17. maijā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests atzīmēja Ugunsdzēsēju un glābēju dienu, kā arī Ugunsdzēsībai Latvijā — 158. gadadienu. «Talsu Vēstis» devās uz Jaunpagastu, lai tiktos ar tās puses pašvaldības ugunsdzēsēju formējumu (PUF). Intervijas noslēgums negaidot izvērtās arī par piedzīvojumu bērnudārza audzēkņiem, kuri, esot netālu un redzot ugunsdzēsēju mašīnu, gribēja uzzināt ko vairāk.
Dodoties uz Virbiem un par ugunsdzēsēju darbu padziļināti nezinot īsti neko, mūs laipni sagaida pieci vietējie jaunpagastnieki, kuriem šī lieta ir sirdī tuva jau gadiem ilgi. Brāļi Uģis Polis un Lauris Ozols izsaukumos dodas kopā arī ar tēti Uldi Poli, kurš ir galvenais «vaininieks», kāpēc ģimenē šī joma tik nozīmīga. Un Laura dēlēns, kurš intervijas noslēgumā ierodas kopā ar ķipariem no bērnudārza, manāmi ir ar spēcīgu krampi ugunsdzēsēju šļūtenes turēšanā un drošs tēta, onkuļa un vectēva sirdslietā, jo jau zina, kas darāms.
L. Ozols pastāsta, ka, lai arī tautā tiek saukti par brīvprātīgajiem, ugunsdzēsēji darbojas pašvaldības pakļautībā. Brīvprātīgie darbojas biedrību ietvaros. Jautāti, vai ir skoloti ugunsdzēsēji, Uldis Polis atbild, ka viņa dēli kā mazi puikas jau Talsu traģēdijas gadā piedalījušies ugunsdzēsības sacensībās kopā ar profesionāļiem.
«Un no tā laika arī turamies visi kopā. Komandas sastāvs, protams, ir nedaudz mainījies, jo ne visi palikuši te dzīvot, bet mums tāda kompānija, kur tēti, brāļi un klasesbiedri. Var teikt, ģimeņu kopdarbība,»
smaidot pauž Lauris.
Jautāti par ugunsdzēsēju auto, vīri aizved pie sava darba dzelža, 1975. gada ražojuma, kurš savu funkciju gan pildot, taču manāmi prasītos pēc jaunāka laika tehnikas. Mašīna atceļojusi no Ķemeriem ar Daiņa Peimaņa palīdzību pirms daudziem gadiem, un nu jau 48 gadus vecais darbazirgs pats izglābts no ugunsgrēka. Viens labums gan esot — vecajam ziliņam ir visi trīs velkošie tilti, tāpēc tam ir lieliska caurgājamība.
/Foto: Terēze Matisone/
Gatavi iesaistīties arī vairāk
Ja notiekot ugunsgrēks turpat uz vietas vai netālu, vietējiem pirmā doma esot zvanīt saviem ugunsdzēsējiem, nevis uz 112, jo tas liekas tik pašsaprotami. Citreiz jau komanda ir gatava doties ceļā, jo piezvanīts privāti par uguns nelaimi blakus, kad saņemts zvans no Rīgas.
«Kad ar mums sazinās no centrāles un jautā, vai varam doties izsaukumā, pa dienu ir varbūt grūtāk, jo strādājam katrs savā darbā, bet naktī un brīvdienās esam uz strīpas. Šogad mums bijuši četri izbraukumi — var teikt, ka trīs nedēļas pēc kārtas. Tāds lielāks ugunsgrēks bija Adventa laikā, kad Strazdē dega tā sauktā aptiekas māja. Sākumā likās, ka deg tikai skurstenis, kas bija maldinoši. Un pats pēdējais izsaukums arī bija uz Strazdi, kad tika pieteikts, ka deg kalte pie skolas, taču izrādījās, ka dega maza būdiņa,»
pastāsta Jaunpagasta ugunsdzēsēji.
Jautāti par komandas lielumu, aroda entuziasti teic, ka gribētāju ir vairāk nekā ar pašvaldību noslēgtu darba līgumu. Ugunsdzēsēju mašīnā sēdvietas ir septiņas, taču notikumu vietā gadās ierasties arī ar savām automašīnām. Par veicamajiem uzdevumiem, apkarojot ugunsgrēku, vīri pauž, ka veic palīgdarbus. «Profesionāļi dara savu pusi. Viņi veic glābšanas darbus un ir tam aprīkoti un apmācīti. Ir, protams, satraucoši, kad gadās ierasties pirmajiem,» turpina jaunpagastnieki. Runājot par teritorijas rādiusu, kur parasti dodas, viņi teic, ka tiek izsaukti uz Strazdi, Stendi un Sabili. Visvairāk izbraukumu bijuši uz Sabili.
«Šogad un pagājušogad, par brīnumu, kūlas dedzināšanas laiks bija mierīgs. Bet visspilgtāk palicis atmiņā lielais kūdras purva ugunsgrēks pirms dažiem gadiem un Slīteres ugunsgrēks, kad bijuši vēl puikas,»
pauž L. Ozols, akcentējot, ka būtu gatavi doties arī citur, piemēram, uz netālo Kandavu, kur viņu palīdzība noderētu, bet vienmēr kavē dažādas papīru lietas, jo pašvaldībai jāslēdz līgums. Šis jautājums tika aktualizēts, jo šķitis svarīgs, taču pieklusis.
/Foto: Terēze Matisone/
Katra minūte no svara
Katrs ugunsgrēks tiekot arī pārrunāts. Māris Alsbergs joko, ka sanācis nopirkt īpašumu, ko agrāk paši dzēsuši, tāpēc bez atmiņu stāstiem un nostalģijas neiztikt. Bijuši arī mistiski gadījumi, kad trīs nedēļas pēc kārtas ceturtdienās vienā laikā kaut kas pagastā dedzis. Ugunsnelaimēs skatīti gan cietušie, gan bojā gājušie, bet ar to esot jārēķinās, ja grib darboties šajā sfērā. Aktīvākās sezonas esot ziemā un pavasarī. Izsaukumi gadījušies arī Vecgada vakarā. «Citreiz braucam, un mūs atsauc, jo palīdzība nav vajadzīga, kad ieradušies profesionāļi un sapratuši, ka paši tiks galā,» teic Jaunpagasta ugunsdzēsēji.
/Foto: Terēze Matisone/
Vīri smejas, ka fiziskā sagatavotība arī ir diezgan no svara, jo tad, ja deg kaut kas kalnā, pēc uzkāpšanas tajā ir svarīgi vēl elpot, lai varētu nodzēst liesmas. «Parastajās drēbēs jau ir viens, bet, uzvelkot ekipējumu, ir kaut kas cits. Tāpat kādi komentāros sociālajos tīklos smejas, ka ugunsdzēsēji uguni dzēš ar zariem, taču mums ir jānosargā uguns līnija, un kāds to dara ar ūdeni, kāds citādāk. Un ir jāsaprot, ka fiziski nemaz nevar visur piekļūt ar ūdeni. Mēs darām to, ko varam izdarīt. Problemātiskais vienmēr ir ūdens trūkums. Lielās liesmās, ieslēdzot divus stobrus, uzpildītais ūdens pazūd vienā mirklī. Tad meklējam tuvāko ūdens krātuvi, bet tas viss prasa laiku. Un katra minūte ir no svara, kad runa ir par uguni,» atklāj ugunsdzēsēju automašīnas šoferis Lauris.
