Maijs latviešiem ir rosīgs mēnesis ne tikai talkošanas un svētku ziņā, bet šajā mēnesī arī kultūras augsnē aplaistāmi kādi vērtīgi un seni ozoli, bez kuriem nav iedomājams mūsu tautas kino mantojums. Izcilajam kinorežisoram Rolandam Kalniņam rīt, 7. maijā, aprit 100 gadu, tāpēc «Talsu Vēstu» pārstāvji Dainis Kārkluvalks un Eduards Juhņevičs devās uz sarunu pie kinooperatora Mika Zvirbuļa, kuram ar šo režisoru bijusi ilggadēja un auglīga sadarbība, kas vainagojusies kinodarbos «Akmens un šķembas» («Es visu atceros, Ričard!»), «Elpojiet dziļi» («Četri balti krekli»), «Akmeņainais ceļš» un citos.
Šīs nedēļas laikraksta «Talsu Vēstis» viesis ir ne tikai operators Rolanda Kalniņa, Oļģerta Dunkera, Gunāra Cilinska, Jāņa Streiča un citu režisoru kinofilmām, bet kā bērns sakņojies arī Talsu pusē, pamatskolas gadus aizvadot Vandzenē, kur dzimusi īpašā draudzība ar fotokameru.
— Kas jūs saista ar Talsu pusi?
— Pirmkārt, mana mamma nāk no Ances, no Dundagas puses. Un 1944. gada vasarā, kad karš tuvojās Rīgai, mums atbrauca ar zirgu pakaļ radi no tēva puses un aizveda uz Vandzeni, kur Kalsbergu ģimenes mājā dzīvoja Olga Īvniece. Manas mammas māsa. Tad līdz 1952. gadam, kamēr pabeidzu Vandzenes skolu, mana dzīve saistās ar šo pusi un mājām, kurās dzīvots. Mamma strādāja doktorātā par sanitāri, tad skolā par zīmēšanas skolotāju. Tolaik arī Talsos Valdemāra ielā man bija paziņas. Un joprojām man visa Talsu puse ir mīļa un tuva. Kādi jau teic, ka man esot tāds interesants runas veids un akcents — kā tādam tāmniekam. (Smejas.) Vispār mana vecātēva dzīve saistās arī ar Nabas muižas pusi un pēc tam ar Paduri. Savukārt mans tēvs nāk no Bauskas puses, bet no turienes ātri aizgāja. Viņš bija tāds īpatnīgs, un viņam patika zīmēt, īpaši — karikatūras. Un viņš tās bija sazīmējis par tā laika Bauskas vadību. Es īsti nemāku pateikt, bet šķiet, ka viņu izslēdza no skolas. Tad tēvs aizgāja uz Rīgu. Tur mana mamma mācījās Mākslas akadēmijā.
Kara laikā tētis padzīvoja Rīgā, tad Talsu pusē un pēc Vandzenes aizgājām atpakaļ uz Rīgu — uz Sabiles ielu. Tur bija interesanti…
Divistabu komunālais dzīvoklītis, kur vannas istabā ierīkoju foto laboratoriju, jo Vandzenē tēvs man jau bija uzdāvinājis fotoaparātu, un sāku pamazām fotografēt. Tur man jau tapa pirmās bildes. Aizbraucot uz Rīgu, aizrāvos nopietnāk. Tas apstāklis, ka pašam bija sava laboratorija, man ļoti palīdzēja visas dzīves laikā.
— Tātad Vandzenes skolas laiks ir īpašs kā iesākums darbam ar kameru?
— Jā, patiesībā bilde jāpaķer vēl ar skatu atpakaļ. Pirmais gads 5. vidusskolā, Āgenskalna priedēs, lika saprast, ka Vandzenes skola ar savu atšķirīgo skatījumu bija tik pamatīgi iedzinusi pienākumu izpratni un zināšanas, ka 8. klasē Rīgā gandrīz neko nemācījos, jo likās, ka visu zinu. Tai pašā ielā dzīvoja matemātikas skolotājs Pupuriņš, klases audzinātājs, kurš teica, lai beidzu ākstīties un sāku mācīties. Es viņam paklausīju un galu galā skolu beidzu ar sudraba medaļu.
Bet visus vidusskolas gadus biju jau kārtīgi fotografējis, un bija tas impulss, ka vajadzētu braukt uz Maskavu — uz Vissavienības Valsts kinematogrāfijas institūtu. Mamma teica, ka tur taču milzīgs konkurss, viss krievu valodā un kādas man tās valodas zināšanas…
Viņa uztraucās, ka «izbiršu cauri», ka paraus mani kaut kur krievos armijā, bet tā kā pie tēva mātes bija nākuši kaut kādi mākslinieki, kuri teica, ka man tādas interesantas fotogrāfijas, ko bija redzējuši izstādē, tad nu aiznesu kādas uz studiju Skolas ielā. Rīgas kinostudija vēl nebija uzbūvēta. Studijā zināju kadru daļas vadītāju, tur bija operators Vadims Mass, arī operators, kurš bija filmējis Kurzemes katlā. Viņi teica, lai aizsūtu fotogrāfijas uz institūta konkursu. Tā izdarīju. Tās fotogrāfijas atzina par derīgām, un mani izsauca uz eksāmeniem. Aizbraucu uz Maskavu. Tur bija milzīgs bars. Uz 30 vietām laikam bija kādi 800 pretendenti. Visi pirmie eksāmeni bija tādi speciālie — fizikā, kas saistīts ar kino un foto lietām, elektrību, optiku, kaut kas no ķīmijas. Bet, tā kā es pats mājās vannas istabā attīstītājšķidrumus taisīju, es visu zināju. Tāpat vesela kaudze ar fotogrāfijām bija jāfotografē — grieķu, romiešu, klasisko skulptūru galvas, masu skatu dalībnieku portreti… Un tas viss vienlaicīgi kādiem desmit studentiem vienā telpā — attīstīšana, kopēšana turpat blakus vienā lielā tumšā telpā.
Bija tādi, kuri centās savus konkurentus «samazināt» un nelabi darījās, bet to aizliegt nebija vadības interesēs, kaut tas esot elementāri. Mums teica, ka operators nav tikai profesija, bet galvenokārt raksturs un lai tiekam paši galā.
Tad nu sametāmies kopā ar igauņiem un vienu otru arī ieštaukājām. (Smejas.) Angļu valodas zināšanas vidusskolas līmenī man bija, PSRS vēsturi krievu valodā spēju izstāstīt, bet sapratu, ka sacerējumu krievu valodā ar vērtējumu augstāku par trīs uzrakstīt nevaru. Taču sanāca, ka bija tik daudz atbirušo, ka tie, kam bija labas sekmes vidusskolā, no sacerējuma tika atbrīvoti. Un man jau bija sudraba medaļa. Sūtīju mammai telegrammu ar izsaukumu uz telefona sarunu. Pajokoju, ka esmu izkritis, un saruna pārtrūka. Mamma vēlāk tikai uzzināja par jokošanos.
/Personiskā albuma foto/
— Kurā gadā stājāties institūtā?
— Tas bija 1956. gads. Interesants laiks. 1. kursā lielākoties bija teorija un jāfotografē. Man gudri cilvēki sacīja, lai fotografēju mazus bērnus vai večus, un, ja vēl kāds sunītis sanāk, tad kādu atzīmju licēju tas noteikti uzrunās. Un Maskavas nomale bija ļoti izteiksmīga. Kopmītne bija jauna, bet pārējais — kā jau Maskavas nomale. Būdas un debesis. Uz striķiem sasalusi veļa un arī sieviešu tā sauktās bumbierenes. (Smejas.) Un man sanāca vesela bilžu sērija ar noskaņu. Bet izrādās, ka tajā laikā, kad bildes aiznesu eksaminācijas komisijai, Maskavā bija iebraukusi franču kino delegācija. Nezinu, vai tas bija Ivs Montāns vai kāds cits, bet bija.
Atgriežoties Francijā, viņi televīzijas žurnālistiem par iespaidiem Maskavā bija sacījuši, ka «Советский Союз — страна толстых женщин, бородатых мужчин и красных абажуров.» (Padomju Savienība — resnu sieviešu, bārdainu vīriešu un sarkanu abažūru valsts). To dikti pārdzīvoja.
Un, ieraugot manas fotogrāfijas, pateica, ka tās arī jāmet ārā. Bet sanāca: kāds laikam no mūsu puses vai saistīts ar to bija eksaminācijas komisijā, tāpēc tomēr paliku… Tāpat, dzenoties pēc fotogrāfijām, sanāca, ka laukumiņā smuki bija iznākuši aļņi vai brieži. Bija jau rudens ar mākoņiem, bet smuka tā bilde sanāk tad, kad saulīte izspīd tiem cauri, taču nāca vakars, un gaišo pleķīšu bija maz, tāpēc izdomāju, ka tie brieži ir jāpadzenā. Un viens briedis diezgan nopietni metās man virsū… Bija tik daudz prāta, ka norāvu jaku un pametu to dzīvniekam un uzrāpos kokā. Sanāca kādu laiku tur patupēt, līdz kāds milicis ar blakusvāģa troksni to aizbiedēja. Atgadījumu nekad nav trūcis.
— Vai jaunam puisim Maskavā klājās viegli?
— Nomācījos institūtā līdz pavasarim un sāku domāt, ka laikam to īsto profesiju tomēr neesmu izvēlējies. Un kartupeļu arī nav! Visu laiku tie makaroni. Nodomāju, ka 1. kursu nobeigšu un apdomāšu visu, bet pamanīju, ka veikalā tomēr parādījušies kartupeļi — poļu. Tad ar operatoru Uldi Braunu, ar ko kopmītnē dzīvoju vienā istabiņā, bez kaut kādām taukvielām filmas bundžā tos sacepām. Tā saēdāmies, ka turpat arī aizmigām. Kad pamodāmies, tad sapratām, ka varbūt tā dzīve nemaz nav tik traka. Kartupeļi arī parādījušies. (Smejas.) Palikām tur. Un 2. kursā ar mums darbojās jau nopietnāk. Un tā nu soli pa solim līdz diplomdarbam… Un piedzīvojumu nudien netrūka. Diplomdarbu filmējām un bildējām Salacas upes malā. Un par zvejniekiem var stāstīt tik daudz piedzīvojumu! Ja manā raksturā ir kāds labums, tad tas noteikti ir no tiem zvejniekiem tajā laikā gan Salacgrīvā, gan Rojā un Kaltenē, kad dzīvoju viņu mājās. Un no institūta atbraucām divatā. Kamera bija, filmiņa bija un stipendija tāpat. Bet ne prožektoru, kad vajadzēja iekštelpās filmēt, ne transporta…
— Ko tad darījāt? Kā uzfilmējāt diplomdarbu?
— Sadraudzējāmies ar televīzijas kino grupu. Viņi teica, ka tad, ja esam gatavi dot filmu arī viņiem rādīšanai, tad viņi var palīdzēt ar tehnisko pusi.
Bet sanāca problēmas, jo mūsu uzfilmēto bija redzējuši, pēc nepārbaudītam ziņām spriežot, kāds izpildkomitejas priekšnieks. Filmā redzami bija kādi cilvēki ar bleķa zobiem. Bija secinājuši, ka leģionāri.
Tad nu ķinīti ne gluži aizklapēja ciet, bet pārtrauca. Meklēju aizstāvību Maskavā pie kursa meistara, bet man pateica, ka tas laivas kapteinis… Nu tas filmā esot pārāk pārspīlēts. Bet viņš tāds patiesi arī bija. Reāls cilvēks. Mārtiņš Auziņš. Audzēja rozes, bija biedru tiesas loceklis, spēlēja teātri… Tad nu mani izslēdza no institūta ar tiesībām aizstāvēties divu gadu laikā. Diplomdarbam jau ir zināmi termiņi. Es tā neziņā mētajos. Bet jāpiemin, ka pirms tam biju iepazinies ar Gunāru Priedi, un Vizma Belševica par šo gadījumu ar Mārtiņu pat uzrakstīja dzejoli. Priede strādāja studijā un bija aizgājis pie tās vadītāja, sakot, ka viņam ir uzrakstīts viens scenārijs, bet to pārdos tikai tad, ja atļaus mums pašiem filmēt un režisors būs Piesis. Filmēšana jau izmaksāja milzu naudu, bet tādiem studentiem kā mums tas nebija reāli. Atkal tomēr viss notika, jo laikam bija kāds iztrūkums un vajadzēja izpildīt plānu. Šeit mums ļoti palīdzēja Māris Rudzītis un Jānis Bērziņš — ar palamu «Džons». Viņš bija tik prasmīgs un lielisks skolotājs, kaut Džons nebija pat mācījies atbilstošās skolās… Galu galā sanāca tā, ka institūtu beidzu ar izcilību un uzfilmētais sanāca jau kā pilnmetrāžas mākslas filma un bija pavisam citā vērtē.
— Ilgus gadus sanāca darboties Rīgas kinostudijā?
— Jā, tā nu esmu kūlies visu laiku. No 1961. līdz 1991. gadam es nostrādāju studijā, līdz to likvidēja un mūs atlaida. Pastrādāju dažādus gadījuma darbus, un veci čomi piedāvāja strādāt televīzijā. Sanāca pat dažādās. Protams, tas darbs ir ļoti atšķirīgs no darba kinostudijā, jo ir cits kolektīvs un attieksme, bet vismaz darbošanās ar kameru. «Noražojis» tur esmu gandrīz desmit gadu. Tas periods ir interesants ar to, ka ļoti daudz ko redzēju. Divreiz esmu bijis filmēt pie Dānijas karalienes, tāpat Zviedrijas karaļnamā, Klintonu divreiz filmēju, Čehijā — Havelu. Arī šeit ir daudz ko stāstīt, bet laika par maz…
— Jums lieliska sadarbība bijusi ar režisoru Rolandu Kalniņu, kuram šis gads ir īpašs?
— Jā. Viņam tūlīt 100 gadu. Es šad tad pie viņa aizeju. Citreiz ilgi runājam pie Gruzijas vīna, ko agrāk bija grūti dabūt… Es pat neesmu skatījies, cik to filmu mums kopā. Un cik filmu man vispār filmētas. To nevar tā fiksi izstāstīt. Tas ir aprakstīts grāmatā «Rolanda Kalniņa telpa», kuru no vāka līdz vākam vēl neesmu paspējis izskatīt. Bet otras tādas grāmatas nav. Rolands Kalniņš ir tas cilvēks, kuram ir apskaužami ciets mugurkauls. Līdz 1958. gadā viņu iepazinu, kad tika filmēta «Ilze». Ar viņu bija tas cilvēciskais kontakts, kas ir ļoti svarīgs… Un tas ir joprojām.
