Meklējot tēvu, ukrainiete Katrīna atrod savus pusbrāļus

Meklējot tēvu, ukrainiete Katrīna atrod savus pusbrāļus

Savā ziņā, pateicoties karam Ukrainā un bēgļu gaitām, satikties izdevies trim pusbrāļiem un viņu māsai, par kuru eksistenci gadu desmitiem neviens pat nenojauta. Šobrīd ukrainiete Katrīna Zvirbule-Hotčenkova apmetusies pie vecvecākiem Talsu novada Pļavās, bet viņas trīs pusbrāļi dzīvo Ogrē. Pirms neilga laika ar jaunajiem ģimenes locekļiem Katrīnai visbeidzot izdevies satikties klātienē.

Gandrīz 30 savas dzīves gadus Katrīna Zvirbule-Hotčenkova aizvadījusi Hersonā Ukrainā. Savu tēti Aldi, kuru pēdējo reizi viņa redzēja piecu gadu vecumā, Katrīna bez panākumiem meklēja no 2004. gada. Katrīna izmēģināja visu — meklējumus sociālajos tīklos, starptautisko raidījumu «Gaidi mani», pat attālināti atrada frizieri, kurš strādā mājā, kurā agrāk dzīvoja tētis, un lūdza viņai aiziet paskatīties, vai viņš tur nemitinās joprojām. Bez panākumiem. Kā šobrīd izrādījies, brīdī, kad Katrīna sāka meklējumus, tētis jau bija aizgājis mūžībā. Taču, bēgot no okupācijas un kara šausmām, reģistrējoties kā patvēruma meklētājiem citā Ukrainas reģionā, brīvprātīgajiem izdevās tikt pie Katrīnas kontaktiem. Jo tobrīd meklējumus bija uzsācis arī viens no viņas trim pusbrāļiem un tēta māsa.

Grib dēlam izstāstīt par vecvecākiem

Sākumā Katrīna neticēja informācijai, jo jau sen bija atmetusi cerības tēti atrast. Bet, kad jaun­atrastie radi atsūtīja tēta fotogrāfiju, viņa saprata, ka patiešām ilgi lolotais sapnis piepildījies. «Es biju cerējusi atrast vienu cilvēku, bet atradu trīs, četrus, pat piecus. Nesen piedzima brāļa bērniņš, un es tagad esmu arī tante. Ļoti mīlu bērnus, tāpēc ar nepacietību gaidu tikšanos — pat gandrīz vairāk nekā ar brāļiem,» tā pirms tikšanās ar pusbrāļiem sacīja Katrīna. Tieši bērniņš ir iemesls, kāpēc pusbrālis Sandris šobrīd uzsācis dzimtas sakņu pētīšanu, jo vēlējies mazajam reiz vairāk izstāstīt par vecvecākiem un uzzināt, kādus gēnus varbūt pārmantojis no viņiem. Bet šobrīd ir neviltots prieks un pārsteigums, ka izdevies atrast māsu.

Šobrīd par Talsu novada iedzīvotājiem kļuvuši arī Katrīnas dēls Maksims, kam šeit patīk makšķerēt, un viņa vecvecmāmiņa, kura šobrīd piedzīvo jau otro karu mūžā.

Karā vienalga, uz kuru pasaules malu doties

Kopā ar dēlu Maksimu, mammu un vecmāmiņu Katrīna apmetusies pie vecvecākiem Talsu novadā. Patiesībā viņas radurakstiem ir grūti izsekot, jo Katrīna visus mīļi dēvē par vecmāmiņām. «Jūs pat nespējat iedomāties, ko pa ceļam esam pārdzīvojuši un redzējuši —  sagrautas mājas un bojā gājušus cilvēkus,» saka Katrīna, tāpēc, bēgot no kara, viņai bija vienalga, uz kuru pasaules malu doties. Arī viņas dēls Maksims, lai gan gados vēl ļoti jauns, tik nopietnu sejas izteiksmi kā pieaudzis cilvēks stāsta par bēgļu gaitās piedzīvoto. Par to, kā nodedzis netālu no viņu mājām esošais milzu lielveikals, kā vienā no lielākajām vistu audzētavām nācies likvidēt visus putnus, jo vienkārši trūkusi barība, un kā pie pārtikas produktiem nav varējuši tikt arī paši.

Saziņā aktīvākais ir vecākais pusbrālis

Jaunatrastie radinieki mudināja doties uz Latviju. Šeit viņi ieradās jūlija beigās, pēc vairāku mēnešu ilgām un grūtām bēgļu gaitām, pieveicot gandrīz divus tūkstošus kilometru. Šobrīd Katrīna un Maksims pieteikušies Latvijas pilsonībai, dēls uzsācis mācības Talsu Valsts ģimnāzijā un apgūst latviešu valodu. «Man iet labi, mācos latviešu valodu — dažreiz pat ar draugu kaimiņos runāju latviski. Bet ļoti reti, jo ne visus vārdus zinu,» stāsta Maksims. Šeit viņš iemīlējis arī makšķerēšanu un ar nepacietību gaida, kad kāds pieaugušais dosies līdzi uz ezeru.

Aktīvākais saziņā ar jaunatklāto māsu ir vecākais no pusbrāļiem. Viens par otra eksistenci viņi uzzināja vien pirms dažām nedēļām, un Sandris atzīst, ka komunikācija ar māsu ir viegla. «Ar bildēm mainījāmies, es viņai izstāstīju par savu ģimeni, viņa — par savu. Par Ukrainu viņa stāstīja un sevi. Baigi forši, ka ģimenes pieaugums ir lielāks. Brāļiem vēl nav sanācis iepazīties, bet es viņiem esmu izstāstījis,» saka Katrīnas pusbrālis Sandris.

Bēgot no kara, fotogrāfiju albumi palika Hersonā. Bet telefonā saglabājušās vairākas
ļoti īpašas bildes — arī bērnības bilde ar mammu un tēti, kuru viņa pēdējo reizi redzēja piecu gadu vecumā.

 

Brīvprātīgajam izdevies atrast 2700 cilvēkus

Starptautiskā raidījuma «Gaidi mani» brīvprātīgais Latvijā, kurš saveda kopā Katrīnu un viņas pusbrāļus, atzīst, ka šobrīd kara dēļ cilvēkiem ir lielāka interese gan par radiem Ukrainā, gan ukraiņiem par savām saknēm Latvijā. «No tā raidījuma «Gaidi mani» redakcijas man atsūtīja sarakstu ar aptuveni 60 cilvēkiem, kuri meklē radus. Radus un draugus Latvijā,» stāsta Mārtiņš Ziebergs. Viņa kontā ir vairāk nekā divi tūkstoši cilvēku, kurus izdevies savest kopā, un ļoti, ļoti maz gadījumu, kad radinieki atsakās satikties ar tiem, kuri meklē kontaktu. «Es esmu priecīga un ļoti pateicīga visiem ceļā sastaptajiem. Un tiem, kuri meklē savus radiniekus, gribu novēlēt nekad nepadoties — vienmēr ejiet uz priekšu! Pat, ja neatradīsiet meklēto radinieku, tad atradīsiet citu,» iedrošina Katrīna un piebilst, ka cilvēkam mājas ir tur, kur ir viņa ģimene.

JAUNUMS

Tagad pieejama arī
“Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.