Lai radītu lielāku interesi par lasīšanu, Talsu Galvenajā bibliotēkā aizritējusi tikšanās ar rakstnieci Luīzi Pastori, kura atpazīstama ar grāmatu sēriju «Mākslas detektīvi». Tajā lasāmi aizraujoši un iztēli rosinoši sižeti, ļaujot iepazīt Latvijas vēstures un mākslas vērtības. Tikšanās reizē lasītājiem bija iespēja iepazīt pašu rakstnieci, viņas veikumu, kā arī kopā radoši darboties.
Talsu Galvenās bibliotēkas Bērnu nodaļas vadītāja Vita Kukute atklāj, ka pasākums tiek rīkots ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Projekta «Tiekamies ar autoru» ietvaros Talsu novada pirmsskolas, sākumskolas un pamatskolas vecuma bērniem būs iespēja tikties ar vairākiem Latvijā zināmiem grāmatu autoriem. Šādas klātienes tikšanās ļauj tuvāk iepazīt radošas personības, veicina izpratni par grāmatu tapšanu, dažādību un autoru lomu tajā.
Radīt sava stāsta neskaitāmas versijas
Pirmajā reizē ar pirmsskolas vecuma bērniem un pamatskolēniem tikās Luīze Pastore, kura uz vizītēm bibliotēkās dodas jau vairāk nekā desmit gadus, bet skolās regulāra viešņa ir pēdējos piecus gadus, kopš Latvijā pastāv programma «Latvijas skolas soma».
«Principā mana darba nedēļa paiet skolās vai bibliotēkās. Talsi ir viens no pieturas punktiem. Iepriekš Talsos neesmu bijusi — vismaz ne darba darīšanās, un šo skaisto ēku nebiju redzējusi. Ir ļoti labi, ka vide ir sakārtota, — bērniem tas ir svarīgi,»
uzsver L. Pastore.
Tiekoties ar pirmsskolas vecuma bērniem, viņa ņēma talkā tapšanas stadijā esošo stāstu puzli — abpusēji ilustrētas, savstarpēji savienojamas puzles kartītes, kas ļauj radīt sava piedzīvojumu stāsta neskaitāmas versijas. Rakstniece atzīst, ka bērni šim procesam piegājuši ļoti radoši. «Rādīju ilustrācijas, un bērni veidoja savu stāstu — ne taustāmā formātā, bet digitāli uz ekrāna. Viņiem bija savas idejas un interpretācijas — bērni ar uzdevumu veiksmīgi tika galā. Pēc tam devu sarežģītāku uzdevumu — orientēšanās spēli. Bērni apguva burtiņus, skatījās ilustrācijas, tika pie paroles vārdiņa un tika arī pie končām. Tas ir ļoti svarīgi, ka viss, kas ir saistīts ar lasīšanu, ar bibliotēku, ir ar prieka dzirkstelīti. Bērni paši spēles laikā nav pamanījuši, cik daudz viņi vienas nodarbības laikā ir izlasījuši. Viņi it kā nelasa, viņiem nepatīk, bet caur spēles elementu tas tāpat tiek darīts.»
«Esmu kļuvusi gudrāka kā rakstnieks»
Arī rakstnieces pēdējā grāmata «Slepenā parole», iekļaujot āķīgus uzdevumus un spēļu elementus, aicina lasītājus ieskatīties dziļāk un iesaistīties noslēpumu risināšanā. Tajā iekļauti uzdevumi, bez kuru izpildīšanas stāsts nebūs pilnīgs. «Rakstīju šo grāmatu ar nolūku — zinu, kādi ir lasīšanas paradumi un cik nevērīgi bērni mūsdienās lasa. Tas ir āķītis lasīt vērīgāk. Esmu kļuvusi gudrāka arī kā rakstnieks — nevar rakstīt visu, ko iegribas, ir ļoti jādomā par lasītāja vecumposmu un uztveres īpatnībām. Pētu bērnu attīstības psiholoģiju, eju uz kursiem un piegriežu lielu vērību tam, lai teksts pēc iespējas labāk strādātu uz konkrēto vecumposmu, lai sižeti būtu pietiekami spraigi, bet lai būtu iekļauts arī vēstījums. Man liekas svarīgi, lai grāmata nebūtu tikai izklaides objekts, bet atbalstu arī tos bērnus, kuri lasa komiksu tipa grāmatas. Komiksi ir ļoti labi lasītprasmes veicināšanai un kalpo kā nākamais solis uz tā saucamo nopietnāko literatūru,» pārdomās dalās L. Pastore.
Saglabāt sevī iekšējo bērnu
Par savu tuvāko darbu rakstniece sauc to, kas tiek rakstīts konkrētajā brīdī. Grāmatas, kas ir pabeigtas, viņai kļūst neaktuālas jau tad, kad nonāk līdz redaktoram. «Pēc diviem trim gadiem tu jau sen esi cits cilvēks un tu jau esi sapratis, kā rakstīt labāk, līdz ar to grāmatas, pie kurām pašreiz strādāju, ir svarīgākās un vislabākās.
Es vēlētos kaut ideju būtu mazāk un tās liktu mani mierā (smejas). Idejas ir visur, tikai trūkst laika. Protams, arī finansiālā situācija rakstniekiem šajā valstī varētu būt labāka. Ja man būtu nodrošināts darbs tikai no rakstīšanas, iespējams, es tik daudz laika nepavadītu, tiekoties ar saviem lasītājiem. No otras puses, tas nav slikti, jo labāk izprotu dažādus vecumposmus. Teorija ir teorija, bet, kad tu darbojies praksē, tu labāk saproti, kas strādā un kas ne,»
skaidro L. Pastore.
Bērnu auditorijai viņa pievērsusies, lai saglabātu sevī iekšējo bērnu un prieku, ko ikdienā uzturēt nav nemaz tik viegli. «Arī vārdos «lasītprieks» un «rakstītprieks» centrālais vārds ir «prieks». Domājot par savu lasītāju, man gribas, lai lasīšana asociējas ar priecīgu nodarbi, lai ir smiekli, lai ir aizraušanās un rotaļas elements. Bērniem nepatīk lasīt grāmatas nevis tāpēc, ka tās būtu slikti sarakstītas un mēs būtu slikti rakstnieki, bet tāpēc, ka nav lasītprasmes. Bērnam ir kauns, ka viņš lasa slikti, līdz ar to grāmata asociējas ar sliktām emocijām. Jo vairāk šī prasme tiek izkopta, jo bērns jūtas komfortablāk.»
Pirmajā vietā lasītprasmē — Lietuva
Rakstniece atklāj, ka vienīgā valsts, kas lasītprasmē stabili virzās nedaudz uz augšu, ir Lietuva. Prezidents ir lasītprasmes vēstnesis, un Lietuvā ir daudz dažādu labi finansētu programmu. «Finansējums jebkurā gadījumā ir vajadzīgs, jo arī rakstnieks nevar atbraukt uz bibliotēku vienkārši parunāties. Šobrīd mēs ar citām rakstniecēm domājam par privātām iniciatīvām. Ir jāsāk ar lasītprasmi, lai pēc tam būtu lasītprieks.
Nevaram bakstīt bērnu — lasi, lasi, kamēr ir bailes no lasīšanas. Lasītprasmes apguvē gribētos vairāk redzēt rotaļīgo pieeju, nevis uzspiešanu. Starp citu, skaļā lasīšana daudziem maziem bērniem ir ļoti traumatiska,»
uzsver L. Pastore.
V. Kukute skaidroja, ka bibliotēka no savas puses cenšas strādāt ar lasīšanas veicināšanas programmām — «Lasīšanas stafeti», «Bērnu žūriju», «Grāmatonu» un citām. Lielu paldies viņa saka Nacionālajai bibliotēkai, kas organizē «Skaļās lasīšanas sacensības» — konkurss liek skolēniem domāt gan par saturu, gan izteiksmi un pieturzīmēm. Šī iniciatīva ļoti labi strādā arī uz zēniem, kuriem sāncensības sajūta bieži vien ir izteiktāka.
Projekta «Tiekamies ar autoru» ietvaros oktobrī sākumskolas vecuma skolēniem bibliotēkā būs iespēja satikt rakstnieci Lauru Vinogradovu, kura ir vairāku stāstu krājumu un bērnu grāmatu autore. Viņas sarakstītie darbi ne tikai rosina domāt par apkārt esošo dzīvo radību, ļaujot iepazīt bagātīgo meža pasauli, bet arī izprast un priecāties par to, kas katram dots.
