Novadu dienas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā ir ikgadēja tradīcija, bet pirmo reizi pasākums veltīts lībiešiem. Te satikt var gan lībiešu mantojuma kopējus, gan Lībiešu mantojuma gada dalībniekus – biedrības, pašvaldības un uzņēmējus no visiem lībiešu vēsturiski apdzīvotajiem novadiem.
Dažādi suvenīri un gardumi atceļojuši arī no Ziemeļkurzemes. “Top produkts ir sklandrausis. Rīdzinieki, un es manu arī šeit viesus no Lietuvas un Igaunijas, viņi visi ir ļoti izsalkuši pēc sklandraušiem,” stāsta “Ūši” saimniece no Kolkas Dženeta Marinska.
Kurzemes lībieši esot mazliet bravūrīgāki, bet Vidzemes puse ziemeļnieciski mierīgāka. Atšķirību var redzēt arī katra darinājumos. Staiceles puse lepojas ar aušanā izmantotiem dabas materiāliem. “Mežu, purvu un Salacas ūdeņu ieskautajā teritorijā dzīvojam un ņemam to augu – gan smilgas, kuras izcirtumos aug bez posmiem, gan ašķus, gan kosas – kaut ok tādu no kā varam dažādus dekorus veidot,” teic TLMS “Staicele” vadītāja Inese Timermane. Arī pašiem cilvēkiem ir interese, viņi iet, interesējas un jautā. “Visi nāk smaidīgi. Tiešām prieks par šodienu!” saka TLMS “Staicele” dalībniece Ilga Līsmane.
Pirmais Lībiešu mantojuma gads iekustinājis arī vairākus projektus. Tā kinorežisors Viesturs Alksnītis savā video projektā mēģinās noskaidrot, kas kā magnēts velk uz Lībiešu krastu un kāpēc lībietis tomēr atgriežas Rīgā. “Mēs esam šeit, Latvijā, viena tauta, bet tas lībiskais gēns liek, laikam, bišķiņ izslieties. Bet līdz galam es neko vēl neesmu sapratis – projekts vēl nav beidzies, un tas nosaukums tā arī radās “Es, tu, mēs – Rīgas līvi”. Tā arī izrādās, ka katrs šeit ir gan rīdzinieks, kuldīdznieks un arī līvs,” stāsta projekta vadītājs Viesturs Alksnītis.
Latvijas Universitātes institūta vadītājs Lībiešu mantojuma gadu salīdzina ar dzirksteli, kas aizkūrusi ugunskuru. “Šodien, apejot šeit apkārt, ļoti labi var redzēt, ka ir ļoti daudz iniciatīvu, kas gada laikā radušās, ir ļoti daudz ideju, daudz zināšanu, kas celtas ārā. Domāju, ka tas tikai ies tālāk un kļūs vēl un vēl jaudīgāk,” teic LU institūta vadītājs Valts Ernštreins.
Šim gadam ir trīs būtiski ieguvumi – Mantojuma diena, kas, visticamāk, kļūs par tradīciju, regulāra iespēja no nākamā gada apgūt lībiešu valodu, un valoda kļūs redzamāka vidē – gan ceļa zīmēs, gan kartēs. Savākti vairāk nekā 1200 vietvārdu, kas jau apskatāmi Lībiešu institūta mājas lapā un drīz būs arī karšu platformā Baltic maps. “Svarīgākais ir ne tikai tas, ka mēs ar to mantojumu darbojamies, bet arī tas, ka dzīvojam tālāk, ka tas viss attīstās. Mums tiešām tās jaunās lietas parādās, notiek arī paaudžu maiņa, nākamie rada vēl kaut ko uz tā bāzes jaunu un interesantu. Tas nozīmē, ka mums visiem ir nākotne,” dalās Valts Ernštreits. “Valoda ir dzīva tad, kad to lieto. Tas nozīmē, ka mums ir jāpaplašina iespējas šo lībiešu valodu lietot. It īpaši tajās pašvaldībās, kas tik tiešām ir saistītas un kurās ir šīs kopienas, kas lībiešu valodu praktizē. Un Latvijas gadījumā tādu pašvaldību ir diezgan daudz,” tā UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika.
Šogad iznākuši arī vairāki būtiski izdevumi, svaigākais no tiem – Kārļa Vērdiņa dzejas krājums. Un reizē ar mantojuma gada noslēgumu piecu gadu jubileju svin arī pats Lībiešu institūts.
Foto autors Kaspars Teilans.
