Lai pieredzes stāsti paliek vēsturei! Vīru vakars Laidzes bibliotēkā

Lai pieredzes stāsti paliek vēsturei! Vīru vakars Laidzes bibliotēkā

Laidzes bibliotēkā valsts svētku noskaņā viesojās Kuldīgas Sv. Katrīnas, Vārmes Sv. Miķeļa, Kabiles un Usmas Sv. Pētera evaņģēliski luteriskās draudzes virsmācītājs Viesturs Pirro, bet ne tādēļ, lai celtu ticībā klausītājus, bet gan lai iepazīstinātu ar savu grāmatu «Burleska polārajam dinozauram», kas ir savas pieredzes atspoguļojums dienestā padomju armijā.

Lai gan pasākums tika plānots kā vīru vakars, ieradušās arī dāmas. Dzirdot Viesturu Pirro pirmo reizi, jāteic, ka jau pirmajās minūtēs iespaids rodas vislabākais, jo kungs pārsteidz ar savu stāstnieka prasmi un dinamiku, kas aizrauj. Pusotra stunda burtiski aizlido vēja spārniem. Viņš ir ar pārliecību, ka jāpiefiksē visas liecības un laiks, lai neviens stāsts neaizietu nebūtībā. Vairākkārt izskan aicinājums, ka jāraksta grāmatas arī tiem, kuri dzīvojuši padomju laikā un bijuši padomju armijā.

«Parasti gan cilvēku atbilde pēc šāda aicinājuma ir, ka viņš jau nav nekāds rakstnieks, taču mēs visi esam stāstnieki un varam ierakstīt savu pieredzi kaut vai audio. Pēc tam noteikti atradīsies kāds, kurš tekstu apstrādās,»

atklāj V. Pirro.

«Tas ir mans pienākums — stāstīt patiesību tiem, kas nekad nav dzīvojuši padomju totalitārajā režīmā un dienējuši tās esencē — armijā. Tā tika audzināta un iedvesmota, lai iekarotu visu pasauli un tai uzspiestu velnišķīgu, ļaunu sistēmu, kas valda ar teroru un meliem, kurā valda verdzība: vergi — darba tauta — un izredzētie — partijas nomenklatūra, kurus sargā starpslānis, proti, armija, čeka un citi slepenie dienesti, kas apspiež un iznīcina nepaklausīgos.»

Svarīgi atstāt savu liecību nākamajām paaudzēm

Vakara viesis pastāsta, ka viņa tēvs nāk no Vidzemes, bet mamma — mūsu novadniece, kura dzimusi Dundagas pusē. «Mana bērnība vasarās pagāja Nevejas «Bitniekos». Tēvs bija pēdējās Latvijas brīvības armijas iesaukumā, piedzīvojot arī to, kā to mēģina pārveidot par sarkanarmiju. Viņš mums brīvi stāstīja visu, saucot lietas īstajos vārdos, — ka dzīvojam zem okupācijas varas. Stāstītais vēlāk ir muzeja darbinieku uzfilmēts un ierakstīts audio formātā. Lai arī mūžībā tētis ir jau sen, ieraksti ir palikuši. Es gribētu par to uzrakstīt. Par tiem padomju darboņiem jau arī smējās, jo viņi bija baisi primitīvi. Mēs tagad saprotam, ka tie bija cilvēki no staļiniskās Krievijas, kurā bija pavisam citi «tikumi» un likumi. Mūs visus gribēja pārtaisīt par mankurtiem, kā sacīja padomijas laikos, proti, par cilvēkiem — vergiem, kuri nedomā. Tētis stāstīja visu, kā bija, kaut mamma viņu ik pa laikam klusināja, jo baidījās, ka bērniem sanāks nepatikšanas,» atmiņās dalās virsmācītājs.

Ja dara, tad maksimāli labi

Skolā sācis mācīties 1961. gadā, un V. Pirro atceras, ka klasē bijuši 45 skolēni. «Nezinu, kā ar tādu baru pedagogs tika galā. Manā klasē bija tikai divi zēni, kuri zināja patiesību, — es un otrs puika, kuram tēvs bija leģionārs 19. divīzijā. Tad nu mēs divi arī stāstījām, ka esam okupētā valstī… Nav jau tā, ka neviens cits vecāks to nezināja, taču viņi baidījās runāt,» tā laika realitāti akcentē mācītājs. Viņa tēvs Dāvis strādājis Rīgas automobiļu fabrikā «Ford-Vairogs», kas vēlāk tika pārcelta uz Vāciju.

«Tur ražoja ne tikai automašīnas, bet arī lidmašīnas un citu visaugstākā labuma produkciju. Latviešiem kā tautai ir laba iezīme — ja ko dara, tad labi. Tāpat, ja ir sēta, tad tā ir jāsakopj,»

min Viesturs Pirro, pieskaroties arī vecāku atmiņām par ulmaņlaikiem. Ja vēsturnieki mūsdienās min Ulmaņa totalitāro režīmu, tad Pirro tēvu vienmēr dusmojis, ka kādiem nav ne mazākās izpratnes par jēdziena «režīms» būtību. «Cik koncentrācijas nometņu Ulmanis uzbūvēja un cik cilvēku nomērdēja? Par ko mēs vispār runājam? Kāds režīms?» piekrīt arī dēls, minot, ka tētis bijis augstas klases profesionālis un par daudziem izgudrojumiem saņēmis arī goda rakstus.

Nonākot čekas filtrācijas nometnē Sibīrijas lēģeros, viņš izdzīvojis, lai gan gulējis tā saucamajā slimnīcā, gaidot beidzamo stundu. Tīfs bijis kā ātrākā biļete prom no šīs zemes. Kad kāds ukraiņu baptists pajautājis, vai viņš ir ticīgs un ko vēlētos, lai atnes tādā šķietami bezcerīgā stāvoklī, tēvs teicis, ka grib maizi un pienu. Viņš vienmēr bijis ar labu humora izjūtu, bet sacīto arī dabūjis, kas kalpojis kā Svētais Vakarēdiens, jo pēc tam neticamā kārtā atlabis.

Vēlāk tēvu izglābušas zināšanas par automobiļiem, jo ar to bijis neaizstājamā kārtā. Latvijā atgriezies 1949. gadā un Dundagas baznīcā salaulājies ar Viestura mammu. Tēvs nekad neiestājies komunistiskajā partijā, lai gan kādi teikuši, ka tā ir laba karjeras iespēja.

Kāda valsts, tāda armija

Mācītājs atklāj, ka ģimenē vienmēr dzīvojuši labi.

«Mums nekā netrūka. Par to rakstu arī grāmatā. Lai gan ledusskapis bija pilns, kādu ­laiku gaļa tomēr apsīka. Atceros laiku, kad veikalā bija nopērkamas govju kājas jeb tā sauktās platformenes… 1973. gadā mani iesauca padomju armijā. Tas bija kritiens pavisam citā pasaulē,»

atzīst V. Pirro, kuru kā jaunu puisi manāmi pārsteiguši brokastīs neizprotami pagatavotie apsalušie zilie griķi. Apstākļi bijuši vienkārši jāpieņem. «Bēgt jau arī nedrīkstēja, jo tas nozīmētu disbatu — disciplināro bataljonu. Studēt par inženieri negāju, kā gribēja tētis. Man neveicās ar matemātiku. Ja es būtu inženieris, tad noteikti būtu ļoti veicinājis padomijas sabrukumu, jo manis savārīto putru nevarētu izstrēbt (smejas). Tad nu nonācu armijā Ziemeļos. Skaidrs ir viens — visa padomju armija bija milzis uz māla kājām. Es dienēju tā sauktajā strojbatā, kur bija izbrāķētie vai tādi, kuri gribēja izbrāķēties. Mums bija kurli, pusakli cilvēki, ar smagām aizturēm, ar defektiem, neatbilstošu augumu. Kā saka — saslaukas. No Rīgas mūs aizsūtīja uz Ļeņingradu.

Tad nonācu Kolas pussalas pilsētā Apatīti. Visa tā zeme sastāv no derīgajiem izrakteņiem. Tur būtu jādzīvo divreiz labāk nekā Šveicē, bet darba ražīgums attiecībā pret Rietumiem bija 1 pret 8, un tagad jau ir tāpat. Mēs krāvām vagonus un strādājām celtniecībā. Skaitījāmies komunistiskā darba vienība. Edām zilo griķu putru, nekulturāli strēbām līdz nelabumam pārpiparotu zupu ar kādu kāpostu stērbeli un kartupeli. Pie visa, mīļie draugi, pierod,»

stāsta V. Pirro, minot, ka tāda esot krievu domāšana — kur ir viens krievs, tur ir Krievija, bet pārējie ir fašisti, un visu laiku vajag svešas teritorijas, kaut pašu zeme ir neapgūta. «Un, lai pārējie fašisti saprastu, ka viņu zeme ir Krievija, tad tie ir jāneitralizē… Strojbatā nebija ieroču, bet bija lauznis, lāpsta un atskaldāmais āmurs. Ja sāktos karš, mēs būtu lemti iznīcībai. Nevienu reizi tur neizšāvu ar kalašņikovu jeb «AK 47». Neprecīzs dzelzis, bet šauj vienmēr. Mēs bijām lielgabalu gaļa — neorganizēta, neapbruņota, dezorganizēta. Nezinājām, kādai militārai vienībai vispār piederam. Nekas jau nav mainījies. Mums jārēķinās, ka tāds ir mūsu kaimiņš. Kad dienēju, bija graujoša starpība: Ļeņingradā bija normāli puiši, bet citur — analfabēti un pusanalfabēti. Un šādam cilvēkam iedot rokās ieroci un likt iekarot civilizāciju, protams, var, tikai ar kalašņikovu rokā var apšaut visus tos, kuri nepatīk. Nīzdami apšauj arī viens otru. Vai tas ir normāli armijā? Tā ir simtprocentīga gaļas mašīna. Paldies Dievam, ka mums ir NATO. Krievijā zina, ka 1 pret 10 darbojas tikai gadījumā, ja tas mazākums ir vājāks. Krievija vienmēr iziet ar masu, bet tagad viņiem viss ir sarūsējis un novecojis.

Un paldies, ka mums ir ­Zemessardze un profesionāla armija. Es pats ietu karot pat nedomājot, jo, ko spētu, to darītu. Negribu, lai Latviju vēlreiz okupē Krievijas karaspēks. No iekšienes redzēju, kāds tas ir… Bet tas, kas ir uzrakstīts grāmatā, noteikti ir par labiem apstākļiem, jo mans draugs Eduards kala klintis Poļarnijā. Viņu aizsūtīja uz Taškentu. Pirmais darbs bijis kravas izlādēšana. Izrādās, ka ne jau meloņu, bet cilvēku sastāvdaļu,»

piemin Viesturs Pirro, kura grāmatā «nav nekas izskaistināts vai padarīts šausmīgāks, jo rakstīts objektīvi.»

Izdevīguma dēļ ieslīgst kompromisos?

Sociālā netaisnība Latvijā ir skarba lieta, atzīst V. Pirro. 1939. gadā Latvijas ekonomiskais līmenis bijis pietuvināts Dānijas attīstībai.

«Dzīvojām vēl labāk nekā Vācijā un Anglijā. Valdīja vīri, kuri bija ieguvuši izglītību Rietumu universitātēs. Un mums valstī kaut kas mainīsies, kad pie teikšanas būs paaudze, kas beigusi atbilstošās mācību iestādes, piemēram, Francijā. Bet jāatceras, ka mums te neiet nemaz tik slikti. 85 procenti pasaulē dzīvo sliktāk nekā mēs. Paldies Dievam, ka mums ir tik daudz!

Bet jāatzīst, ka pasaulei patīk prostitūcija. Krieviju gāna, bet tajā pašā laikā grib saņemt arī naftu un gāzi. Tādā veidā Krievija «uzsēdina» uz savām adatām, un Rietumi izliekas par muļķīšiem ar domu — bandīts jau ir, bet, ja jau taisa andeli, tad piedalīšos, un gan jau būs labi. Nē, nebūs labi! Krievija jebkurā brīdī var pacelt nazi. Rietumos ir tirgotāji, kuriem vienmēr patīk, ka kāds kaut ko piedāvā lētāk. Un ir vesela rinda uzpirkto Rietumu politiķu, kuri saņem stipendijas un runās par labu šai valstij, bet tiem, kas to redz, piesien rusofobismu,» tikšanās oficiālo daļu noslēdz Viesturs Pirro, kuram sirdij tuva ir ne tikai vēsture, bet arī rakstīšana.

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.