Latvijā izveidojies metāla deficīts

Latvijā izveidojies metāla deficīts

Sankcijas pret Krieviju izveidojušas metāla deficītu Latvijā. Uzņēmēji atzīst, ka tas ir bezprecedenta gadījums, tāpēc neviens tam nav bijis īsti gatavs. Deficīts ietekmē vairākas nozares, sākot no pārtikas ražošanas līdz būvniecībai. Ne visiem uzņēmumiem pašiem būs iespējams atrast jaunas piegāžu ķēdes, tāpēc viņi cer, ka problēmas risināšanā iesaistīsies arī valsts.

Kad nedēļas sākumā viesojāmies SIA “Līcis-93” zivju pārstrādes cehā Kolkā, patiesībā vēlme bija izzināt, kā ražošanu ietekmē šī brīža sāls deficīts Latvijā — taču sarunas laikā problēma atklājās cita. Sāls patiešām iepirkta ar trīs mēnešu rezervi, bet ne tāpēc, ka uzņēmums baidītos, ka sāli nevarēs dabūt, bet uztraucis potenciālais cenu kāpums.

“Mēs ražojam šprotes eļļā un šprotes ar dažādām piedevām, kā arī ceptas brētliņas tomātu mērcē. Tur īpaši daudz sāls netiek izmantota — ap diviem gramiem kārbiņā. Sāls nebūtu tā lielākā problēma šodien. Krievijas sankcijas mēs neizjūtam, jo esam tikai ražotāji, bet to noteikti izjūt loģistikas nodaļa Rīgā, kam jānodrošina mūsu cehs gandrīz pilnīgi ar visu. Viņiem, protams, jāmeklē jauni tirgi, jauni ceļi, bet esmu pārliecināta, ka viņi to izdarīs,” saka SIA “Līcis-93” Kolkas ceha vadītāja Regīna Rūmniece un piebilst, ka ir citas problēmas, kas satrauc vairāk nekā sāls. “Tās ir izejvielas, ko izmanto šprotu ražošanā, piemēram, eļļa, kam ārkārtīgi strauji ceļas cenas. Tāpat metāls, jo no tā ražo kārbiņas. Mūs ļoti ietekmē elektrības un degvielas cenas, kurināmais. Tas viss sadārdzina konservu. Tā ir tikai maza konservu kārbiņa — ja tā šodien maksā apmēram eiro, bet visas izejvielas, kas ir jāiepērk (izņemot zivis ir mūsu pašu), sadārdzinās, tad cik kārbiņa beigās maksās! Ja tie būs seši vai desmit eiro, vai vispār mums kāds to pirks? Tas mūs satrauc vairāk.”

SIA “Voka” gadā nepieciešams 1200 tonnas metāla. Līdz šim uzņēmums to iegādājās no Latvijas piegādātājiem, kas importēja no Krievijas un Baltkrievijas. Latvijā tas nonāca vagonos, nu būs jāmeklē sauszemes ceļi Eiropā, kas krietni sadārdzinās cenas. Vācija, Itālija, Čehija, Polija, Ukraina… Turcija ir ļoti izdevīga, pēc iepirkuma cenām skatoties, bet transports būs tas, kas sadārdzinās. Jo, ja vagonā tu vari iekraut 70 tonnas un atvest salīdzinoši lēti, tad vienā mašīnā tu vari iekraut maksimums 24 tonnas. Un tas ir jāved ļoti daudzus kilometrus,” saka SIA “Voka” valdes loceklis Kaspars Lubiņš.

“Es domāju, ka liela daļa gan būvniecības, gan metālapstrādes uzņēmumu paredzēja šādu situāciju, līdz ar to strauji tika iztīrītas Latvijā esošās rezerves. Un cenas kāpa dramatiski,” saka K. Lubiņš. “Ja pirms pandēmijas tonnas cena bija orientējoši no 640 līdz 720 eiro, tad pēc “Covid-19” tas jau bija ap 900 un 1000 eiro par tonnu — kas, ja skatās no sākotnējās cenas, ir ievērojams lēciens. Bet šobrīd cena sasniegusi jau 3000 eiro. Ja vispār metāls ir pieejams…

SIA “Voka” gadā nepieciešams 1200 tonnas metāla. /Foto: Ģirts Grenevics/

Mani nepamet cerība, ka Latvijā valstiskā līmenī tiks risināta šī problēma. Arī es esmu uzrunājis ekonomikas ministru Jāni Vitenbergu. Noteikti, ka risinājumi būs. Protams, ne tik izdevīgi, kā līdz šim tas ir bijis, bet izeja būs. Eiropas valstis nevēlas eksportēt, jo saprot, ka krīze skars visu Eiropu, tāpēc neviens pat īsti cenas nepiedāvā. Ja nebūs drīz, ko apstrādāt, un metālapstrādes uzņēmumu mums ir daudz, tad tas būs liels sitiens Latvijas ekonomikai,” teic Kaspars Lubiņš. “Šobrīd esmu uzsācis sarunas ar Latvijas Investīciju un attīstības aģentūru un Eiropas Biznesa atbalsta tīklu, kas arī ir gatavs uzklausīt mūsu nepieciešamības un uzrunāt savus partnerus citās valstīs. Šobrīd notiek aktīva darbība šīs problēmas risināšanā. Vai tas rezultēsies ar kādiem reāliem panākumiem un glābs situāciju, to ir grūti prognozēt.”

“Nekas vairs nebūs tā, kā līdz šim,” uzskata SIA “Voka” valdes loceklis.

“Ja līdz šim ļoti daudzi projekti ir realizēti tieši ar metāla konstrukcijām, varbūt kaut kas mainīsies un beigās būs jāsāk vairāk strādāt ar koku, kas ir mums tomēr tāds diezgan būtisks resurss.

Kaspars Lubiņš, SIA “Voka” valdes loceklis

Tas ir mums pašiem piederošs, un nav jāmeklē kaut kur aiz robežām. Tik ātri jau neviens nepielāgosies, protams, bet kaut kādas pārorientēšanās, vismaz nozarē kopumā ņemot, es domāju, būs. Krīze jau neietekmēs mūs tikai šajos virzienus, par kuriem šobrīd runājam. Tas būs visaptveroši un globāli. Elektrības un degvielas cenas kāps… Ukraina bija viena no lielākajām miežu un kviešu eksportētājām pasaulē — ja šie tirgi šobrīd ir aiztaisīti ciet, tad mēs saprotam, ka arī veikalā visu pirksim dārgāk. Neskatoties uz to, ka Latvijā graudi tiek saražoti vairāk, nekā mēs patērējam, bet birža regulēs cenu. Un neviens Latvijā netirgos zem tās cenas, ko viņš var iegūt biržā.”

Ņemot vērā Krievijas agresiju, vai uzņēmēji sankciju ietekmi uztver citādāk — ne tik asi un, solidarizējoties ar Ukrainu, gatavi meklēt citus piegādes ceļus? “Mēs bijām spiesti to darīt. Mums pat nebija iespēja izvēlēties, jo tas notika momentā,” atzīst Kaspars Lubiņš. Tikmēr SIA “Līcis-93” piebilst, ka Kolkas ražotne esot bijusi viena no pirmajām, kas atsaukusies aicinājumam ziedot. “Ukraina tiešām ir sirdī, bet tajā pašā laikā es nevaru pateikt, ka arī, piemēram, Krievija nav sirdī. Jo arī Krievijā ir cilvēki, kuri ir par Ukrainu un kuri ir pret karu,” saka ceha vadītāja Regīna Rūmniece. “Šodien dalīt — ukraiņi, krievi, latvieši —, tas ir pilnīgi nesaprotami. Tās ir ambīcijas, kas jāpārvar un jādomā, ka mums visiem tomēr jādzīvo vienā pasaulē. Un jādzīvo kopā.”

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.