Nu jau otro gadu Latvijas Universitātes (LU) Lībiešu institūts iesaistījies starptautiskā pētījumā kopā ar Igaunijas, Lielbritānijas un Apvienotās Karalistes kolēģiem, lai, kā viņi saka, atgrieztu balsi kultūrainavai — lai lībiešu vārds izskanētu vairāk un pamanāmāk. Tāpēc šovasar bieži Ziemeļkurzemes Lībiešu krastā bija sastopamas pētnieces, kuras sarunās ar vietējiem iedzīvotājiem mēģināja izzināt pēc iespējas vairāk par nemateriālo mantojumu. Šobrīd noslēgusies pēdējā lauku ekspedīcija, un pētnieces ķersies pie rakstu darbiem.
Ieva Vītola un Lolita Ozoliņa ir LU Lībiešu institūta viespētnieces, un šaipusē viena no viņu veiksmes atslēgām ir Baiba Šuvcāne, kurai Lībiešu krastā visas durvis ir atvērtas un kura zina, kur interesantākie stāsti meklējami. Lai gan Baiba Šuvcāne zina daudz, ekspedīcijas arī viņai atklāj jaunus faktus. Piemēram, dienā, kad mēs pievienojamies lauku pētījumā, vispirms mūsu ceļš aizveda uz vecajiem Mazirbes kapiem. Un jau pie to vārtiem vietējā iedzīvotāja Dagmāra Jansone norādīja uz sīku uz akmeņiem augošu papardīti — saldsaknīti —, ieintriģējot līdz šim nedzirdētā stāstā.
«Neesmu gan viņu mēģinājusi pati pagaršot, bet ganiņi, kas gāja uz visu dienu ganīt govis, šo saknīti esot aizlikuši aiz vaiga. Konfektes toreiz nebija tik pieejamas kā tagad, bet tas saldums paticis. Šo saknīti pasūkājot, tur arī tas papardītes nosaukums radies. Bet, kā jau daudziem ārstniecības augiem, ir jāievēro mērenība. Arī šai papardītei rakstīts, ka pārdozējot var iedzīvoties krampjos, sliktā dūšā un līdzīgos «piedzīvojumos», tāpēc aizrauties nevajag,»
stāsta D. Jansone, un nosmejamies, ka līdzīgi jau ar saldumiem mūsdienās — aizrauties nevajag. «Papardīte ir interesanta ar to, ka tā aug uz smilšakmens atsegumiem, laukakmeņiem un mūriem, nevis parastā mežā. Tai vajag kaļķainumu.»
Dienā mācītājs — naktī vilkacis
Tālāk kapos Baiba Šuvcāne parādīja pieminekli, kurā ir garākais uzraksts lībiešu valodā. Turklāt tas ir viens no retajiem. Kapi ir nozīmīga kultūrainava un viena no vietām, kur bez māju nosaukumiem lībiešu valoda vēl ir dzīva. Šobrīd gan vairāk cilvēku izvēlas uz pieminekļa uzlikt vārdus lībiešu valodā nekā agrāk. Un Baiba tandēmā ar Dagmāru Jansoni, pētniecēm vienai otru papildinot, atklāja interesantu stāstu arī par vilkača kapu un pat aizveda līdz tam. Kapā guļ mācītājs, kurš savulaik baznīcā runājis svētus vārdus, bet naktīs veicis vilkača darbus.
Kad Saunagā pievienojamies intervijā pie Jaunskungu ģimenes, garšīgi smiekli bija dzirdami pa gabalu, jo pētniecēm tika atklāts viens kolorīts stāsts aiz nākamā un pat dāsni atvēlēta ābolkūkas recepte, par kuru gan Maigas kundze vairākas reizes norādīja, ka tas ir rausis, nevis kūka. Dzīve Lībiešu krastā ir sezonāla, un, tuvojoties ziemai, reti kurš ciemos vēl sastopams. Bet nu Jaunskungu ģimene ir viena no tām, kas Saunagā dzīvo visu gadu. Viņu sētā plīvo lībiešu karogs, un Maigas kundze atklāj, ka viņai vectēva mājā tas ir svarīgi. Ja parasti šķiet, ka lībieši ir skarbi un vārdos šerpi, tad Jaunskungi, šķiet, šo pieņēmumu apgāž.
«Bet mēs jau jūrmalā, pie jūras visi ar vēju appūsti esam. Tādi stabilāk stāv uz vietas, man liekas,»
teic «Jūrnieku» māju saimniece.
Pirms runās, nopētīs
Arī pētnieces savās intervijās uzdod jautājumu: kādi tad lībieši īsti ir? Un atbildes vienmēr ir interesantas, jo lībieši jokot prot. «Piemēram, ka lībieši ātrāk nosauļojas, ka lībiešiem ir garākas rokas un grūtāk nopirkt džemperus un kreklus. Un daudziem vīriešiem negatīva asinsgrupa, bet tas ir joks jokam,» stāsta LU Lībiešu institūta viespētniece Ieva Vītola. Kurzemes pusē kā joks izskanējis arī, ka lībieši ir arī kašķīgi, un vai maz reiz būs tāds brīdis, kad divi nesaistīti lībieši pateiks par trešo lībieti ko labu un paslavēs. Tāpat viņi raksturoti kā savrupi, nāvīgi spītīgi un akurāti — kā pateica, tā arī darīs. Un, pirms runās, nopētīs. «Tai pašā laikā, kad satiekam šos cilvēkus, no sākuma varbūt ir atturīgāka attieksme, bet īstenībā viņi ir atsaucīgi un viesmīlīgi. Katrs satiktais cilvēks mums ko vērtīgu ir izstāstījis.»
Ekspedīcijas notika jau otro vasaru, bet šī bija intervijām visbagātākā. Ceļā tiek satikti ne tikai lībieši, bet arī Lībiešu krasta ienācēji un vasarnieki. Piemēram, viena no pēdējām sarunām bija ar Miķeļtornī satikto nīderlandieti Brendu, kura tur dzīvo no 2019. gada. Viņasprāt, Lībiešu krasts ir unikāls, tāpat kā latviešu ciešā saikne ar dabu, lasot sēnes un zāļu tējas.
Unikāls starptautisks pētījums
Ekspedīcijas ir daļa no starptautiskā pētījuma «Atgriežot balsi kultūrainavām: marginalizēta nemateriālā kultūras mantojuma naratīvi, perspektīvas un prakse» īstenošanas, un tajā LU Lībiešu institūts darbojas kopā ar Greningenas Universitāti (Nīderlande), Tartu Universitāti (Igaunija) un Falmutas Universitāti (Apvienotā Karaliste).
Tiek pētītas lībiešu nemateriālā kultūras mantojuma liecības un izpausmes lībiešu vēsturiski apdzīvotās teritorijās — Lībiešu krastā Latvijas ziemeļrietumos un Salacas lībiešu apgabalā, Rīgas jūras līča ziemeļaustrumu krastā, abās Latvijas un Igaunijas pusēs. «Pēc būtības mēs mēģinām atgriezt balsi kultūrainavai. Tie ir cilvēki, tie ir stāsti, tā ir vide, kas veido tādu vienotu, unikālu vietu — Lībiešu krastu,»
stāsta LU Lībiešu institūta viespētniece Lilita Ozoliņa. «Tāpēc šis ir vienreizējs, unikāls projekts, kam ir milzīga nozīme Latvijas kontekstā un arī starptautiski.
Ekspedīcijas ir noslēgušās, kopā fiksētas vairāk nekā 50 intervijas ar satiktajiem cilvēkiem no Melnsila līdz Ovīšiem, un šobrīd pētnieces ķersies pie rakstu darbiem. Gala rezultātā taps zinātniskās publikācijas un ieteikumi, kā lībiešu krastam tapt redzamākam. Tie tiks nodoti gan pašai kopienai, gan politikas veidotājiem.