Šī gada pirmajā laikrakstā noteikti būtu jāuzmundrina lasītāji un jāiedrošina skatīties nākotnē ar optimismu, un to parasti arī daru, taču jāteic, ka nekad nevar aizmirst faktisko pasauli un dažādos notikumus, kuri arvien biežāk kā torpēda gāžas pāri pasaulei, ārdot kārtību un nesot haosu. Un tas notiek dažādās sfērās, tāpēc vienīgais, ko varam darīt, ir turēt skaidru prātu un mieru sirdī, pieķeroties un sargājot pašu svētāko, kas latvietim ir. Man tā ir mūsu zeme un ģimenes vērtības, un domāju, ka arī daudziem citiem. Jā, esmu savas zemes patriote un līdz pašiem sirds dziļumiem novērtēju mūsu brīvību, kas senčiem maksājusi dzīvību. Jā, ja varētu, es ietu arī dienēt armijā un piedalītos visur, kur būtu nepieciešams aizsargāt Latvijas robežu. Manā ģimenē šajā jomā valda pilnīga vienprātība. Ja runa ir par bērniem un neaizsargātiem cilvēkiem, formālam pacifismam nudien nav vietas, jo gribēt mieru un neaizstāvēt vājāko draudu situācijā, manuprāt, ir gļēvulība.
Nesen lasīju kādu interesantu viedokli, kurā bija skaidri un gaiši izskaidrots, ka mūsdienu sabiedrībā tāpat kā visā vēsturē ir daudz un dažādu cilvēku. Tāpat arī dažādas kaites vai medicīniskas novirzes, kuru dēļ ir kādi aizliegumi noteiktās sfērās. Un ne jau tāpēc, ka cilvēks ir sliktāks, bet tāpēc, ka viņš var apdraudēt citus. Piemēram, akls kungs taču neuzmet lūpu un neiet sūdzēt nevienu tiesā par to, ka viņam netiek piešķirta autovadītāja apliecība. Tas ir tikai loģiski un saprātīgi. Bet viņš dzīvo un integrējas sabiedrībā, elpo to pašu gaisu un staigā pa to pašu zemi, priecājas, raud un ir tāds pats cilvēks kā visi. Šie ļaudis ir sabiedrības daļa, bet viņiem ar likumu kaut kas nav atļauts, lai neapdraudētu pārējo sabiedrību. Kas notiktu, ja šādā gadījumā kaut kādu iemeslu dēļ cilvēks sadumpotos, gūtu kādu spēcīgu materiālo atbalstu un prasītu, piemēram, autovadītāja tiesības kā visiem? Vai sabiedrība nebūtu briesmās? Tas būtu vājprāts. Man šis jautājums liek domāt vairāk un vairāk, liekot nopietni vilkt paralēles ar laiku, kurā dzīvojam. Tik ļoti gribas dzīvot drošībā un zemē, kādu mūsu priekšgājēji mums sarūpējuši, nākotnes mieru un vērtības bruģējot ar savām asinīm, kur jebkura veida satiksmē valda veselais saprāts un nav izkropļota humānisma.
Lai vai kā — novēlu nepazaudēt cilvēcību un nevadīties pēc tik mainīgajām emocijām, saglabājot cieņu pret ikvienu. Kā reiz man sacīja — cieņa parāda nevis to, ko domā par otru, bet gan to, kāds ir tavs kultūras līmenis. Bet cienīt otru nenozīmē piekrist viņa viedoklim vai «ēst» visu, kas tiek likts «uz galda». Katram ir savs zināšanu līmenis, pārliecība un skatījums, kas var atšķirties, bet ir kaut kādas lietas, kuras ir iedibinātas līdz ar pasaules radīšanu, un tās ignorēt, atcelt vai izmainīt nevaram. Piemēram, ja cilvēks izdomā, ka tāds gravitācijas likums nedarbojas un viņš tam netic, tas nemainīs faktu, ka, izlecot no lidmašīnas bez izpletņa, viņš nositīsies. Es par šo daudz esmu runājusi, kalpojot kādiem cilvēkiem viņu problēmās. Piemēram, raudot par to, ka bērniem nekā ģimenes dzīvē neiet, kāda māmuļa pat iedomāties nevarēja, ka tas, ka pirms daudziem gadiem slepeni krāpusi vīru, visdrīzāk ir atraisījis tādas nelaimes pašu bērnu dzīvē. Arī šo likumu neredz, bet tas darbojas neatkarīgi no mūsu zināšanām vai nezināšanām par to. Jo, ko sējam, to pļaujam. Tāpēc lai mums šogad sanāk gudri un labi saimniekot savā dzīves laukā!
#SIF_MAF2023
