizi, «vainos» taču mani. Vieglāk dzīvot tā, kā jau gadiem ierasts. Viss taču ir tik pazīstams. Kā tas būs — nomainīt darba vietu, no kuras ar asarām acīs nāku ārā jau neskaitāmo vakaru? Ko padomās kolēģi? Ja nu man nākas nožēlot? Ja nu neizdodas? Bet vēl skumjāk ir tad, ja dzīve ieiet sliedēs, kurās vairs netiek piedzīvots nekas pozitīvs, kas raisītu vēlmi un pārdomas par to, ka kaut kas būtu jāmaina.
Neviena sevi respektējoša persona neļaus turpināt sev atrasties situācijās, kas viņam neraisa patiku. Ir jāmāk uzdrošināties, jāsakopo drosme un jāpieņem, iespējams, reizēm, egoistiski un netoleranti lēmumi. Aiziet prom no vietām un cilvēkiem, kur netiec novērtēts vai brīvs. Kamēr vēl ir iespēja izvēlēties. Svarīgi šādās situācijās saprast, ka neviens uz pasaules nezinās labāk, kā tu pats. Bet tikpat svarīga kā spēja atstāt lietas vai vietas pusratā ir spēja arī situācijās, kad liekas, ka sliktāk vairs nav iespējams, saglabāt pozitīvu domāšanu. Lai arī tādu ikdienā netrūkst, viens no spilgtāk stresainākajiem mana pēdējā laika notikumiem bija ceļojums uz Islandi. Kaut gan tur nokļūt bija mans sapnis teju jau trīs gadus, šķēršļi, kas radās pēdējā brīdī (kā jau pēdējā brīža iespējām pienākas) aizsedza manas ilūzijas tik ļoti, ka pirmo reizi dzīvē, ar koferi, lietū, Rīgas centrā, apsvēru lēmumu pazaudēt biļetes un braucienam «atmest ar roku». Par laimi, neļāvos negatīvajām emocijām (kas visbiežāk ir spēcīgas, bet ne ilgstošas) atņemt mana sapņa piepildījumu, un varu teikt, ka kāpšana ārpus ierastās komforta zonas sevi attaisnoja pat vairāk nekā domāts.
Apzināties savas vajadzības un saprast, ka nekas nav ārējs. Viss sākas ar tevi pašu. Iekšienē.
