Par to, ka viena no lielākajām vērtībām ir vieta, kurā mēs dzīvojam, un cilvēki tajā, varēja pārliecināties Muzeju naktī Rojā un Kaltenē sestdien, un jāteic — arī svētdien, jo pasākums beidzās krietni pāri pusnaktij.
Un, kā vīru kora «Dziedonis» desmit brašāko vīru izlase ar pasaulē slavenām jūrnieku dziesmām uzdeva štimungu Ingas Bunkšes veidotās izstādes «Izdzīvotāji» atklāšanā Rojas jūras zvejniecības muzejā, tā pulveris cītīgākajiem Muzeju nakts apmeklētājiem pietika līdz pašai tās izskaņai.
/Foto: Mairita Balode/
«Šķīst vai plīst, bet šī izstāde ir jādabū!»
«Notikums ir brīnišķīgs, jo divus gadus neesam tikušies Muzeju naktī, bet beidzot tas laiks ir klāt, kad atkal šis fantastiskais pasākums var notikt,» atklājot laikmetīgās mākslas izstādi, sacīja Rojas muzeja vadītāja Inese Indriksone. Viņa atzina, ka pēc ilgā pārtraukuma šoreiz gribējies ko īpašāku, citādāku, un «atklāja kārtis», kā izstāde nonākusi līdz Rojai: «Pagājušajā gadā māksliniece Inga Bunkša piezvanīja un lūdza izstādei Jūrmalas muzejā dažus priekšmetus no mūsu muzeja. Un, kas var būt muzeja darbiniekam jaukāks, kā padalīties ar to, kas mums ir, lai to, kas ir mums, ierauga arī citi, jo mums taču ir, ar ko lepoties! Kad aizbraucām uz izstādes atklāšanu, jau pirmajā brīdī biju iedvesmota un emocijām pārpildīta. Es sapratu — lai tur vai šķīst vai plīst, bet mums šī izstāde ir jādabū uz Roju! Esmu ļoti priecīga, ka Inga piekrita un tagad šī izstāde būs pie mums skatāma, jo tajā mēs jūru redzēsim pavisam citādāku, nekā esam pieraduši to ikdienā redzēt, dzirdēt un pazīt.»
izgatavojot dekorus no jūras piekrastes bagātībām. /Foto: Mairita Balode/
«Izstādes stāsts ir par vērtībām,» bilda izstādes idejas autore, kuratore, mākslas zinātniece Inga Bunkša, minot tādus vārdus kā mīlestība, dziesma, ticība… «Ir arī tādas praktiskas lietas, ko darīja jūrnieki, ejot gan Atlantijas okeānā, gan tuvākās tūrēs. Piemēram, brīnišķīgā lampa, kas man šķiet tāds dizaina paraugs, — tā tapusi no bojas. Jūs, rojenieki, gan jau to būsiet redzējuši, bet man, gatavojot izstādi, bija tāds milzīgs pārsteigums. Ir arī divi skumjāki stāsti — par to, kā pārvarēt grūtības, — tādi izaugsmes stāsti. Tad ir brīnišķīgie blēņu stāsti, kurus stāsta rojenieks Roberts Radionovs…»
Šeit likšu daudzpunkti, jo izstāde ir tā vērta, lai to katrs apskatītu pats, atklājot sev ko jaunu bez priekšā teikšanas.
Katrai lietai — savu stāstu
Pēc izstādes atklāšanas sekoja Gundegas Balodes stāstījums «Jūrniecība Latvijā un latviešu jūrnieki dažādos vēstures laikos». Rojas muzeja speciāliste gan atgādināja, ka varam lepoties ar daudzajiem savulaik mūsu piekrastē uzbūvētajiem buriniekiem, gan aicināja katram atstāt savu stāstu vēsturei, kā arī, nododot muzejam fotogrāfijas, aprakstīt, kas attēlā redzams, citādi — smuka bilde ir, bet, kas tajā redzams, nav zināms.
To, ka lietas iegūst pavisam citu vērtību, ja tām ir klāt savs stāsts, sarunā «Muzejs kā vērtība» ar konkrētiem piemēriem apliecināja dundadznieks ar saknēm no Latgales — Gunārs Laicāns, daloties pieredzē par savu vēsturisko lietu kolekciju. Rādot izgriezumu no deviņdesmito gadu vietējās avīzes «Banga», kurā publikācijai pievienota fotogrāfija no Rojas vidusskolas pirmā izlaiduma, viņš atzinās, ka mēdzot sagraizīt gan «Talsu Vēstis», gan savulaik «Bangu», lai saglabātu vēsturei kārtējo stāstu.
un Kolkas Lībiešu saieta nama vadītāju Ilzi Iesalnieci-Brukingu. /Foto: Mairita Balode/
Stāsts par vērtībām turpinājās Kaltenē
Atvadoties no Rojas muzeja, ceļš veda tālāk uz tā filiāli «Kaltenes klubs», kur stāstu par vērtībām turpināja vietējais fotogrāfs Georgs Avetisjans, demonstrējot dažādos laikos uzņemtās fotogrāfijas un iepazīstinot ar savām fotosērijām. Var tikai pievienoties Gundegas Balodes izteiktajai apbrīnai par to, cik tālu savu sakņu meklējumos viņš devies un kā to spēj atklāt fotogrāfijās. Ja sērijā par akmeņaino Armēniju, kurp Georgs mēroja ceļu, jo viņa tēvs bija Gruzijā dzimis armēnis, vienojošais tēls ir lidojošais akmens, tad sērijā par Sibīriju, kur dzimusi viņa mamma, tā ir Ziemassvētku eglīte. Iedvesmu devusi fotogrāfija ģimenes albumā, kurā redzama mamma četru gadu vecumā pie Ziemassvētku eglītes — tik gadu mazajai Intai bija, kad no Sibīrijas devās uz Latviju kopā ar mammu, Georga vecmāmiņu, kurai izsūtījumā aiz polārā loka nācies pavadīt 14 gadus…
Pārdomas par vērtībām raisīja arī filma «Mērijas ceļojums» — patiess stāsts par jaunu sievieti Mēriju Grīnbergu, kura Otrā pasaules kara laikā izglāba lielu daļu Latvijas muzeju kolekciju, ko vācu armija, sapakotu 700 kastēs, atkāpjoties ņēma līdzi. Mērija 1944. gadā devās līdzi vilcienam ar Latvijas mākslas vērtībām un kopā ar tām atgriezās Rīgā.
Pateicības vietā gan padomju okupācijas vara Latvijas muzeju vērtību glābēju atlaida no darba muzejā…
Par to, ka patiesās vērtības nav ne nauda, ne mašīna, bet miers, pauda Aleksandrs no Ukrainas, kurš ar sievu un trim bērniem patvērumu radis Kaltenē. Uz skaudro notikumu fona, kas patlaban noris Ukrainā, grūti ir saglabāt gaišās sajūtas, kas ir katrā no mums, viņš sacīja. Izpildot dziesmas par laimi un mīlestību, kas bija kā veltījums Muzeju nakts dalībniekiem, viņš atvainojās, ka dziesmu vārdus skatās telefonā, jo Aleksandram, kurš savā dzimtenē kādreiz muzicējis kāzās un citos saviesīgos pasākumos, ilgi nav nācies dziedāt un dziesmu vārdi piemirsušies.
