Sperot kāju mālu mīcīšanas un veidošanas entuziastu Diānas Dzelmes un Naura Galviņa darbnīcā ««Ciparnīca» Tals’ keramik’», kurā satvert var siltu, īpašu un ne ar ko nesalīdzināmu smaržu un noskaņu, saimnieki rosās un ir radošā procesā. Šķiet, ka miers un nosvērtība šajā podnīcā runā ne tikai caur keramikas izstrādājumu radīto atmosfēru, bet to arī izstaro snaudošais mincis Briedis un instrumentālās mūzikas radītais omulīgais fons.
Saules pielietajā piektdienas rītā «Ciparnīca» rotāta īpašā gaismā un abi keramiķi jau ir radošajā procesā — Diāna pie podnieka ripas, bet Nauris darbojas ap melnā māla traukiem. Tā abiem ir ikdiena, radot funkcionālo keramiku. Krāsns sarunas brīdī ir silta, un tajā jau ir izcepts biskvīts.
«Katru trauku mēs apdedzinām divreiz. Ir biskvīts un ir glazūra. Izklausās ļoti garšīgi. Un te vienmēr smaržo. Māli garo, un to jūt, un viss notiek,»
ar gardo terminoloģiju pārsteidz keramiķe. Viņa izrāda plauktu, kurā ir citu amata brāļu un māsu darinājumi vai pašu retāki eksperimenti, kurus nepārdodot.
Nebeidzamas iespējas un veidi
Jautāta, vai tik smalkā lietā kā keramika tik tiešām ir iespējami eksperimenti, Diāna teic: «Keramika un eksperimenti ir nedalāmi jēdzieni. Keramiķis ir profesija, kuru nekad īsti līdz galam nav iespējams apgūt, jo ir ārkārtīgi daudz iespēju un veidu. Un zināšanas ir bezgalīgas. Tas ir nebeidzamais stāsts. Tikko kā nospriedām, ka ir pagājuši jau 15 gadi un mums vēl vispār nav apnicis. Nemaz. Varbūt uznākusi kāda nospiestība, ko tāds savvaļas dzīvesveids var atnest, bet nav tādas sliktās pirmdienas vai «Paldies Dievam — piektdiena ir klāt!» Talsu keramiķe sarunā atklāj, ka viņas profesijas pārstāvji esot diezgan introverta, bet ļoti draudzīga publika.
«Viņi ir atsaucīgi. Mēs ar visiem, ar kuriem esam sapazinušies, esam arī sadraudzējušies. Paši nepieciešamības gadījumā savas zināšanas nododam tālāk. Un šobrīd Latvijā keramika ir diezgan populāra. Ir ļoti daudz keramiķu,»
pastāsta D. Dzelme.
Viss ir tavās rokās!
Sarunā māla veidotāja pārliecinoši pauž, ka keramika ir viena no visdabiskākajām lietām uz pasaules, jo
«viss ir tavās rokās. Un jebkura bļoda, jebkurš trauks ir tavu roku kopija. Tas ir kaut kas tik ļoti sens! Pat cilvēces vēsturi nosaka pēc podu lauskām — to, kur ir bijušas pirmās apmetnes, ko cilvēki ēduši, kā attīstījušies… Tāpat tā ir nomierinoša, meditatīva nodarbe.
Taču tad, kad sāc to darīt profesionāli, tad gan atduries pret visām nepatikšanām, piemēram, tev var pilnībā nekas neizdoties. Trauki var plīst tavu acu priekšā, ņemot ārā no cepļa. Kaut kas var būt pārkurināts, kaut kas var nebūt izdedzis, kāda glazūra var saburbulēt. Tāpat ir arī kādi riskantie pasūtījumi, kad cilvēki pasūta pēdējā brīdī,» pieredzē turpina dalīties Diāna.
Kad ir pēdējais brīdis?
Nezinātājam var likties, ka keramikas izstrādājumi ar pēkšņu mirkļa iegribu no to kārotāju puses iet roku rokā, taču Talsu māksliniece pauž: «Jā, ir šie riskantie pasūtījumi, kad mēs ļaujamies pierunāties, uzkāpjot uz grābekļa atkal un atkal.
Cilvēki neizprot, cik laika tas paņem. Uzvirpot trauku — tas varbūt prasa tikai dažas sekundes. Vienkārši piesēdies un uzvirpo, bet tam lēnām ir jāžūst, tas ir jāapstrādā, jāizrotā. Pēc tam trauku dedzina vienreiz, kas aizņem vienu diennakti, tad otrreiz, kas ir otra diennakts, un tad vēl jāpiekrauj pilns ceplis. Beigās sanāk tā, ka, piemēram, krūzīti jāgaida apmēram mēnesi.
Protams, ka, nenormāli steidzoties, visu var dabūt gatavu arī pa divām nedēļām, bet vienmēr ir risks, ka trauks var ceplī saplīst, tas var nebūt līdz galam izžuvis, vai steigā kas cits var misēties. Māls nemīl steigu! Tas ir lēnprātīgo ļaužu materiāls,» atklāj keramiķe.
Viņa pastāsta un parāda, ka «dabīgs māls bez piemaisījumiem ir balts. Krāsa tam rodas zemē. Piemēram, mums Latvijā ir daudz dzelzsrūdas, tāpēc ir dažādas krāsas sarkanie māli. Zilais māls savukārt veidojas no aļģēm, kas krājušās gadsimtiem ilgi, tādēļ to atrod slapjās vietās — jūrās, upēs, ezeros. Tas ir ārkārtēji vērtīgs. Tāpat ir dzeltenais māls, zilais, melnais, rozā… Savukārt porcelāns ir karalis — viskaraliskākais māla materiāls, bet mēs ar to nestrādājam. Tas nozīmētu apgūt profesiju no jauna. Ar to virpot būtu tāpat kā virpot ar sviestu. Tas ir tik ļoti trekns! Tāpēc to lej formās,» smaidot teic Diāna.
Laikraksts «Talsu Vēstis» — īpašā pievienotā vērtība «Ciparnīcā»
Kā pastāsta keramiķe, mūsu laikraksts darbnīcā kalpo kā mīļš trauku iesaiņošanas materiāls, kad tie tiek sūtīti uz tuvākiem un tālākiem Latvijas nostūriem. Diāna smejas, ka ietīšanas brīdī sanākot arī šo to palasīt un papētīt bildes. «Tiem, kas atbrauc no citām pilsētām, arī patīk, ka iesaiņojam «Talsu Vēstīs», jo pie viena var arī palasīt. It sevišķi, ja runā par vecākām avīzēm. Avīzes vajadzīgas gan pakošanai, gan paklāšanai. Tās jāliek, lai trauki nepielīp pie dēļiem. Bez tām nu nekādi nevaram,» par otro mūžu avīzei dalās keramiķe Diāna Dzelme.
Pasakaini rozā un zili māla kalni
Izrādās, ka melns jeb šokolādes brūns māls ir tādēļ, ka ir piejaukts mangāna pulveris. Trauku apdedzinot, mangāns sareaģē ar mālu, iekrāsojot to tumšu, bet tas pats par sevi ir Latvijas sarkanais māls.
«Latvijā māls ir ļoti daudz, taču mums Kurzemē diemžēl esam diezgan apdalīti. Nevis ar to, ka mums nav māla, jo tas ir, bet tas nav piemērots keramikai, jo ir ļoti kaļķains. Māls ir ļoti skaists — gan zils, gan rozā, gan citās krāsās, bet to nevar izmantot. Tas ir tas mīnuss. Latgalē man dzīvo draugs, kurš aiziet turpat blakus uz dīķi, izrok mālu un uzreiz virpo. Tāpēc varbūt pie mums keramika nav tik ļoti plaši attīstīta,»
turpina līdzdalīt Diāna Dzelme. Viņa atklāj, ka latvieši ir tie, kas mīl keramiku visvairāk, un atzinīgi vārdi tiekot saņemti no visām paaudzēm. «Latvietim patīk māls. Tā ir mūsu galvenā mērķauditorija. Piemēram, norvēģus keramika neuzrunā, viņiem ir viņu fajanss. Tāpat franči ļoti ciena keramiku. Līdzīgi kā mēs,» piebilst mūsu puses iecienītā sava amata pratēja.
Vai arī keramika Latvijas karoga krāsā?
Diāna un Nauris galvenokārt veido traukus, ne ar ko citu neaizraujoties. Esot gatavotas arī kādas šķietami dīvainas lietas, kādi suvenīri, bet tas īsti neesot viņu lauciņš. Galvenais virzītājspēks ir tas, ka cilvēki veikumu novērtē.
«Ja runājam par valsts svētkiem un sarkano karoga krāsu keramikā, tad jāteic, ka sarkanā ir viscimperlīgākā no visām. To izmantojam akcentiem. Ar ēdiena kultūras pētnieci Astru Spalvēnu esam daudz spriedušas un runājušas par dažādiem jautājumiem ēdiena un trauku sakarā. Arī to, vai traukiem ir jāizceļ ēdiens vai ēdienam — trauks. Un secinājām, ka ēdiens neizskatās labi sarkanos un zaļos traukos. Jā, ir daudz šo krāsu nianšu, bet tās nav ēdienu trauku krāsas,»
vērojumos dalās keramiķe. Viņa smaidot atklāj, ka ar svētkiem ejot tā, kā ejot, jo sanākot visus nokavēt. «Nekad īsti neesam sagatavojušies ne Lieldienām, ne Jāņiem, ne Ziemassvētkiem. Mums nav tādu iekrājumu, un mēs ļoti nekoncentrējamies uz tematisko. Man šogad uz Ziemassvētkiem ir liela apņemšanās uztaisīt kaut ko krāsaināku, jo mums pārsvarā keramika ir diezgan nekrāsaina. Tāds pamudinājums man ir,» pauž Diāna, pasmejoties par to, ka ar alus kausiem Jāņu laikā nekāda sadraudzēšanās nekad nav sanākusi, jo viņai tie sanākot sievišķīgi, bet Nauris tos netaisa, taču māla krūzītes gan esot, cik uziet.
