Rīt, 24. februārī, aprit divi gadi, kopš Krievija uzsāka asiņainu karadarbību pret Ukrainu, un karš joprojām turpinās. Daļa Ukrainas pamatiedzīvotāju devās bēgļu gaitās. Arī Irina Žurbenko, vēloties pasargāt savu meitu no kara šausmām, devās prom no dzimtenes, savu mājvietu rodot Vandzenē.
Irina Latvijā ieradusies 2022. gada 22. maijā no Ohtirkas, kas ir pilsēta Ukrainas ziemeļos Sumu apgabalā.
«Ja es būtu viena, es noteikti paliktu Ukrainā, bet gribēju paglābt savu meitu. Krievi ienāca manā pilsētā, un mēs trīs dienas dzīvojām bumbu patvertnē skolā. Tad devāmies uz kaimiņu ciemu, kur pavadījām desmit dienas, kad bija pati spēcīgākā manas pilsētas bombardēšana. Pēc tam mūsu radinieki devās uz Ukrainas rietumiem un mūs paņēma līdzi. Ternopiļā pavadījām trīs mēnešus,» pastāsta ukrainiete.
Uz Latviju atveda pazīšanās
Jautāta, kādu apsvērumu dēļ par drošo patvēruma vietu izvēlējusies Latviju, Irina teic, ka viņas draudzene ir no Vandzenes. «Kad meklēju valsti, kur doties, aplūkoju iespējas Eiropā. Izvēlējāmies šo pusi. Iepriekšējas pieredzes Eiropā mums nebija. Skatījāmies, ka šeit netālu ir arī jūra, kas man ir tik ļoti tuva. Plus vēl tas, ka draudzene mums solīja palīdzēt, kad atbrauksim. Sapratu, ka, ierodoties svešā vietā, mums visdrīzāk iesākumā nebūtu pat vietas, kur nakšņot, bet šis variants deva cerību. Latvijā gan šķiet diezgan auksti, ja salīdzina ar dzimto pusi, bet novērtēju mieru un klusumu. Pierast gan vajadzēja ilgi. Cilvēku arī šeit nav daudz. Latvija ir brīnišķīga un skaista zeme,» iespaidos dalās Irina. Viņa piemin arī faktu, ka Ukrainā palikuši gan draugi, gan ģimene, ar ko regulāri sazinoties: «Ukrainā dzīvo mana māsa, kura vīra dēļ negribēja doties prom. Māsas dzīvesvieta bombardēšanā necieta. Un mans tētis jau no pašiem iesākumiem teica, ka paliks mājās un nekur prom nedosies.»
Irina Žurbenko pastāsta, ka viņas meita pašlaik mācās Ventspilī. Agrāk apmeklējusi Harkovas koledžu, bet karā tā tika pilnībā iznīcināta. «Bet viņai ir iespēja tur mācīties attālināti, tāpēc ceru, ka meita šo skolu pabeigs. Nezinām jau, vai mums nebūs jāatgriežas un kādi nosacījumi kara bēgļu jautājumā var būt vēlāk. Tāpēc meita mācās gan attālināti Ukrainā, gan klātienē Ventspilī. Viņai pēc mēneša būs 18 gadu. Iesākumā neklājās viegli. Bija pārdzīvojumi, un meita daudz raudāja. Tagad viņai jau ir draugi. Iemācījusies ir diezgan labi arī latviešu valodu, kas ļoti patīk. Mācījās to ikdienā un nekādos kursos negāja. Izglītība Latvijā ir latviešu valodā, un tā bija laba iespēja to apgūt. Viņa te jūtas motivēta un skolā iegūst arī labu stipendiju. Manai meitai tiešām viss izdodas, par ko man ir liels prieks,» pauž Irina, paskaidrojot, ka meita apgūst viesnīcu biznesa jomu.
Pie bailēm, dzirdot šaušanu un bombardēšanu, nevar pierast
«Uz mājām, protams, gribas, bet jāsaprot, ka tur tuvāko desmit gadu laikā nebūs, ko darīt, jo darba nav. Un pie bailēm, kas rodas, dzirdot šaušanu un bombardēšanu, nevar pierast. Manas mājas ir 30 kilometrus no Krievijas robežas. Un, ja atkal būtu iebrukums, es saprotu, ka mana pilsēta ciestu pirmā. Un vai man tas ir vajadzīgs? Atgriezties mājās tikai tāpēc, ka gribas būt mājās? Tas kara apstākļos nav pārliecinošs un gudrs arguments, ja gribas dzīvot. Mana pilsēta ir diezgan izpostīta. Jā, kaut kas ir atjaunots, jo pēdējā gada laikā nekas no jauna netika bombardēts. Un nav bijušas apšaudes ar raķetēm. Virs pilsētas gan lido lidmašīnas un raķetes, un ir trauksme. Un pilsētā pašu svarīgāko pamazām atjauno. Ir izpostīta elektrostacija, administratīvās ēkas, pilnībā iznīcināta ir armijas daļa, kas atradās turpat pie manas mājas. Cilvēki tur dzīvo, jo nav jau, kur likties. Ne visi var aizbraukt kaut kur. Bet darba tur nav, un ļaudis dzīvo bailēs. Kad ar meitu bijām divreiz aizbraukušas uz mājām Ukrainā, tas emocionāli bija smagi. Katrs troksnis, katra sirēna un skaņa radīja trauksmi. Meita daudz raudāja. Negribēja arī iet gulēt,» piedzīvoto līdzdala ukrainiete un atzīst, ka pašlaik dzimtenē neredz nekādas perspektīvas, kas nepieciešamas, lai dzīvotu.
Pateicīga latviešiem par atbalstu un iejūtību
«Tā kā pašlaik dzīvoju mazā ciematā, visi, protams, zina, ka esmu no Ukrainas. Vecāki cilvēki, kas prot krievu valodu, runā ar mani. Man ar latviešu valodu pagaidām neiet tik labi kā manai meitai, bet gan jau ar laiku. Ar mani runā, jautā daudz ko, jo cilvēkiem interesē. Kad tikko ierados, visi gribēja palīdzēt. Mums ļoti palīdzēja un atbalstīja no malu malām, par ko esmu ļoti pateicīga. Latvieši mūsu labā ir darījuši ļoti daudz. Es Ukrainā strādāju labā darbā, bet, ja parēķina naudas izteiksmē, man alga bija trīs reizes mazāka nekā te, strādājot par pārdevēju Vandzenes veikalā. Man ir augstākā izglītība, un Ukrainā strādāju lombardā. Es tur nevarēju ne pusi atļauties no tā, ko varu šeit par savu algu. Ukrainā produkti ir lētāki, bet tur algas ir niecīgas. Šeit ļoti novērtēju, ka man ir stabils darbs un ienākumi,» pauž Irina Žurbenko, sakot paldies visiem, kas atbalstījuši un atbalsta viņas tautu kara laikā.
