Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) valde otrdien, 4. jūlijā, vienojās rosināt apvienības Saeimas frakciju izskatīšanai parlamentā iesniegt zemkopības ministra Didža Šmita demisijas pieprasījumu, norādot uz ministra bezdarbību un nespēju ierobežot nekontrolēto pārtikas cenu pieaugumu. Tomēr Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) pavēstījis, ka šādam pieprasījumam neredz pamatu un svarīgāk ir strādāt, lai panāktu ekonomikas transformāciju. Latvijas Zemnieku savienības valde uzskata, ka bezdarbība pārtikas cenu straujā pieauguma ierobežošanā nav pieļaujama.
Gada laikā, saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem, cenas pārtikai pieaugušas par 39,2%, tai skaitā maizei un graudaugiem — par 49,1%, bet pienam, sieram un olām — par 40,6%. Jau iepriekš ZZS Saeimas frakcija ir vairākkārt aicinājusi diskutēt un Saeimu lemt par pievienotās vērtības nodokļa samazināšanu pārtikai, lai sniegtu atbalstu iedzīvotājiem.
Seniori arvien biežāk taupa pat uz medikamentu rēķina
Apzinot vienu no neaizsargātākajām sabiedrības grupām pārtikas dārdzības jautājumā, Talsu pensionāru biedrības vadītāja Rita Tomsone nenoliedz, ka senioriem laiks nav viegls. Viņa redz, ka klājas arvien grūtāk, ko parāda vienkāršas ikdienas situācijas, kad seniori atsakās no tādām iespējām, par kurām agrāk bijuši entuziasma pilni. «Šis ir pirmais gads, kad to tik izteikti jūtu. Vienam otram, kam ir maza pensija, nudien ir švaki. Vasarā jau vēl kaut kā. Paši jau redzam, kā seniori darbojas pa dārziem, lai kaut ko izaudzētu. Iet tur pat ar spieķi klibi. Dzirdu kādus runājam, ka nepaņem aptiekā pat zāles, ko ārsts izrakstījis, jo nevar atļauties. Es savukārt mācu, lai nepērk visu iepakojumu, bet pa tāfelītei, jo jālieto nozīmētais,» atklāti pauž R. Tomsone. Viņa pamanījusi, ka šajos pilsētas svētkos senioru bijis pārsteidzoši maz. Iemesls varētu būt arī līdzekļu trūkums, jo bez naudas no mājas svētkos negribas iet. Īpaši tad, ja blakus ir mazbērns, jo saldējums jau vien maksā lielu naudu. Jau Lieldienās, nesot dažiem senioriem pārtikas paku, redzējusi pateicības vārdus kopā ar asarām, uz ko bijis skumji raudzīties. «Agrāk mums šīm pakām bija vairāk atbalstītāju pārtikas iegādē, bet tagad ir knapāk. Litrs lētākās eļļas vien maksā jau trīs eiro. Dzirdu, ka tagad pat situētāki seniori pērk preces no nocenoto preču groza vai plaukta. Viņi vaktē laikus, kad tur ir kāds papildinājums. Būsim reāli — arī uz ielas jau redzam, kā ģērbjas vecāki ļaudis. Bieži vien padomju laika drēbēs. To īpaši pamana ārzemnieki,» turpina biedrības vadītāja. Seniori ar bažām gaidot rudeni, cerot, ka izdosies savākt atbalstu zupas virtuves uzturēšanai, kura daudziem bijusi liela svētība, kad zupu gan ņēmuši sev, gan nesuši kaimiņiem.
Daudz lēmumu spiestā kārtā…
Sazinoties ar daudzbērnu ģimenes mammu, aktīvu biedrības «Palīdzēsim otram!» entuziasti Gitu Vadoni, viņa teic, ka tad, kad pārtika palikusi manāmi dārgāka, cilvēki sākuši arvien biežāk raudzīties uz akciju plauktiem un precēm, kas nocenotas. «Vairāk gribētos runāt kā cilvēkam, kas ar pārtiku palīdz citiem ļaudīm trīsreiz nedēļā. Arī cilvēkiem no Ukrainas. Un jāsaka, ka ir diezgan traki. Daudzi ir apjukuši. Īpaši tie, kas visu laiku bija uz trūcības robežas, bet līdz šim vēl kaut kā ķepurojās. Mums nav sakārtotas atbalsta sistēmas, kas palīdzētu, piemēram, mammām, kuras nākušas no dažādiem apstākļiem, lai viņas vispār saprastu, kā gudri saimniekot,» problēmu atklāj G. Vadone, kura nevar nepieminēt arī ierasto kristieša dzīvesveidu, kurā pavisam pašsaprotami ir padalīties ar, piemēram, izaudzētiem gurķiem vai lielāku gaļas gabalu ar tiem cilvēkiem, kuri ir grūtībās. «To, ka viss ir palicis dārgāks, jūt arī tad, kad jānopērk kaut kas ārpuskārtas, kas nav pārtika. Algas jau neaug, un tūlīt būs skolā jāpalaiž bērni, kas atkal prasīs,» dalās Gita, minot kādu reālu dzīves situāciju, kurā kāda mamma strādā ilgas darba stundas, bet, nomaksājot visus rēķinus, ģimenei paliek vien 70 eiro mēnesī, tādēļ nolemts palīdzēt. Tāpat mūsu vidū ir smagi slimi ļaudis, kuriem jāpalīdz, jo viņiem nepietiek iztikšanai dārgo medikamentu dēļ. «Ir ģimenes, kuras kārumus vairs nelieto. Zinu mammas, kurām lūst sirds, bet viņas pārtraukušas svinēt bērniem dzimšanas dienas, kur runa nav par piepūšamajām atrakcijām un ball-ēm. Zinu, ka taupa pat iepriekšējā gada burtnīcas, izplēšot pierakstītās divas lapas, lai jaunajā mācību gadā nav jāpērk citas. Tas viss ir spiestā kārtā, nevis stāsts par to, ka izglābsim kokus,» dārdzības skumjo ietekmi komentē Gita Vadone.
Arī uzņēmēji jūt spiedienu
Talsu konditorejas «Māsas» galvenā konditore Laine Jekuma stāsta: «Pārtikas cenu pieaugums mūs kā uzņēmumu ietekmē vistiešākajā veidā, jo mūsu produkcijas galvenajām sastāvdaļām, piemēram, saldajam krējumam, sviestam, cukuram, olām cenas ir ļoti pieaugušas. Arī mums tāpēc ir jāpaaugstina cena savai produkcijai, par ko, protams, neviens nav sajūsmā. Ja lielveikalā liekas pieņemami, ka cukura cena pieaugusi no 70 centiem uz 1,30 eiro, par ko pret pārdevējām neviens iebildumus neceļ, tad mēs kā mazs uzņēmums dzirdam vairāk, jo komunicējam tiešā veidā. Pastāvīgie klienti, protams, saprot, kas notiek valstī un ka cenas augušas visam, bet mēs nemeklēsim lētākus un nekvalitatīvākus produktus, jo klienti, kas vēlēsies mūsu kūkas, pirks arī par augstāku samaksu. Mēs savu kvalitātes latiņu nenolaidīsim produktu dārdzības priekšā. Domāju, ka cenas jau nepazemināsies. Cilvēki vienkārši pie tām pieradīs, un tā kļūs kā norma,» pauž Laine.
Stendes kafejnīcas «Pagrabiņš» un «Gaļas bodītes» īpašniece Mārīte Skujiņa sarunā atklāj, ka dzīves dārdzības dēļ jūt klientu skaita samazināšanos. «Gaļas veikalā cilvēki izvēlas pašu lētāko produkciju. Svētkos, protams, tērējas vairāk un neskatās uz naudu tik ļoti un līdzi nerēķina. Pēc svētkiem iestājas klusums, un cilvēki nopērk varbūt sardeles un malto gaļu vakariņu pagatavošanai. Ieskrien arī kāds caurbraucējs no Sabiles, Jaunpagasta. Pie mums neiepērkas tikai vietējie. Arī kafejnīcā jūtams, ka cilvēki iegriežas mazāk. Jālūkojas vispār, kā darboties tālāk, jo šomēnes jau arī elektrības izmaksas pieaugs. Algas jau darbiniekiem ir jāmaksā, neskatoties ne uz ko. Viegli nav, bet kaut kā turamies. Gaļas veikalu atvērām ar domu, ka bez kafejnīcas cilvēks var dzīvot, bet bez pārtikas ne, tāpēc savā ziņā tā ir arī drošība mums kā mazam uzņēmējam,» pauž Mārīte.
Uzrunājot Talsu pilsētas centra konditorejas «Maizes nams» īpašnieku Sergeju Murovjovu, viņš optimistiski atzīst, ka pārtikas cenu dārdzība pagaidām nav ietekmējusi viņa uzņēmuma darbību, jo par klientu skaitu un pirktspēju nesūdzas. Pircēju skaits nav sarucis.
Cik pamatots ir cenu kāpums pārtikas produktiem? Pieaugošās ražošanas izmaksas ir tikai viens no faktoriem. Izkristalizējusies arī problēma lielajās pārtikas ķēdēs: lauksaimnieku organizācijas sadarbības padomes (LOSP) valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis atzīst, ka dažiem vietējiem ražojumiem uzcenojums tirdzniecības ķēdēs ir 70%, arī 150%, līdz pat 300%. Viņš aģentūrai «Leta» paudis viedokli, ka veikaliem varētu ieviest regulatoru, kas kontrolētu preču uzcenojuma apmēru un gadījumos, kad uzcenojums ir pārlieku liels, piemērotu papildu nodokli. Arī šis ir jautājums, kas jārisina valdības līmenī, lai palīdzētu iedzīvotājiem savilkt galus.
#SIF_MAF2023
