17. decembrī Talsu novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Antra Jesineviča amatā aizvadīja 35 gadus. Šajā laikā piedzīvots daudz, taču tā vietā, lai skatītos pagātnē, viņa labprātāk bauda mirkli un dzīvo šodienā.
«Vīrs mani atveda no Vidzemes uz Kurzemi un, pateicoties bijušajai Talsu Tautas nama mākslinieciskās daļas vadītājai Gitai Brokai, nokļuvu Talsu muzejā — direktore toreiz bija Anna Rasa. Mans amats bija pieminekļu inspektore. 1980. gadu beigās Talsu Tautas namā lasīju dzeju, un Gita Broka par mani ieminējās dzimtsarakstu nodaļas vadītājai Irmai Strēlei. Tā es pa vasarām sāku piestrādāt dzimtsarakstu nodaļā kā daiļlasītāja. Toreiz tās sauca par civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļām. Tad atskanēja zvans, un mani aicināja pie toreizējā rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja Laura Kārkliņa. Es, protams, prātā pārcilāju, kur atkal kāds iesniegums, sūdzība… Ierados pie Laura Kārkliņa, un viņš man izteica priekšlikumu — iepriekšējā dzimtsarakstu nodaļas vadītāja gāja pensijā un bija vajadzīga jauna vadītāja. Teicu — piedodiet, bet man jāpadomā. Alga nebija īpaši lielāka, bet kaut kā beigās tomēr pieņēmu lēmumu un piekritu šim izaicinājumam,» atminas A. Jesineviča.
Mainīts ne tikai vārds, bet arī dzimšanas laiks
Par Talsu rajona civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļas vadītāju viņu apstiprināja 1987. gada 17. decembrī. Neskaitot dzimšanas, miršanas un laulību reģistru, toreiz dzimtsarakstu nodaļas pārziņā bija vēl citi reģistri. «Dzimtsarakstu nodaļai bija arī tāda funkcija kā laulības šķiršana, kas tagad ir notāru pārziņā. Latvieši diezgan aktīvi adoptēja bērniņus, un mums bija jākārto arī šis jautājums. Lai saglabātu adopcijas noslēpumu, bērniņiem tika sastādīti jauni dzimšanas reģistri — pēc adoptētāju vēlmes tika mainīts ne tikai bērna vārds un uzvārds, bet arī dzimšanas vieta un dzimšanas laiks, jo likumdošana to atļāva. Vēl bija uzvārda un vārda maiņas reģistri, arī tagad ir iespējams nomainīt vārdu un uzvārdu, bet tas nesastāda atsevišķu reģistru. Man bija kladīte, kurā bija sarakstīti visi reģistri un visas darbības, kas pēc kārtas jāveic. Braucu mājās, un man galva plīsa pušu no informācijas, domāju — muzejā bija tik mierīgi, foršs kolektīvs, radošs un interesants darbs, kāpēc es to nomainīju? Tā tam laikam bija jānotiek.
Dzimtsarakstu nodaļas katrā pagastā
1988. gada februārī man kā vietnieku piešķīra Ievu Ratnieci — nostrādājām kopā gandrīz 20 gadus. No 1994. gada atjaunoja Talsu pilsētas dzimtsarakstu nodaļu, un tika pieņemts arī trešais darbinieks. Dzimtsarakstu nodaļas, tāpat kā pirmās Latvijas laikā, bija katrā pagastā. Vislielākais apmeklētāju pieplūdums, kad pat ārā veidojās rindas, bija 1990. gadu sākumā, kad cilvēki gribēja atgūt īpašumus un bija jāpierāda radniecība. Skatījāmies vecās baznīcas grāmatās, jo mantojumu un īpašumu lietas nebija sakārtotas. Daudzi kārtoja arī Latvijas pilsonību. Tajā laikā rakstījām uz rakstāmmašīnām — bija jābūt ļoti precīziem, tas bija diezgan smags darbs,» skaidro A. Jesineviča.
Par dzimtsarakstu nodaļas telpām un darbinieku atalgojumu atbild pašvaldība, bet metodiski nodaļas darbu un dokumentus pārbauda Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departaments. 48 gadus Tieslietu ministrijas Dzimtsarakstu departamenta direktore bija vecākai paaudzei labi zināmā Ārija Iklāva, kas pulcināja kopā visu republikas nodaļu vadītājus uz dažādiem semināriem un jubilejas ballēm. «Mums, dzimtsarakstu nodaļu darbiniekiem, ir arī sava biedrība. Kādreiz seminārus Rīgā organizēja Tieslietu ministrija, bet tagad to darām mēs. Cenšamies satikties klātienē vismaz vienu vai divas reizes gadā. Kurzemē mums ir cieši kontakti arī ar kaimiņu dzimtsarakstu nodaļām,» atklāj A. Jesineviča.
Ikdienu krāšņāku padara sestdienas
Runājot par ikdienu, darbs pārsvarā norit pie datora, strādājot ar dažādiem dokumentiem. Krāšņāku ikdienu padara sestdienas, kad tiek aizvadītas laulību ceremonijas. «Darbs, ko darām piecas dienas nedēļā, atšķiras no tā, kas ir sestdien. Talsos tās lielākoties joprojām ir sestdienas, jo pēc novadu apvienošanas arhīvs atrodas Talsos, un mēs nevaram vienlaicīgi pieņemt apmeklētājus un vadīt ceremonijas. Tā ir publiski redzamākā mūsu darba daļa. Citiem ir priekšstats, ka dzimtsarakstu nodaļā ir tikai laulību ceremonijas, bet tā tas diemžēl nav, ir arī skumjāki notikumi. Kā kādreiz Ārija Iklāva teica, dzimtsarakstu nodaļas darbinieki ir ne tikai ierēdņi, bet arī kultūras darbinieki un psihologi. Zināmā mērā esam arī floristi — šogad uz Ziemassvētkiem telpas izdekorēja mana vietniece Alita Vicinska. Viens pats bez palīgiem cilvēks neko nevar. Kopš novadi ir apvienoti, man liels atbalsts ir vietnieki — Liāna Bērziņa Rojā un Daiga Muceniece Dundagā.
Lielajā ielā — jau vairāk nekā 40 gadu
Liels prieks man ir par to, ka Dundagas pašvaldība ir saglabājusi Dundagas pili, ko par laulību ceremonijas vietu izvēlas daudzi pāri. Talsos dzimtsarakstu nodaļa Lielajā ielā 25 atrodas jau vairāk nekā 40 gadu — par atrašanās vietu esmu ļoti pateicīga iepriekšējai vadībai — mums ir centrālais laukums, tepat notiek pilsētas svētki, ir uzstādīta Ziemassvētku egle, blakus ir stāvlaukums… Zinu, ka citās pilsētās tā ir problēma. Ar pašvaldības atbalstu esam veikuši arī remontu — pēdējais kosmētiskais remonts bija kamīnzālē. Līdz šim esam darbojušies paši saviem spēkiem, bet nākamreiz vajadzētu piesaistīt interjera dizaineru,» vajadzības ieskicē A. Jesineviča.
