Operdziedātājs Rihards Millers — «Par skatuvēm es nesapņoju, galvenais ir mūzika»

Pirms daudziem gadiem, kad laikraksta «Talsu Vēstis» korespondente uzrunājusi šīs nedēļas viesi vēl kā mazu puisēnu, toreiz tapušajā rakstā izskanēja gluži vai pravietiski vārdi par to, ka par Rihardu Milleru mēs pavisam noteikti vēl dzirdēsim. Pagājis laiks, un varam sacīt, ka zēns ir izaudzis un no mūsu puses nudien nāk talantīga personība, ar ko lepoties arī tik specifiskā nišā kā operdziedāšana.

— Esat no Talsiem, un jums noteikti ir savs stāsts par šo pusi. Vai ir kādi īpaši neaizmirstamu notikumu zibšņi, kas uzreiz nāk prātā?
— Esmu gandrīz no Talsiem. Mana mamma dzīvo Dižstendē. Tur gāju bērnudārzā un sākumskolā. Mūzikas audzinātāja pamanīja, ka man ir laba balss, un ieteica braukt uz Talsu mūzikas skolu mācīties. Tad, sākot ar 5. klasi, mācījos Talsu pamatskolā, dziedāju skolas zēnu korī pie Dinas Bičules un paralēli gāju Talsu mūzikas skolā kora klasē pie Benitas Paegles. Visinteresantāk bija tad, kad ziemā, ejot gar Vilkmuižas ezeru uz mūzikas skolu, varēja nedaudz aizkavēties pie Talsu viesnīcas un nolaist no kalna pāris reižu. Un tad sanāca kā sniegavīram aiziet uz nodarbībām.

— Kā sākāt savu ceļu mūzikā?
— Pirmie soļi mūzikā bija Dižstendē bērnu ansamblī un sākumskolas mūzikas skolotājas vadībā. Un tad Talsu pamatskolā un Talsu mūzikas skolā. Mans mūzikas ceļš nesākās, es uz tā attapos, jo jau no mazām dienām esmu dziedājis dažādos ansambļos un koros. Peldēju pa straumi un lēnām iemācījos tajā orientēties.

— Opermūzika — tā nav ikdienišķa un ierasta izvēle. Kas jūs pamudināja izvēlēties tieši šo žanru?
— Manas balss skanējums vienmēr vairāk atbildis akadēmiskajai mūzikai. Domāju, ka tādēļ pēc pamatskolas beigšanas vienīgā loģiskā izvēle šķita Ventspils mūzikas vidusskola, kur iestājos akadēmiskās dziedāšanas specialitātē pie pasniedzēja Aivara Krancmaņa.

— Balss ir jātrenē, un tas, protams, prasa disciplīnu. Varat pastāstīt kā ikdienā kopjat savu balsi?
— Disciplīna ir nepieciešama visās dzīves jomās, lai kaut ko izdarītu un sasniegtu. Šajā profesijas aspektā ne vienmēr man ir gājis veiksmīgi. Šobrīd mani disciplinē meita. Viņa no rīta jāved uz bērnudārzu. Tā kā tas ir tuvāk operai nekā mājām, regulāri operā esmu jau deviņos no rīta, kas ir divas stundas pirms rīta mēģinājuma. Tad varu mierīgi pastrādāt ar balss vingrinājumiem un repertuāru.

— Kādas jums ir bijušas, jūsuprāt, nozīmīgākās lomas operā?
— Man visnozīmīgākā loma varētu būt grāfa Almavivas loma no Volfganga Amadeja Mocarta «Figaro kāzām». Tā līdz šim ir bijusi visapjomīgākā loma manā repertuārā. Katra loma nāk ar kādiem ieguvumiem. Ar tām gūst gan fizisko, gan mentālo izturību, gan aktierisko pieredzi. Pirmā plāna lomas ir vislielākais izaicinājums, bet arī otrā plāna vai trešā plāna lomas var būt aizraujošs piedzīvojums.

— Vai ir nācies koncertēt arī ārpus Latvijas robežām? Ir kāds sapnis par skatuvi, uz kuras vēlētos dziedāt?
— Jā, neliela pieredze ir arī uz ārzemju skatuvēm, tiesa gan, vairāk dziedot tieši lielās formas darbus — oratorijas, mesas. Esmu dziedājis Vācijā, Zviedrijā, Portugālē, Monako, Lielbritānijā. Par skatuvēm es nesapņoju, galvenais ir mūzika.

— Vai ir kāds operdziedātājs, ko varētu nosaukt par savu etalonu un kurš jūs ar savu talantu motivē tiekties uz augstākiem mērķiem?
— Nevarētu teikt, ka man būtu kāds noteikts etalons, jo uzskatu, ka mēs varam ko iegūt no ikkatra. Es nesaku, ka nav dziedātāju, kurus klausoties nevaru gūt baudījumu un novērtēt ieguldīto darbu. Bet visvairāk mani motivē gan operas, gan viessolistu attieksme pret vokālo mākslu un pret dziedātāja profesiju.

— Ko jūs darījāt pandēmijas laikā, kas noteikti ietekmēja arī operas izrāžu norisi?
— Sākumā pandēmija pilnībā apturēja operas dzīvi, un jāsaka, ka apturēja arī skrējienu, kurā mēs visi bijām. Kaut gan, pēc pirmā «Covid-19» viļņa mums atļāva atsākt individuālo darbu un darbu pie jauniestudējumiem. Pandēmija bija lielisks pārdomu laiks, kas lika saprast, cik nepastāvīga ir dziedātāja un mākslinieka profesija. Kad priekšplānā izvirzās cilvēkam vitāli nepieciešamās lietas, tad gribam vai ne, mūzika nav šo lietu priekšgalā.

— Vai jums ir kāds vaļasprieks? Dzirdēju, ka agrāk veidojāt animācijas, un jums tas labi padevies.
— Mani vienmēr ir bijusi izteikta vizuāla pasaules uztvere, tāpēc man patīk tas, kas saistīts ar fotogrāfiju, video vai datoranimāciju. Līdz šim tā vairāk ir bijusi fotogrāfija, bet pēdējos gadus mani aizvien vairāk aizrauj arī animācija. Neteikšu, ka savu brīvo laiku cītīgi ziedoju šiem vaļaspriekiem, bet, ja ir iedvesma, tad labprāt pastrādāju pie kādas idejas, kā arī šīs prasmes noder profesionālajiem mērķiem, ja nepieciešams izveidot, piemēram, maketu plakātam vai, ja nepieciešams ierakstīt un apstrādāt koncerta video ierakstu. Tad, protams, varu to izdarīt.

— Kas jūs iedvesmo un dod prieku?
— Šobrīd laikam jāsaka tā, ka iedvesma un prieks nāk tad, ja kaut nedaudz ir tikusi atpūta. Atceros, ka pirms meitiņas piedzimšanas ar sievu pirmo reizi tā pa īstam aizbraucām atpūsties uz Itāliju. Pirmajās dienās tā eiforijas sajūta bija ārkārtīgi pacilājoša. Skaistie dabas skati, arhitektūra, saule un laba itāļu kafija. Ir palikušas tiešām ļoti jaukas atmiņas. Un pagājušajā gadā uz trīs dienām devāmies tepat uz Siguldu un Cēsīm. Mazliet ievilkām elpu un izrāvāmies no darbu rutīnas. Kad izdodas uzlādēt gan ķermeni, gan garu, tad prieku var rast ļoti daudzās lietās, tā tikai jāierauga. Un iedvesma, idejas jauniem projektiem, mērķiem, ja prāts ir atpūties, — tas viss vienkārši uzrodas.

— Jūs abi ar sieviņu darbojaties operā. Vai tā ir jūsu dzīve vai darbs?
— Jā, abi darbojamies pa teātri. Opera ir viss! Dzīve, darbs, brīvdienas un svētku dienas! Nedēļas nogales ir mūsu darba dienas un vienīgā brīvdiena ir pirmdiena. Ir dienas, kad teātrī sanāk ieiet deviņos no rīta, bet iziet tikai desmitos vakarā. Ir dienas, kad mūsu grafikam pievienojas arī mūsu meitiņa Adrija, kura jau ir ļoti iemīļojusi operu. Jebkurai mākslas izpausmei ir jābūt mākslinieka dzīvei. Ja māksla kļūst par darbu, tad zūd pievienotā vērtība.

— Kā efektīvi sasniegt mērķus un pārvarēt likstas? Kāda ir jūsu recepte?
— Grūts jautājums… Likstas ir kā viļņi. Vai nu pārpeldi tiem pāri, vai arī izpeldi pa apakšu. Ja vilnim netiec garām, tad varbūt nav uzstādīti pareizie mērķi un tādēļ varbūt netiec tālāk.

— Kāda nozīme jūsu dzīvē ir skolotājiem?
— Ir bijuši daudzi skolotāji, kuri mani veduši operas virzienā. Labs skolotājs ir nenovērtējams ieguvums ceļā uz izvēlēto mērķi — it īpaši tik abstraktā profesijā, kāda ir operdziedāšana. Operdziedāšanā lielākais klupšanas akmens ir tas, ka mēs savu instrumentu, balsi, neredzam, un tas ir nepārtraukti mainīgs, jo ir organisma sastāvdaļa. Mūzikas instruments dienu no dienas nemainās. Ja šodien pieej pie klavierēm, tad rīt taustiņu izmērs nebūs mainījies. Ar dziedāšanu ir citādāk. Fiziskās sajūtas var mainīties dienu no dienas, un tikai zinoša skolotāja vadībā var attīstīt dziedātprasmi.