Dāvis Derķevics ir mērķtiecīgs talsenieks, kurš vairāk nekā gadu strādā Talsu novada muzejā. Kā atzīst pats 22 gadus vecais muzeja speciālists vēstures jautājumos, kara tehnikas pārzināšana ir viņa sirdslieta un pēc vārda kabatā viņam arī nekad nav bijis jāmeklē.
Jaunā muzeja darbinieka prasmi runāt nudien var pamanīt uzreiz, un viņš nenoliedz, ka sirds velk arī vēstures skolotāja profesijas virzienā. Vēsture ir tas ceļš, pa kuru ir izvēlējies staigāt Dāvis, kurš ne tikai, patriotisma jūtu vadīts, darbojas Zemessardzē, bet arī raksta dzeju.
— Vai tu esi talsenieks?
— Jā, šo pusi saucu par savu dzimto, un tāda tā vienmēr bijusi un, visdrīzāk, arī būs, taču pats pašlaik dzīvoju pa ceļam uz Dundagu — Cīruļos. Bet es saucu sevi pat talsenieku. Arī pēc studijām ir doma dzīvot Talsos un darboties šajā pilsētā, un to sapratu jau pēc 9. klases beigšanas. Es gribu būt šeit un sniegt kaut ko savam novadam.
— Sacīji, ka izstāde «Talsu pienotavai — 100» ir arī tavs lolojums. Vai izstādes veidot ir sarežģīti? Ko tas prasa no veidotāja?
— Kopumā gads un trīs mēneši ir laiks, kopš esmu muzejā. Šo izstādi iesāka veidot Lidija Grīnvalde, bet tad stafeti pārņēmu es. Tas pavisam noteikti prasa punktualitāti, jo viss jādara laicīgi. Speciālista vēstures jautājumos darbs saistās ar informatīvā teksta sagatavošanu izstādēs. Un patiesībā jau izstādē redz tikai mazu daļu no visa pētījuma. Tikai pašu svarīgāko redz apmeklētājs, citādāk lielākajai daļai būtu garlaicīgi. Neizstādītais materiāls, kas apkopots pienotavas sakarā, iespējams, nepaliks neizmantots, jo tas patiešām bija nopietns pētījums. Kādā formātā tas varētu tikt realizēts, to vēl nezinām. Kādiem interesē tieši cilvēku, pienotavas darbinieku stāsti. Jā, sarunas ar konkrētiem laikabiedriem ir svarīgs elements, lai kas tāds taptu.
— Talsu novada muzejs nav vienīgā tava darbavieta, jo otra ir turpat blakus — Talsu 2. vidusskolā. Vai tur strādā par skolotāju?
— Patiesībā ir tā, ka, pabeidzot Talsu 2. vidusskolu, man ar direktoru bija saruna, kurā teicu, ka gribētu pēc studijām atgriezties skolā un strādāt par vēstures skolotāju. Bet atnācu praksē uz Talsu novada muzeju un redzēju, ka man šeit patīk, un aizķēros ilgāk nekā uz prakses laiku. Taču skolā sāku strādāt šā gada septembrī. Ne kā skolotājs, bet muzeja darbinieks. Bet doma par skolotāja amatu man ir.
— Kādus pienākumus veic skolas muzejā?
— Mana ikdiena saistās ar materiāla sakārtošanu. Izlasu rokrakstos uzrakstīto un pārrakstu informāciju digitālā formā. Iespējams, ka tālākā nākotnē, ievērojot arī datu aizsardzības likumu, varētu izveidot pat mājaslapu. Bet ar laiku redzēsim, kā būs. Arī bērnu un jauniešu centrā vadu novadpētniecības pulciņu «Seno noslēpumu mednieki». Tas ir pulciņš, kas norit sadarbībā ar Talsu novada muzeju jau otro gadu. Jāteic, ka tas atkal ir no kāda cita pārņemts projekts. To iesāka Raimonds Felšs, bet pēc tam viņš man teica: «Dāvi, tev labi padodas darbs ar jauniešiem, un tu māki runāt!» Un Raimonds māk arī labi pierunāt. (Smejas.) Bet laikam nebūtu nemaz jāpierunā, jo pedagoģija mani ļoti saista. Un arī gida darbs. Tas ir mans lauciņš. Es vairāk laikam esmu runātājs, nevis rakstītājs. Izstādes veidot man nenoliedzami patīk, bet vairāk vilktu skolotāja vai gida amats, ja būtu jāizvēlas. Teksta rakstīšana kā tāda man vairāk sirdij tuva ir dzejas formā.
— Kāda tev ir pieredze dzejas rakstīšanā? Raksti moderni, ignorējot jebkādus kanonus, vai pieturies pie klasikas rāmjiem?
— Es darbojos jauno literātu studijā Talsu 2. vidusskolā pie Maijas Laukmanes, kad mācījos 10. un 12. klasē. 11. klasē sadarbība īpaši nesanāca, jo teikšu, kā bija, — noslinkoju. Tagad arī kaut ko rakstu. Varbūt tuvākajā laikā arī kādus dzejoļus sanāks iesniegt dzejniecei Maijai Laukmanei. Es vairāk sevi nosauktu par vecmodīgo rakstītāju, jo skatos uz ritmu un atskaņām, ne tik ļoti akcentu liekot uz dziļo domu. Doma, protams, ir, bet vairāk fokusējos uz formu, nevis domas plūdumu.
— Vai savas vēstures studijas esi beidzis? Izskaties pēc jauna cilvēka, kuram ar bakalaura grādu varētu nebūt gana.
— Es tagad studēju maģistrantūrā vēsturi Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē. Un darbojos arī Zemessardzē. Ne vietējā bataljonā, bet Rīgā. Tā kā man doma pēc studijām ir noenkuroties Talsos, tad galvenā tuvākā bāze būtu Ventspilī. Tas nozīmē, ka Zemessardzes mācības notiktu Spāres mežos — tepat mūsu pusē.
— Zemessardzē noteikti vajag labu fizisko sagatavotību?
— Es arī domāju, ka ir tāds obligāts priekšnosacījums. Bet jāsaka — galvenais, lai ir prāts un spēja piedalīties. Fizisko tur uztrenē. Tā man šķiet ļoti laba pieeja, kad iespēja dota ne tikai fiziski spēcīgajiem, bet visiem, kurus Zemessardze saista. Ir daudzi citi talanti, kas noder šajā jomā.
— Kā tavā personā kopā sadzīvo dzejas mūza un zemessarga aicinājums?
— Zemessardzi izvēlējos, jo esmu liels savas zemes patriots. Līdz ar to šī nostāja parādās arī manā dzejā. Patriotisms nenoliedzami ir primārais, kāpēc iestājos Zemessardzē. Iestājos, patriotisma vadīts, nemaz nezinot, ka par to arī maksā. To laikam neviens nezina, un es biju viens no tiem, kas nezināja. (Smejas.) Ne jau milzīgi daudz, bet maksā. Tas nāca klāt kā bonuss. Iestājos laikā, kad nebija visas šīs Ukrainas situācijas.
— Kādi ir tavi hobiji? Vai vispār laiks tādiem atliek?
— Hobijiem jau ļoti daudz laika nesanāk. Bet jāatzīst, ka darbošanos Zemessardzē es varētu nosaukt par savu hobiju. Lai cik dīvaini tas arī neliktos, es to saucu par atslodzi no ikdienas. Ja ikdienas darbs vairāk ir sēdošs un saistīts ar runāšanu un rakstīšanu, tad Zemessardze ir tas aktīvais elements. Tur cilvēks izkustas, dzīvo mežā vairākas dienas un tad, kad atgriežas mājās, spēj visu novērtēt. Tu zini, kā tas ir, ka kaut kā pietrūkst, un esi pateicīgs par to, kas tev ir. Tās pašas elementārākās lietas — ēdiens, gulta, ērtības. Ja pamēģinātu vēstures skolotāja darbu un saprastu, ka tas tomēr nav mans aicinājums, tad alternatīva varētu būt arī darbs civilās aizsardzības instruktora amatā. Tagad gan tas kurss tiek saukts citādāk. Tas ir kurss jauniešiem, lai sagatavotu īpašajām situācijām — «X stundai». Kaut kas līdzīgs Jaunsardzei, bet kaut kas mazliet vairāk.
— Ko tu gribētu sniegt mūsu puses jauniešiem?
— No šīs dienas pozīcijas raugoties, es vēlētos jauniešiem sniegt pienesumu vēstures jomā. Nezinu jau, kas būs nākotnē, bet, ņemot vērā visas manas nodarbes, es gribētu viņus iesaistīt barikāžu pasākumos aktīvā veidā caur kādu spēli. Mūsu novadā, cik zinu, gados jaunu vēsturnieku nemaz nav tik daudz. Tā ir laba niša. Jāsaka jau atklāti — vēsture daudzus neinteresē. Uz pulciņu arī nāk tādi, kuriem vēsture patiešām interesē. Nevar jau noliegt, ka līdz ar kovidsituāciju arī intereses kā tādas par jebko citu samazinājušās. Zinu jau, kā man pašam gāja. Bija jāatgūstas un jāieiet ierastajā ritmā. Doma ir iesaistīt jauniešus vēstures apguvē nevis ierastajā veidā, kad lasi vai klausies skolotājā, bet formā, kad pats izdzīvo konkrētu izspēlētu notikumu.
— Kā tu pats tik ļoti sadraudzējies ar vēsturi? Vai tas ir ģimenes mantojums?
— Vecāmamma caur saviem stāstiem par vēsturi un to, kā viņai kā bērnam klājies Otrā pasaules kara laikā, mani ieinteresēja. Tad sāku skatīties filmas par vēsturi, prasīju vecākiem grāmatas par kara tehniku. Mani jau iesākumā piesaistīja tieši karu vēsture. Un pusaudža vecumā sāku spēlēt arī videospēles, kas saistītas ar vēsturi. Tā tas viss aizgāja. Es jau interesējos ne tikai par karu vēsturi. Sava bakalaura un maģistra darba sakarā aplūkoju 19. gadsimta muižniecības ikdienas dzīvi Kurzemes guberņās.
— Vai karu vēstures pārzināšana tev uz notiekošo Ukrainā ļauj palūkoties citādāk?
— Var savilkt kopā daudzas paralēles — kaut vai salīdzinot Otrā pasaules kara iesākumu ar Ukrainas kara iesākšanos. Ja padomā un paskatās uz notikumiem Krievijā un Ukrainā, tad tas, kas novedis līdz šim karam, nav nekas jauns. Iezīmes ir visai līdzīgas. To fakultātē arī esam vairākkārt pārrunājuši. Vienmēr ir kāda ieinteresētā puse. Ja papētām valsts līderus arī vēsturiski, varam saskatīt tendences, kāpēc viņi tā rīkojas. Daudz nosaka faktors, kādā vidē viņi izauguši. To redzam gan Putina, gan Staļina, gan Hitlera sakarā.
— Kas ir tava stiprā puse tieši vēstures jomā? Kas ir tas elements, par kuru vari runāt pārliecinoši no rīta līdz vakaram?
— Man grūti spriest par kādiem konkrētiem posmiem, bet tuvāks man ir Otrais pasaules karš un arī Pirmais. Bet ir kaut kādas specifiskas lietas, par kurām interesējos īpaši un kuras pārzinu, piemēram, Otrā pasaules kara tehnika. Parādot man jebkuru tā laika tanku vai bruņumašīnu, es pateikšu, kas tas ir. Tur ir tas devums no videospēlēm. Nopietni! Ir no tām arī plusi. Tur to iemācījos, lai cik muļķīgi tas arī nebūtu. Es sekoju līdzi arī tādai specifiskai lietai kā pirmās formulas jeb F1 vēsture. Pieņemu, ka par septiņdesmitajiem gadiem šai sakarā varu pastāstīt vairāk nekā par mūsdienām. Un šī interese dzima dabīgi, kad ar tēti kopā skatījāmies formulu sacīkstes. Tagad tas interesē varbūt ne tik ļoti intereses pēc, bet vairāk nostalģija velk.
— Vai ir kādi pedagogi, kuri ietekmējuši nozīmīgas izvēles?
— Ja ir jāizvēlas, es labāk runāju ar cilvēkiem, kuri ir vecāki par mani. Ar viņiem es labāk saprotos. Bet, runājot par skolotājiem, laikam gribu pieminēt Pūņu pamatskolas skolotāju Inu Upneri, kura mani iedrošināja brīžos, kad teicu, ka iešu, piemēram, mācīties par automehāniķi. Viņa teica, lai to nedaru. Tāpat noteikti manai bijušajai klases audzinātājai Indrai Pauliņai ir savs devums, kura arī mani motivēja, lai eju studēt. Viņas motivēja virzīties tur, kur vajag, nevis izvēlēties vieglāko ceļu.
— Kā tev šķiet, vai viens cilvēks spēj ietekmēt vēsturi?
— Man liekas, ka spēj. To varam redzēt, apskatot to pašu karu vēsturi. Un viņam nav jābūt augstdzimušam, lai to izdarītu. Pietiek ar to, ka esi parasts lauku puisis. To var teikt, piemēram, par skolotājiem. Ernests Dinsbergs deva iespēju jauniešiem mācīties, dibinot skolu. Galvenais ir noticēt sev, zināt savas spējas un to robežas. Ja tajās darbojies, tu nudien spēj ietekmēt vēsturi.
— Tev ir mīļākā grāmata?
— Laikam jau nebūšu oriģināls un teikšu, ka «Dvēseļu putenis». Man grāmata patika labāk nekā filma. Te jāpiesauc vecais labais profesionālā kretīnisma jēdziens. Ja skatos vēsturiskās filmas un redzu kādu novirzi no patiesības, tad nu ir, kā ir. Vēl nesen skatījos slavenu filmu, kur redzams franču bataljons ar ugunsmetējiem. Tā ir klaja nepatiesība. (Smejas.) Vāciešiem bija speciāls bataljons ar tādiem, bet ne jau frančiem. It kā jau sīkumi, bet es tos redzu. Tāpat redzu, ja tankam nepareizi izvietotas ķēdes. Man tas traucē. Tas ir vēsturnieku profesionālais kretīnisms. (Smejas.) Vajag filmu veidošanā pieaicināt arī vēstures zinātājus! Detaļas ir svarīgas.
