Talsu novadā diezin vai ir kāds, kurš nezina, kas ir sklandrausis. Šis našķis, kuru sauc arī par žoga rausi, Dundagā tiek dēvēts par dižrausi, un Maija Gleglu, kura nāk no tās puses, bet dažus gadus dzīvo Rīgā, šo gardumu popularizē Kalnciema tirdziņā, un nu jau triju veidu — ierasto, sāļo un ar biezpienu.
Maiju Gleglu Talsos noteikti daudzi skolēni atminas kā brīnišķīgu angļu valodas skolotāju un baptistu baznīcas bērnu nometņu dvēseli, bet pašlaik, kad kādi gadi aizvadīti galvaspilsētas pusē, smaidīgās pedagoģes dzīvē tā nopietnāk ienākuši sklandrauši. Kā sarunas laikā smejas Maija — «omīte noteikti būtu ļoti pārsteigta un smaidītu, ka es turpinu darīt to, ko tik brīnišķīgi bija iesākusi viņa. Mana omamma bija iecienīta dižraušu cepēja. Dundagas pusē, Kolkā, Ventspils virzienā tie ir ļoti iemīļoti. Visā Ziemeļkurzemes apkārtnē. Dundagā ir brīnišķīgas dižraušu cepējas, piemēram, Elma Zadiņa, un daudzi noteikti cep pa mājām. Sklandrauši pavisam noteikti ir mūsu puses īpašais našķis,» pauž Maija.
Kas šajos raušos ir tas dižais?
Maija Gleglu teic, ka ome cepusi raušus ar bagātīgu pieeju. Varbūt tāpēc tos sauc par dižiem, jo nekas tajos netika žēlots. Un arī mazmeita turpina vecmammas paradumus.
«Senajiem latviešiem jau bija tas, kas bija. Sklandrausis bija liels gardums. Un cukurs jau arī varēja nebūt. Tad bija burkāna saldums. Ja bija slaucama govs, bija arī krējums un sviests, ko izmantot dižrausim. Un tos arī cepa tā, lai varētu pārgriezt. Nebija maza izmēra, tāpēc varbūt arī dižā apzīmējums. Mana ome krējumu lika ļoti bagātīgi. Un nežēloja neko. Arī mīlestību ne. Tie netika cepti ikdienā, bet tad, kad kādiem bija svētki.
Arī tad, kad kāds pasūtīja. Kad ome cepa dižraušus, visa māja smaržoja, un tie tika ēsti ar gardu muti. Un slavējot. Man gan bērnībā vairāk tas krējums patika, ko ome lika daudz. (Smejas.) Un to laikam esmu pārņēmusi. Es arī nežēloju krējumu un cukuru. Man ir pārliecība — ja gatavo, tad no sirds un tā, ka garšo pašam. Un ar mīlestību,» smaidot pastāsta dižraušu cepēja.
/Personiskā albuma foto/
Kad labi sanāk un ēdējiem tik ļoti garšo…
«Viss iesākās 2015. gadā, kad bija Dižraušu svētki Dundagā. Bija izsludināta meistarklase. Es ilgi kavējos ar pieteikšanos, bet sirdī to ļoti vēlējos. Tiku pie labas cepējas. Man bija liela interese. Es ļoti daudz ko jautāju un arī fotografēju. Biju aizrāvusies. Bet mums pēkšņi nedarbojās krāsniņa, tāpēc gāju sevis pagatavoto vienu rausi cept pie tēta. Nebija krējuma. Gāju to pirkt un ceļā sapratu, ka mums taču būs pilna māja ar ciemiņiem. Tā kā tikko biju kaut ko uzzinājusi par dižraušiem un uz rudzu miltu pakas bija recepte, tad sapirku visu nepieciešamo sklandraušu cepšanai. Tad nu sanāca tā, ka jau pirmajā dienā, kad biju izgājusi meistarklasi, sāku raušus arī cept pati. Un ciemiņiem garšoja. Pēc gadiem, atnākot dzīvot uz Rīgu, bija lieli tēriņi. Runājot ar māsu, ka vajadzētu kaut ko darīt, lai būtu papildu ienākumi, viņa ieminējās par dižraušiem, ka man labi sanākot un visiem tik ļoti garšojot. Sākumā biju tirdziņos Talsos, Dundagā, bet tagad Kalnciemā, kur man patīk, taču neesmu izteikts tirgus cilvēks. Bet tagad visi apstākļi sakrīt, ka varu to darīt aktīvāk. Piekrišana ir,» pastāsta sklandraušu cepēja.
Sklandrauši — katram cepējam citādāki
Jautāta par žoga raušu recepti, Maija Gleglu teic, ka ir tikai noteiktas sastāvdaļas: rudzu milti, no kuriem pagatavo pamatni ar žodziņu — maliņu, kas satur rausi, ko nevarētu apgāzt šķidrākā masa, ko lej iekšā. Pildījuma pamata apakšā ir kartupeļi — parasti viena trešdaļa. Pēc tam ir burkāni ar papildu sastāvdaļām — olu, cukuru. Kā nu katrs vēlas. Nav standarta receptes, ja runā par devām. Vairāk liek uz aci un pēc garšas. Tas pats burkāns var atšķirties pēc salduma. Ir kāds, kam patīk ļoti saldi rauši. «Mana omamma gatavoja ļoti saldus, bet citiem tādi nepatīk,» atzīst Maija. Viņa pati sapratusi, ka nepieciešams dažādāks piedāvājums atšķirīgām gaumēm.
«Redzot to, ka pieprasījums atšķiras, man šobrīd piedāvājumā ir trīs veidu rauši. Es ieklausījos cilvēku vēlmēs. Kādam negribas tik daudz krējuma vai cukura. Viņš grib sāļu. Un rausis ar biezpienu — tas laikam pārspēj visus. Ir, protams, klasiskā piekritēji. Bet ir jauki, ka ir varianti. Tā kā neviena saimniece jau recepti nesaka, pasaka tikai apmēram, tad gadu laikā pašai meklējumos ir sanācis atrast īsto daudzumu, devas un visu pārējo. Un arī tehniskā puse — kā es mīcu, kā es pildu. Cik akurāti to daru. Daudzi saka, ka mani dižrauši ir kā kūka, kā kungu ēdiens. Nav tādi parasti.
Nevar jau lielīties. (Smejas.) Tas pavadītais laiks, kad apbrīnoju vecmammas čaklumu visā, noteikti ir atstājis iespaidu arī uz mani,» turpina stāstīt M. Gleglu.
Ne kalorijas skaitīt, bet baudīt!
Maija pauž, ka nav no tiem cilvēkiem, kuri kaut ko gatavo, bet pašiem īsti tas nemaz neiet pie sirds. «Citreiz esmu tā saēdusies dižraušus, ka grūti pat objektīvi spriest. (Smejas.) Un arī ģimenei ļoti garšo. Viņi ēd un priecājas par daudzveidību. Kādam vairāk velk sāļais, kādam savukārt — biezpiena. Un katrs atrod savu garšu. Vai rauši iet labumā? Noteikti! Ja ēstu tikai dižraušus, tad labumā ietu vareni. Bet tas nav ikdienišķs ēdiens. Katru dienu tos noteikti neēd. Rausis ir kā kārtīga ēdienreize, kad sāta sajūtu jūt ilgi. Bet kalorijas skaitīt nevajag, vajag vienkārši baudīt,» joko Maija.
Tagad laiks gardajai sirdslietai
«Ja man joprojām būtu darbs skolā, kas paņem visu laiku, es to nevarētu apvienot ar šo sirdslietu. Es agrāk pamēģināju, bet redzēju, ka biju pārāk nogurusi kādiem privātiem pasūtījumiem. Tagad ir darbs, kuru varu apvienot ar dižraušu cepšanu. Man ir brīvāki vakari.
Dižraušu cepšana nav viegls darbs. Ir pāris dienu sagatavošanas darbi. Ceturtdienā sāku visu vārīt, mīcīt un malt. Piektdienā loku raušus. Daru to viena, un, cik varu, tik daru. Bet pēc tam, kad rauši pārdoti un esmu saņēmusi to gandarījumu un prieku no pircējiem, ieguldītais darbs nudien atmaksājas. Tā ir tā pievienotā vērtība.
Bet tas nav ātri un viegli. Daudziem ir stereotipi par sklandraušiem, bet man ir milzīgs prieks par tiem, kuri tos agrāk nekad nav ēduši, bet ir sākuši to darīt. Un svarīgi ir tas, ka atbalstam savējos. Es saku paldies visiem, kas manus dižraušus ir iecienījuši un pieprasa. Ir pat mans dižraušu ēdēju pulciņš. Mūsu pusē tos izķer ātri un pēc tiem piesakās jau laikus. Esmu pateicīga par tādu atbalstu. Ja nebūtu pieprasījuma, nebūtu piedāvājuma,» atzīst Maija, aicinot arī novadniekus, kas devušies uz Rīgu, iegriezties Kalnciema kvartāla tirdziņā nogaršot un iegādāties viņas raušus.
