Talseniece Sindija Teberniece, kas ikdienā nodarbojas ar jogas pasniegšanu, meditāciju un gleznošanu, septembra noslēgumā devās braucienā uz Portugāles dienvidiem, Algarves reģionu. Kopā ar vēl citiem ceļotājiem, viņa četrus mēnešus strādāja vietējās fermās, pretī saņemot dzīvesvietu, neaizvietojamas emocijas un draugus visam mūžam.
“Šogad manā dzīvē pienāca brīdis, kad aizgāju no darba un paņēmu pauzi no augstskolas, jo pēdējos divus gadus izglītības sistēma un viss, ko skolā apguvu, nebija augstākajā līmenī un nebija tāds, kādu to vēlējos. Papīra pēc vien nevēlējos to “vilkt” un par to cīnīties, līdz ar to nolēmu par labu akadēmiskajam gadam, lai mestos lielā un nezināmā piedzīvojumā,” atklāj Sindija Teberniece. “Doma par Portugāli man jau bija sen, jo pirms pieciem gadiem vidusskolā biju turp apmaiņas programmā uz mēnesi, kur arī strādāju apģērbu dizaina uzņēmumā par dizainera palīgu, līdz ar to valsti biju diezgan izgaršojusi, sapratusi kultūru, cilvēkus un klimatu. Visus šos piecus gadus zināju, ka Porto atgriezīšos, jo sajūtas bija siltas — kā mājās, kā arī man tur jau toreiz bija izveidojusies draudzība ar vietējiem. Divus gadus pirms brauciena ar domu, ka tur kaut kad nokļūšu, ar lietotnes palīdzību viedierīcē pašmācības ceļā mācījos valodu, lai arī pamatfrāzes jau biju apguvusi toreiz.”
“Šoreiz Portugālē nodzīvoju četrus mēnešus,” stāsta Sindija. “Četrus ļoti skaistus, saulainus mēnešus. Atšķirībā no pērnās reizes, ceļojums bija manis pašas projekts, tīri mana iniciatīva. Pirms aptuveni trīs gadiem no “YouTube” satura veidotājiem, kas arī ir apceļotāji, uzzināju par mājaslapu wwoof.net un lēnām tajā “ieslīdēju”. Mājaslapu atverot, priekšā ir visas pasaules karte un tev šajā brīdī tiek piedāvātas visas pasaules iespējas strādāt brīvprātīgu darbu organiskajās fermās. Doma, ka vari izvēlēties jebkuru pasaules punktu bija tik skaista. Izvēlējos sevis izsapņoto valsti, iemaksāju divdesmit eiro ziedojuma maksu, kas ļauj mājaslapai turpināt uzturēt sevi, klientus, fermas un informācijas apmaiņu. Iespējas ir ļoti dažādas — vari pieteikties gan mazām lauku fermām, gan lielām, komerciālām fermām, kas nodarbojas ar ražošanu un pārdošanu. Reizēm jākrāso žogs, jāpalīdz ar tīrīšanas darbiem, jāievāc garšvielas, tējas, žāvēti augļi. Tas ir viens no noslēpumiem, kā cilvēki ar mazu budžetu spēj apceļot teju visu pasauli. Viņi atrod naktsmītnes un pretī tiek pie maltītes, pretī fermeriem dodot savu darbaspēku. Ja ceļo ar mugursomu bez lielas iedzīves, un lielākoties “mugursomas ceļotājiem” kabatā nav arī daudz naudas, tā jau ir tā burvība, ka tev neko nevajag.”
Sindijai ideja likās fantastiska, brīva un mūsdienu pasaulē iespējama: “Visus šos iepriekšējos gadus biju tik daudz sevi noslogojusi ar darbiem un mācībām, ka man nekad nebija tādas iespējas vispār izrauties uz tik ilgu laiku. Nebija iespējas izrauties pat uz mēnesi vai nedēļu. Tā šķita neiespējamā misija. Šogad saredzēju iespēju nedoties jaunā mācību semestrī un vēl nemeklēt darbu. Ar to, kas man ir “uz rokas” un ieliekams mugursomā — vienkārši doties uz Potugāli.”
Visu laika periodu jauniete pavadīja divās fermās. “Gandrīz divus mēnešus biju nesen atjaunotās drupās, kur manos pienākumos ietilpa rūpēšanās par mazdārziņu, kas katru rītu priecēja ar kilogramiem tomātu, ķirbju, zemeņu, gurķu, baklažānu, redīsu… banānu koki, batātes — viss, ko var iedomāties, no kurienes arī nāca mūsu sastāvdaļas ēdiena pagatavošanai. Visu laiku mainījās cilvēki, pārsvarā mājās bija vīriešu dzimuma pārstāvji, un saimnieki no gatavošanas bija tik noguruši, ka lūdza man kļūt arī par galveno virtuves pārstāvi, tāpēc rūpējos arī par virtuvi un to, lai visi ir paēduši.
Arī citiem vūferiem pienākumi bija vienkārši un ļoti cilvēcīgi, jo tevi visur uzņem kā ģimenē.
Sindija Teberniece
Pieļauju domu, ka lielākās fermās, kur cilvēku skaits mērāms desmitos, šādas sajūtas no fermeru puses nav, bet kolēģu vidū — noteikti,” pieredzē dalās Sindija.
Otru pusi laika viņa pavadīja kādas ģimenes mājās, kur viņiem bija viesu nams, mazdārziņš un suns. “Tur man pievienojās mans dzīvesbiedrs Viesturs, un mans pienākums bija palīdzēt ar dārza laistīšanu, jāizved pastaigā suns, jāparūpējas, lai vistas katru vakaru būtu drošībā,” viņa turpina. “Viens no jaukākajiem pienākumiem bija katrās vakariņās sastādīt kompāniju brīnišķīgam 74 gadus vecam kungam — mājas īpašniekam. Režīms bija ļoti brīvs un mums pat deva automašīnu, ar ko varējām doties izbraucienos, līdz ar to pieredze, kas iegūta ar mājaslapas palīdzību, bija ļoti piesātināta.”
“Šobrīd, kad aptuveni divus gadus valstu robežas vairāk vai mazāk ir ciet, es vispār neapsvēru domu kaut kur doties, es noliku malā domu par izbraukšanu no valsts, jo likās, ka tas šādā ārkārtas situācijā ir lieki. Līdz ar to tieši šis brauciens šādā formātā bija pilnīgi spontāns un neplānots. Es par šo biju tikai tā ļoti idejiski iepriekš kaut kad dzīvē filozofējusi un fantazējusi, bet to, ka es to darīšu tagad, tik drīz, un kā to darīšu — ne prātā,” viņa atzīst.
Lidmašīnas biļeti Sindija nopirkusi mēnesi iepriekš un ģimenei savu nodomu atklājusi tikai četras dienas pirms došanās prom:
“Tā, lai neviens mani nespēj apturēt. Paziņām paziņoju tikai tad, kad lidmašīna bija jau nosēdusies Portugālē. Sajūta bija, ka tā vajag darīt, un daļēji man arī patīk pārsteigt. Nezināju, uz cik ilgu laiku braucu. Arī dzīvesbiedram Viesturam teicu: kas to lai zina, varbūt jau pēc nedēļas esmu atpakaļ.
Nesolīju, ka braucu prom uz gadu, gadiem vai mēnešiem. Man tiešām tas bija liels lēciens nezināmajā, neplānojot pilnīgi neko. Es aizgāju no visa un visiem, lai vienkārši varētu mesties tur, kur deguns rāda. Arī fermu, uz kuru devos, uzrunāju vien četras dienas pirms ceļojuma. Devos kā ar aizsietām acīm, bet zināju un paļāvos, ka viss sakārtosies tieši tā, kā tam jābūt. Bija interesanti atļaut sev palaist visus grožus vaļā un uzticēties, ka viss notiks.”
“Nav tā, ka latvieši būtu pavisam “auksti”. Tā sākotnēji var likties, bet tad, kad tu ar viņu parunā, tas ledus ātri vien atkūst. Bet salīdzinoši — portugāļiem nekāds ledus nav jākausē. Viņiem vienkārši tāda nav. Viņi var neprast angļu valodu, bet būs gatavi ar tevi stundām runāties, kaut caur zīmju valodu. Portugāļi ir vieni no sirsnīgākajiem cilvēkiem, kādus esmu redzējusi. Tā sajūta vienmēr ir kā ar savējiem. Viņi visi ir kā viena liela ģimene — sabļaustās, smejas, joko cits ar citu,” stāsta Sindija. “Arī pret iebraucējiem jau pirms pieciem gadiem viņi izturējās ar tādu pat laipnību un draudzīgumu. Viena no projekta pasniedzējām pat reiz mani uzaicināja ģimenes izbraucienā. Arī šajā reizē fermā iepazinos ar dāmu, kas tīrīja māju. Viņa gan ne vārdu nerunāja angliski, bet ļoti vēlējās ar mani runāt. Mēs sadraudzējāmies, un viņa pēc tam man uzdāvināja adītu ausainīti. Vēl joprojām “Facebook” sarakstāmies. Viņa gan teica, ka mums jāsazvanās, bet mana portugāļu valoda nav tik laba, lai es būtu gatava,” viņa smej.
“Kultūra ir ļoti interesanta. Viņi neēd brokastis, bet tās viņiem izpaužas tā, ka uz katra stūra atrodas kafijas namiņš, kur viņi sēž, dzer kafiju un ēd kūciņas. Pilna konditoreja jau astoņos no rīta — tā, ka nav kur apsēsties. Visi stundām sēž, bļaustās, dzer un ēd. Kāds iet garām, apsēžas un piebiedrojas. Tas viss ir tik ļoti jauki un ģimeniski, ka to nevar pat izstāstīt. Tas vienkārši ir jāredz pašam. Kultūra — ļoti interesanta un manai sirdij mīļa. Ir skaisti redzēt, cik vienkārši var dzīvot kalnu ciematiņos. Un tad saproti, ka laba daudz jau nevajag. Viņiem nekā netrūkst,» pārdomās dalās jauniete. “Braucu turp un domāju — vai portugāļu kūciņa garšos citādāk? Iepriekš strādāju konditorejā “Māsas“, un tur tās gatavo vienkārši izcili. Es jau zināju, ka ir liela iespēja, ka tur tās nebūs diži garšīgākas, un tas arī apstiprinājās. Ēst portugāļu kūku Portugālē, protams, ir ar zināmu atšķirību, nekā tas ir mājās.”
“Visu dzīvē nevar un arī nevajag izplānot, jo, kā mēs zinām — spontānās idejas allaž ir pašas labākās.
Man liekas, ka tā arī vajadzētu skatīties uz dzīvi kā tādu. Neplānot. Tā, lai nebūtu izveidota plāna turpmākajiem pieciem gadiem. Man šķiet, ka tā mēs nevajadzīgi paši uzliekam sev slogu, kaut kādas ekspektācijas, ko dažreiz nespējam pildīt, tāpēc arī rodas dažādas vilšanās un nepatīkamas emocijas, jo kaut kas nav atbildis tam, kā to bijām iztēlojušies.
Sindija Teberniece
Viņa uzsver, ka jāļauj dzīvei sevi pārsteigt, jo tai kabatā patiesībā ir ļoti daudz pārsteigumu, — vien ar noteikumu, ja vien paši ļaujamies: “Jo tad, kad visu esam tik detalizēti izplānojuši, nekad neļaujam liktenim mūs pārsteigt. Atļaut sev kādreiz arī nezināt, mesties tajā nezināmajā — kaut vai nenozīmīgā sestdienas izbraucienā bez galamērķa. Kad to var noķert — tā sajūta ir fenomenāla. Tas patiesībā ir neaprakstāmi, kā lietas un kosmoss strādā tavā labā, ja vien tu sniedz savu piekrišanu, un atļauj sev visu to piedzīvot.
Noteikti vajag vairāk riskēt un darīt lietas, kas tevi biedē, jo tie ir tie visaugstākie kalni, kuros uzkāpt. Man tas bija — doties sērfot, iet viļņos un gandrīz trīs reizes noslīkt, bet pēcgarša ir vārdos neaprakstāma.
Tad, kad noķer vilni — vajag vienkārši sērfot. Arī pa dzīvi. Kad esam uz viļņa — vajag vienkārši tam ļauties un plūst. Nevajag visu sarežģīt. Vienkārši ļauties dzīvei.
Sindija Teberniece
Pēc atgriešanās dzimtenē savā “Instagram” profilā Sindija paziņoja, ka kontu deaktivizē. “Tas, patiesībā, bija ļoti nopietns lēmums, kam es briedu jau sen,” viņa atklāj. “Man visu laiku bija žēl pazaudēt cilvēkus, kas man tur bija apkārt, jo tie bija ļoti sirsnīgi cilvēki, ar kuriem “Instagram” biju iepazinusies un ar platformas palīdzību varēju kontaktēties. Aizbraucot uz Portugāli mans mērķis bija viedierīces nolikt malā un vairāk tvert visu ar rokām, acīm, garšām un smaržām, mazāk caur telefona ekrānu un kameru. Pat nepamanīju, cik dziļi esam tajā iekšā. Sapratu, ka man šī platforma vairāk nav vajadzīga. Mirkļi ir jātver, jāsajūt un tajā jābūt pilnībā iekšā. Laiks dzīvai dzīvei. Laiks dzīvot pa īstam.
Es neesmu pasaules apceļotāja, es dodos uz vietām, kas man kaut ko nozīmē. Un to es redzu arī pēc savām sajūtām. Mans mērķis noteikti nav izceļot krustām šķērsām visu pasauli. Atgriezīšos Portugālē noteikti, par citām valstīm — kas to lai zina. Šobrīd ideju līmenī aktuāla ir Taizeme, kur vēlētos iziet jogas apmācības vai padzīvot kādā fermā, līdzīgi kā Portugālē, bet cik tālā nākotnē — grūti spriest, jo šobrīd priecājos, ka esmu mājās un varu sakārtot savas lietas šeit. Pārējais, lai vēl paliek neziņā,» apstiprina Sindija Teberniece.
/Raksta autore Elīza Paula Vegnere, foto no privātā arhīva/
