Līdz ar jaunu īpašnieku Nogales pils pārmaiņu priekšā

Līdz ar jaunu īpašnieku Nogales pils pārmaiņu priekšā

Nogale dižojas ar savu pili. Lai gan vārds «dižoties» pēdējos gados nav trāpīgākais, jo to pārņēmušas skumjas par postā aizgājušo pērli. Šobrīd Nogales pilij jauns īpašnieks un cerība, ka tā varētu būt pārmaiņu priekšā. Februāra sākumā turp plenērā devās Talsu fotokluba dalībnieki, kas ļāva ieskatīties, kā ēkā izskatās šobrīd.

Kad sestdienas priekšpusdienā dodamies uz Nogali, skaistā ēka jau redzama pa gabalu. Taču, braucot tuvāk, jau paliek skumjāk, jo skaistumu pārņem pamestības sajūta. Pamatīgo žogu pabojājis laika zobs un dabas varenība, un droši vien visu bēdīgāku vienkārši padara tas, ka todien pamatīgi dubļi. Taču tā pagaidām februāra siltākā diena, kas reizē rada noskaņu, ka saule atgriezīsies arī virs Nogales muižas. Fotogrāfi ierodas viens pēc otra, un Dainis Kārkluvalks paņēmis līdzi kopijas no agrākiem laikraksta «Talsu Vēstis» numuriem. Viņam kā avīzes fotogrāfam šeit sanācis pabūt vairākkārt, redzēt ēku dažādos laikos. «Man atmiņā ir viena no pirmajām reizēm, kad es šeit biju –1982.gadā, kad sākās tādi vērienīgi restaurācijas darbi,» vēlāk jau iekštelpās stāsta Dainis. «Te augšējos dekorus laboja, špaktelēja, krāsoja, ņēma nost krāsu, kur apgleznotās freskas bija noslēptas skolas laikā. Arī vairākās kāzās esmu šeit bijis. Visgreznāk te bija deviņdesmitajos gados, bet pašreiz atkal ir ļoti, ļoti skumjš tas skats. Taču es saprotu, ka atkal ir cerība, ka viss pārtaps.» Lai gan šādi solījumi bijuši arī agrāk. Tieši tā liecina Daiņa Kārkluvalka līdzi paņemtais raksts no 2003.gada, kur tā brīža pils saimnieka mamma stāsta, ka jau daudz darba padarīts, te būs viesnīca, pavasarī tūristi jau varēšot nākt skatīties, un kā komiska pērle šķiet teikums: «Apakšstāvā iesāka baseinu rakt, tikai ne visai veicas – racēji paraka, piedzērās un pazuda.» Vai nu racēji atkopušies un atgriezušies vai darbiņu paveicis kāds cits, bet baseins šeit tiešām ir, kas pagrabstāvā senas ēkas noskaņā šķiet tiešām vizuāli negaidīts pārsteigums. Bet, atgriežoties pie jau agrākiem solījumiem ēkai atdot tai piestāvošo spožumu, bet vēlāk plānu maiņu, fotogrāfam tomēr cerība, ka šī reize būs atšķirīga.

Daudzviet Nogales pils telpās sirreāls skats – no vienas puses šķiet, ka vēl pavisam te kāds mitinājies, skatījies televizoru, spēlējis pokeru, ēdis, smēķējis, gulējis… Bet reizē pamatīga putekļu kārta liecina, ka dzīves baudīšanu un šodienu šķir daudzi, daudzi gadi.
Foto autors Terēze Matisone.

Mazā Kurzemes Rundāle

Muižas pils ēka uzcelta 1880.gadā un baronam Firksam kalpojusi par medību namu. Reiz pili dēvēja par mazo Kurzemes Rundāli. Šobrīd ēkai ir jauns īpašnieks, kura vārds gan netiek publiski atklāts, bet viņš uzmeklējis Talsu novada muzeja direktoru Uldi Jaunzemu-Pētersonu, kas palīdzēs pārmaiņu procesā: «Tas, kam gala rezultātā jātop, lielos vilcienos zināms, bet sākums un process jau nav ātrs. Šis gads noteikti paies izpētes, projektēšanas un restaurācijas plānu sastādīšanas zīmē. Ir jāiztīra visi stūri no laikmeta uzslāņojuma, un tad jau skatīsies tālāk, ar ko un kā sākt. Bet būtībā tā būs daļēji privāta, daļēji publiski pieejama telpa, tostarp ar kultūrtelpas funkciju. Noteikti vēl procesā kādas idejas radīsies. Tā arī nesen, kad kopā ar arhitektu telpu zonējumu un pielietojumu te apspriedām, tad jau arī jaunas lietas parādījās, ko un kā varētu. Šobrīd taps tāds skiču piedāvājums īpašniekam, lai viņš saprot virzienu vizuāli – ne tikai idejas līmenī. Pateikt, jā, būs un kad būs, ir grūti, jo tik daudz mainīgo faktoru. Bet jau tas, ka vispār kaut kas notiek, ir būtiski.

Darba šeit daudz, bet postā viss nav paspējis aiziet – lai arī no ārpuses pirmajā brīdī šķiet, ka ir traģiskāk. Šādām ēkām ir svarīgi tās savest kārtībā, bet otrs svarīgākais aspekts ir uzturēt tās kārtībā. Tas nozīmē regulāri rūpēties par to, lai problēmas tiek novērstas saknē, nevis sagaidot lielākas ziepes.»

Ļoti skumji izskatās zāles grīda, kas pamatīgi deformējusies. Taču tas netraucē saprast tās kādreizējo greznumu.
Foto autors Terēze Matisone.

Talka simboliskā datumā

«Ne tikai pati ēka ir piemineklis, bet arī atsevišķas detaļas, piemēram, kamīni un pats interjers, tāpēc apgrūtinājums ir daudz lielāks nekā citviet, kur tikai pati ēka ir piemineklis. Tas varbūt pat labi, jo ir skaidri spēles noteikumi,» saka U.Jaunzems-Pētersons. Šobrīd plānots, ka notiks arī talkas, kur arī citiem būs iespēja piedalīties sakopšanā, un tā ļoti simboliski pirmā paredzēta 4.maijā.

Foto autors Terēze Matisone.

Plenērā piedalījās gan tādi fotogrāfi, kam šeit jau bijusi iespēja pabūt, gan jaunie mākslinieki, kam šī pirmā reize. Vēsturiskas vietas dokumentēšana ir interesanta. Ja ne šodien, tad pēc 100 gadiem, un tas ļauj saglabāt tieši šo mirkli pirms sākas pārmaiņu process. Katrs fotogrāfs ēkā, sākot no pagrabstāva līdz pat bēniņiem, tver interesantus klusās dabas mirkļus. Un līdzi viņiem atbraukusi Anda Neimane, kam šis īpašs notikums – atgriešanās vietā, kur pavadījusi pirmos 26 dzīves gadus, un viņa tik interesanti no telpas uz telpu pārvietojās ar atmiņu stāstiem – apbrīnojami detalizētiem, pat par to, kas bija griestu zīmējumos, kuri vairs nav redzami. «Tā jau saka, ka tās bērnības atmiņas visspilgtākās. Te taču visi kaktiņi izložņāti un vietas izstaigātas. Skolas laikā saudzīgi pret šo visu izturējās, neļāva bumbu spēlēt. Saprata, ka tas ir vērtība. Šodien no vienas puses skumji, bet no otras ­ – prieks, ka beidzot ir atradies cilvēks, kas ēku sakops, un būs arī talka. Noteikti piedalīšos – bez manis te neiztiks!» saka A.Neimane.