Pārpildīti pagalmi var maksāt dzīvības

VUGD pārbauda daudzdzīvokļu pagalmu izbraucamību

Sanita Liepiņa

Ralfa Pociusa foto

Pēdējo gadu laikā Talsos trešo reizi preventīvi tiek pārbaudīts, cik izbraucami daudzdzīvokļu māju pagalmi ir operatīvajam transportam. Pilsētā nav neviens pagalms, ko varētu uzskatīt par labo piemēru, un vairākās vietās jau vizuāli, pat bez izbraukšanas mēģinājuma, ir skaidrs, ka Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta autocisternai atstātā vieta ir par šauru. Glābēji gan atzīst, ja patiešām nelaime notiktu, viņi atrastu iespējas, kā piekļūt, taču papildus laiks kādam var būt dzīvības cenā.

Pulkstens ir seši darba dienas vakarā, un Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests cer, ka lielākā daļa talsinieku būs atgriezušies mājās, un varēs redzēt problemātiskās vietas. Tā patiešām arī ir – automašīnu ir daudz, taču pagalmos sastaptie iedzīvotāji atzīst, ka vēlākās vakara stundās un naktīs to ir krietni vairāk. Preventīvā pārbaude ilgst stundu, apbraukājot vairākas, jau iepriekš piefiksētas grūtāk izbraucamās sētas. Un jau pirmajos pagalmos dienestu skumdina fakts, ka pirms vairākiem gadiem iedzīvotājiem un pašvaldībai norādītie problemātiskie koki, zari un krūmi joprojām ir savās vietās. Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta autocisternai tie ir papildus šķēršļi.

Sākumā pa priekšu dodas kolēģi,

kas novērtē situāciju, un palīdz autovadītājam pagalmus izbraukt. Pat vietās, kur pārbaudes aculieciniekiem satraukumā jāķer pie sirds, cik tuvu autocisterna brauc mašīnām (jo no malas brīžiem tie patiešām šķiet milimetri), autovadītājs šķiet ļoti mierīgs. Pagalmos viņš pārvietojas prātīgi, izgrozoties centimetru pa centimetram. Vēlāk jautājot dienestam, vai lēni un prātīgi ir tikai pārbaudē, viņi norāda, ka starp šādi novietotiem transporta līdzekļiem arī nelaimes gadījumos ātrāk vienkārši nav iespējams. „Nu, nav tā, ka būtu baigais uztraukums. Diezgan vienkārši, lēnu garu, to jau braucot saprot, cik daudz ir iespēju izbraukt to līkumu. Vai tie šķēršļi nav par tuvu viens otram, vai ir pietiekami plati,” saka ugunsdzēsējs glābējs (autovadītājs) Kalvis Vitmanis. Arī aculiecinieki novērtē glābēju mieru. „Viņi tik saprotoši! Es jau laikam būtu tur uzsprādzis, man liekas, ar to tanku visur izbraucis cauri, it sevišķi, ja tā būtu pašam nelaime,” saka talsinieks  Rolands Petroženko, ko sastopam Rīgas ielā. „Nu, vajag iedomāties savā vietā tos cilvēkus. Un ir jau bijuši gadījumi, kad notiek nelaime un palīdzība netiek vienkārši tajā sētā iekšā. Citi cilvēki pat dusmīgi, kā var viņus traucēt un likt mašīnai pabraukt malā.”

Visproblemātiskākie ir tieši līkumi, kur novietotās mašīnas neļauj operatīvajam transportam izbraukt. Automašīnu daudz, bet vietas, kur daudzīvokļu mājās dzīvojošajiem atstāt savu transportu, ir maz. Ir redzami pagalmi, kur kopš iepriekšējās pārbaudes, situācija ir nedaudz uzlabojusies, sakārota stāvvietu daļa, samazinot zaļo zonu. „Projekti pagalmu labiekārtošanai jau ir, bet viss atduras pret līdzekļiem. Tas ļoti dārgi maksā. Mums bija projekts par stāvlaukuma izbūvi, bet tie bija ļoti lieli tūkstoši, un mājas iedzīvotāji nolēma, ka nevajag. Jo visiem, piemēram, pensionāriem, jau nav mašīnas, un nevar taču piespiest maksāt par to, ko viņi neizmantos,” saka R. Petroženko, un piekrīt, ka jāmainās arī cilvēku attieksmei. „Mēs nevaram zināt, kurā dienā mums vajadzēs to palīdzību.”

„Ugunsgrēka brīdī šī situācija būtu vēl sliktāka,

jo cilvēki satrauktos un veidotos panika. Un būtu vēl grūtāk piekļūt tai nelaimes vietai,” pēc preventīvās pārbaudes saka VUGD Kurzemes reģiona brigādes Talsu daļas vada komandieris Artūrs Gotreiss.

 „Šodien VUGD paveicās, ka dažas no mašīnām šeit nebija. Naktī vispār ir bezcerīgi izbraukt ar šāda veida auto. Mēģinām ar ātro palīdzību braukt cauri, te ir uz milimetriem viss jādara. Neiet runa par ziemu un citiem laikiem… Tā ir liela problēma,” saka Rīgas ielas pagalmā sastaptais talsinieks Ainars Valters, kurš norāda, ka šī ir viena no grūtāk izbraucamajām sētām visā pilsētā. Jautāts, vai problēma ir cilvēku attieksmē, viņš atbild apstiprinoši. „Cilvēku attieksme ir „superīga”, cilvēki nosviež, aiziet, par citiem nedomā. Risinājums bija Zvirgzdos, kur uztaisīja laukumu ārpusē, lai cilvēki neturētu mašīnas sētā. To neviens neizmanto. Jācīnās ar sodiem, ar ceļa zīmēm, ar dzeltenām līnijām, kuras līkumos izliktu, un varbūt kāds ievērotu.”

Pārbaudes vakarā dienestam izdevās izbraukt 90 procentus no apmeklētajiem pagalmiem. Bija sētas, kur jau vizuāli uzreiz bija skaidrs, ka tās nav izbraucamas. „Nelaimes gadījumā gan jau mēs tur tiktu, bet šodien tur nebraucām. Automašīnas bija novietotas malā, bet pats brauktuves platums neļāva izbraukt. Nelaimes gadījumā iespēja ir braukt no otras ielas puses vai maksimāli tuvu jāmēģina piebraukt un darbu veikt no tālākas vietas,” skaidro ugunsdzēsējs glābējs (autovadītājs).

„Pēc preventīvās pārbaudes secinājumi ir tādi, ka šajos pagalmos izsaukumu laikā, kad pēc iespējas ātrāk mums jānokļūst notikuma vietā, ir apgrūtināta piekļuve. Neiespējami tas nav, bet paildzina ierašanās laiku. Tur, kur autostāvvietas bija izbūvētas slīpi, tur situācija ir labāka. Tur, es uzskatu, varētu piebraukt bez problēmām,” saka vada komandieris Artūrs Gotreiss.

Apgrūtinājums gan glābējam, gan izmisums cilvēkam

Preventīvajā pārbaudē piedalījās arī VUGD Kurzemes reģiona brigādes Talsu daļas inspektore kapteine Dace Legzdiņa, kas autovadītājiem, kuri bija aizšķērsojuši ceļu operatīvajam transportam, aiz vējstikliem atstāja informatīvu materiālu. Šī viņas darba mūžā ir jau trešā pārbaude, un uz jautājumu, vai nav skumji, ka ik pēc noteikta perioda tās ir jāatkārto, jo situācija nemainās, D. Legzdiņa saka, ka ir jau gan. „Pārbaudes notiek ik pēc pieciem vai četriem gadiem, un pēc šodienas jāsaka, ka ir vietas, kur nav nekas uzlabojies. Ir vietas, kur nedaudz uzlabojies. Bet situācija tiešām ir bēdīga. Šāda akcija netiek taisīta, lai kādu sodītu, bet lai pievērstu uzmanību tam, ka tad, kad ir nepieciešama palīdzība kādam cilvēkam, tad ir problemātiski piekļūt pie daudzdzīvokļu namiem.

Autocisterna ir divus ar pusi metrus plata un deviņus metrus gara, bet, ja jāiebrauc transportam ar kāpnēm, situācija ir vēl sarežģītāka. Tām ir „ķepas”, kas nostabilizē mašīnu, tādēļ platums palielinās. Ja automašīnas ir novietotas piebraucamā ceļa abās pusēs, tad tā ir neiespējamā misija. Un stādieties priekšā, ja cilvēkam augšējos stāvos ir nepieciešama palīdzība, tad tas ir apgrūtinājums gan glābējam, gan izmisums cilvēkam.

Paplašināt stāvvietas. Ja kādam ir brīva garāža, tad tomēr izmantot to un nelikt vienai ģimenei vairākas mašīnas. Zīmju izvietošana operatīvajam transportam, dzeltenās svītras novietošana – risinājumi var būt dažādi. Jā, diemžēl jāsamazina zaļā zona, bet padomājam par operatīvo transportu, turklāt ne tikai ugunsdzēsējiem. Piemēram, Rīgas ielā ir grūti izgrozīties, Pumpura iela vienmēr ir problemātiska, reizēm arī Dundagas iela… Tās ielas varētu skaitīt un skaitīt. Un ne tikai Talsos, bet visā Latvijā. Cilvēki grib automašīnu gandrīz pie gultas novietot, nepadomājot par operatīvo transportu.

Es aicinu iedzīvotājus gan pret šo pārbaudi izturēties ar sapratni, un ikdienā automašīnas novietot tā, lai netraucētu operatīvajiem dienestiem ātrāk sniegt palīdzību. Lai ārkārtas situācijā paviršā automašīnu novietošana nemaksātu kāda līdzcilvēka vai ģimenes locekļa dzīvību.”