Laikraksta redakcijā reiz kāds izsacījās, ka mūsu puses novadpētnieks, hronists, bijušais Dundagas novada domes priekšsēdētājs, fiziķis un «diskotēku vectētiņš» Gunārs Laicāns lasot mūsu laikrakstu, bet pēc tam sagriežot un sakārtojot pa mapēm to, ko atradis kā vērtību savam krājumam. Izrādās, ka nudien gan lasa, gan «graiza», un nu jau gandrīz pusgadsimta garumā. Vai nav apbrīnojami?
Sazinoties ar Gunāru Laicānu, kurš pašlaik rīko un gaida lielu notikumu, proti, diskotēku «Diskobānis — 73» 10. decembrī Pastendē, kas plānota ar ielūgumiem 100 personām, nevar nepamanīt kunga dzīvīgumu, entuziasmu un lielo zināšanu krājumu.
Katrs mūsu avīzes raksts — zem labdabīgās Gunāra Laicāna lupas
Mūsu lasītājs sarunas laikā liek justies īpaši, jo izrādās, ka viņš iepazīstas ar visu autoru rakstiem, izanalizē tos un kādos atrod faktus un elementus, kas interesē kā novadpētnieku un hronistu. Viņš ar savu zināšanu bāzi atpazīst arī radniecību starp dažādām personām dažādos rakstos un pat dažādos laikraksta izdevumos, kas citiem lasītājiem visdrīzāk neizsaka neko. Ar savu pieeju laikrakstam zinošais dundadznieks, kura saknes ir Latgalē, nudien ir vareni aizrāvies.
Pusgadsimts ar šķērēm rokās
«Nākamgad paliek 50 gadi, kopš es ierados Dundagā. Un man tagad sarunas brīdī rokās ir 1973. gada «Padomju Karogs». No tā es izgriezu fotogrāfiju, kurā redzama grupa jauno skolotāju, kuriem amatā aizvadīts pirmais gads. Tādā veidā no tā gada esmu sagriezis «Padomju Karogus» un visas «Talsu Vēstis». Kopā līdz sarunas brīdim iznākušas jau 11 732 «Talsu Vēstis», tātad tik daudz man sagrieztu avīžu,»
smaidot pārsteidz Gunārs Laicāns.
Uzticamais laikraksta lasītājs avīzi abonējis arī 2023. gadam. Īpašs prieks esot par to, ka pensionāriem ir arī atlaide. «Tā kā esmu novadpētnieks un hronists, laikraksta informācija nogulst manā arhīvā. Tas man ir kā dzīvesveids. Avīzes apstrādāšanas sistēma man ir ļoti vienkārša. Tagad gan rubrikām ir mazliet mainījušies nosaukumi, bet nedēļas viesi man visi ir sakrāti, jo ir liela interese par cilvēkiem mūsu novadā. Tāpat es rūpīgi izlasu žurnālistu viedokļus. 25. novembra laikrakstā ir mācītāja Anda Ķīviča viedoklis. Man ļoti patīk, ka izsakās arī kāds no malas. Tā ir lieliska iespēja brīvā formā izteikt, kas uz sirds. Mācītājs izteicis domas par to, ko tad gaidīt Adventa laikā, jo tas ir gaidīšanas laiks,» turpina sarunas biedrs, kurš ir izmācījies par fiziķi un mīl visu salikt pa plauktiņiem.
Dundaga — ar īpašu pievienoto vērtību
Gunārs Laicāns stāsta, ka no mūsu reģionālā laikraksta izgriež visu informāciju, kas saistīta ar Dundagu. «Avīze man ir lielisks palīgs. Piemēram, pēdējās avīzēs es kopā saskaitīju astoņas lietas, kas man ļoti, ļoti noderēja. Viena no autorēm raksta par vietu ceļa malā, kurā vērts piestāt, minot Ingunu Zauli, «Serpentīna» un «Road House» saimniecīti, kura ir Dzintras Kalniņas, dzimušas Petrovicas, meita. Redz, kā sakrīt, jo nākamajā rakstā šī pati autore raksta par Viesturu Pirro, kurš nāk no šīs pašas dzimtas. Viestura Pirro mammīte pie manis bijusi daudz ciemos. Viņa ir dundadzniece un pieder pie šīs Petrovicu dzimtas. Savukārt Dzintrai ir māsa Līksma Sokolova, bet viņai meita — Marta Rake-Lasmane. Un man visi šie raksti par konkrētajiem novadniekiem ir apkopoti vienā grupā pie Petrovicu dzimtas. Nu apmēram pēc šī piemēra var saprast kontekstu, kā es vācu un sakārtoju informāciju. Man kā novadpētniekam šie divi pieminētie raksti ir ļoti svarīgi un noderīgi. Es ieguvu sev jaunu informāciju, piemēram, ka Viestura Pirro tētis un mamma ir salaulājušies 1949. gadā tieši Dundagas baznīcā. Es tik daudz iegūstu tieši caur «Talsu Vēstīm» un visu guvumu salieku pa mapēm. Tāpat no pēdējā laikraksta izgriezu publikāciju par to, ka atzinības rakstu saņēmusi Daina Kalniņa. Viņa ir Rasmas Ekimanes meita, un es par to dzimtu arī daudz zinu un apkopoju informāciju, tāpēc atkal varēju papildināt šīs dzimtas informācijas mapi. Tāpat par Šleineru dzimtu pēdējais laikraksts deva papildinājumu,» stāstījumu turpina Gunārs Laicāns, kurš pazīst autorus pēc viņu rakstiem.
«Talsu Vēstis» — arhīva bāze
Arī sēru vēstīs novadpētnieks atrod informāciju, ja kāds no viņa uzmanības centrā esošajām novada dzimtām aiziet mūžībā. Tikko kā zvanījis arī Agritas Blumbergas rakstā pieminētais režisors Viesturs Alksnītis, kurš 1995. gadā izveidojis filmu «Dundagas valsts». Un izrādās, ka Gunāram Laicānam laba paziņa Rūta Šmite, kura ir Ziedoņa muzeja bibliotēkas vadītāja, drīz brauks un iemūžinās atmiņas par Ziedoni un Dundagu.
«Arī man ir tik daudz kas palicis atmiņā par Ziedoni, bet ne tikai man. Biju klāt, kad Imants Ziedonis, Jānis Baltvilks un Vilnis Titāns sēdēja Krišjāņa Barona birzī un lika akmeņus. Ziedonis teica tā: «Krišjānim Baronam tuvojas 150 gadi, un vajadzētu tos akmeņus sakraut…» Un tā rezultātā arī radās akmens krāvums Valpenē. Man tas ir iemūžināts arī fotogrāfijā.
Tāpat Paula Kārkluvalka tikko kā rakstīja par mazpulku un Krišjāni Valdemāru… 1973. gadā beidzu piecu gadu studijas matemātikas fakultātē, kad man deva izvēli, uz kuru vietu iet strādāt. Bija daudz variantu, bet es izvēlējos Roju. Kāpēc? Jo biju lasījis, ka Krišjānis Valdemārs 15 gadu vecumā no skolas bija aizvests ekskursijā uz Roju un tur, pirmo reizi ieraudzījis jūru — bangojošu un ar kuģi — visu turpmāko mūžu saistījis ar to,» pastāsta Gunārs Laicāns, bilstot, ka viņa dzimtajā vietā jūras nav, tāpēc braucis strādāt uz Roju. Un par Krišjāni Valdemāru viņš savācis informāciju, cik daudz vien spējis.
«Rakstā par apbalvotajiem ugunsdzēsējiem arī bija minēti dundadznieki. Tādā veidā es katru reizi, saņemot «Talsu Vēstis», iegūstu konkrētu informāciju ar konkrētām cilvēku ziņām, jo man tā saistība ir reģionāla. Es izmantoju «Talsu Vēstis», lai papildinātu savu arhīvu. Tāpat ir arī mājaslapa par Dundagas vēsturi, kurā ievietoju informāciju,» turpina aizrautīgais lasītājs.
Fiziķiem patīk kārtība
Kopumā Gunāram Laicānam ir milzīgs arhīvs ar, tā teikt, sagraizītām «Talsu Vēstīm». Viņš atzīst, ka tā vairāk ir kā profesionālā interese, bilstot, ka viņa darbam turpinātāji būs, jo bērni apsolījuši turēt godā tēta sirdslietu, saglabājot arhīvus, kad pats būs devies mūžībā. Redzēt var arī to, ka šī nopietnā nodarbe ir sirdij mīļa un tuva. Viņš gaida katru laikrakstu, lai varētu apstrādāt, sašņikāt un sagrupēt. «Man kā fiziķim viss ir salikts pa plauktiem, pa dzimtām, pa tematikām. Fiziķiem patīk kārtība un sasistematizēt visu. Hronists savukārt visu piefiksē, veidojot laika apskatu, bet novadpētnieks interesējas par vietējo apkaimi.»
