Tuvojoties 14. Saeimas vēlēšanām, kas tiešā veidā ietekmēs valsts attīstību nākamos četrus gadus, no jūnija līdz pat oktobrim aicināsim atskatīties un izvērtēt 13. Saeimas paveikto. Talseniece Ilze Indriksone, kura ekonomikas ministres amatā apstiprināta 26. maijā, Saeimas darbu šajā sasaukumā vērtē kā dinamisku, vienlaikus uzsverot, ka politiski lēmumi ne vienmēr ir īstenojami.
Par vienu no galvenajām prioritātēm šajā sarežģītajā ģeopolitiskajā situācijā I. Indriksone sauc enerģētisko neatkarību. Pastiprināta uzmanība jāpievērš tam, lai pietiktu resursu nākamajai apkures sezonai un mēs kā valsts spētu ražot pēc iespējas vairāk resursu no atjaunojamiem un vietējiem enerģētiskajiem resursiem. Tas nozīmē ne tikai ražošanas pārorientēšanu, bet arī procesu efektivizēšanu. «Nesen bija saruna par Atjaunošanas un noturības mehānisma finansēto programmu uzņēmējiem jeb tā saukto energoefektivitātes zaļināšanas programmu, kur ir iekļauta arī atjaunojamo energoresursu ražošana. Pēdējā laika populārākais risinājums ir saules paneļi, kas neprasa lielas pārbūves, bet ir samērā vienkārši veicams uzdevums,» skaidroja I. Indriksone.
Cenšoties noturēt ekonomisko izaugsmi
Ļoti būtiska prioritāte, viņasprāt, ir arī investīciju piesaistes saglabāšana vai pat palielināšana, veicinot augstākas pievienotās vērtības produktu un pakalpojumu sniegšanu. «Jāatceras, ka uzņēmēji un tautsaimniecība ir tā, kas valstij dod ienākumus, no kuriem mēs tālāk varam finansēt drošību, veselību un izglītību. Tas ir ļoti cieši saistīts. Ir svarīgi noturēt ekonomisko izaugsmi, kas daļēji ir apdraudēta inflācijas dēļ. Iepriekšējā reizē, kad bija krīze, mums bija nekustamā īpašuma burbulis, cenu burbulis, bet šoreiz inflācija ir radīta ārēju ietekmju dēļ, līdz ar to inflāciju nedrīkst bremzēt ar tādiem pasākumiem kā tas tika darīts iepriekš.
Jāizmanto samērīgi mehānismi, cerot, ka inflācija apstāsies. Globālie un ģeopolitiskie procesi mainīsies, piegāžu ķēdes pārkārtosies, un uzņēmēji iegūs stabilas iespējas gan izejmateriāliem, gan saviem eksporta tirgiem.
Šobrīd izdarīt pārāk straujas kustības, lai uzlabotu ciparus diagrammās, nedrīkst,» uzsvēra ekonomikas ministre.
Aktuāls jautājums ir arī ģimenēm atbilstoša, kvalitatīva mājokļa pieejamība. Vissliktākā situācija ir reģionos — bankas negribīgi kreditē ne tikai individuālos projektus privātmājām, bet arī daudzdzīvokļu mājas. Īpašumu vērtība laukos banku izpratnē ir neatbilstoša, līdz ar to viņi negrib uzņemties riskus. Lai šo problēmu mazinātu, pašvaldībām tiks dota iespēja iesaistīties jautājuma risināšanā un būvēt jaunus īres namus.
«Ceru, ka ģeopolitiskie notikumi cilvēkus pamodinās un viņi sapratīs, cik vērtīga ir pašiem sava valsts.»
GMI slieksnis — nesamērīgs
Par vienu no Ekonomikas ministrijas (EM) lielākajiem izaicinājumiem tuvākajā nākotnē uzskatāma nākamā apkures sezona un resursu pieejamība. «Mums ir jābūt tiem, kuri atgādina par maksātspējas sadaļu,» norādīja I. Indriksone. Tā kā valdība jau iepriekš ir vienojusies par mērķētiem atbalsta pasākumiem, prioritāte šos pasākumus sagatavot ir Labklājības ministrijai sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, bet aktīvi sekot līdzi notiekošajam un izteikt priekšlikumus turpinās arī EM. Runājot par mājokļa pabalstu, iepriekš EM norādījusi, ka koeficienti ir par zemu un līdzekļi, kas pēc mājokļa pabalsta saņemšanas paliek pāri citām vajadzībām, ir nepietiekami.
«Garantētā minimālā ienākumu līmeņa slieksnis nav samērīgs, līdz ar to būtu jāpiemēro koeficients, kaut gan šobrīd pašvaldības to drīkst noteikt pašas. Tā, protams, ir pašvaldības izdevumu sadaļa.
Šobrīd pusi mājokļa pabalsta sedz valsts, pusi — pašvaldība. Īpaši mājokļa pabalsta saņēmēju loks paplašināsies tajās pašvaldībās, kur ir strauji kāpis siltumenerģijas apkures tarifs. Viens no riskiem ir tas, ka pašvaldības administratīvi varētu netikt galā ar apjomu, tāpat kā Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde netiek galā ar dokumentu izsniegšanu. Tā ir vēl viena liela sāpe, kas gan nav EM pārziņā, bet tai pašā laikā mēs redzam, ka tas rada problēmas, jo cilvēki nevar brīvi pārvietoties. Varbūt dokumentu neesamības dēļ kāds nevarēs izpildīt savu pilsoņa pienākumu…»
«Bija sajūta, ka esam atgriezušies atpakaļ laikā»
Saeimas darbu I. Indriksone vērtē kā dinamisku un atšķirīgu. «Iepriekš Saeimā neesmu bijusi, bet mani pieredzējušie kolēģi teic, ka tik ļoti atšķirīga Saeima no iepriekšējām ir tāpēc, ka bija ļoti atšķirīgs ievēlētais sastāvs. Tik liels neatkarīgo ārpusfrakciju deputātu skaits Latvijā nekad nav bijis. Faktiski var izveidot trīs, četras frakcijas. Paldies kārtības rullim, kas deputātiem neļauj staigāt starp frakcijām, jo tad šo četru gadu periodā sastāvs varētu tikt lielā mērā ietekmēts un vēlētājs, ievēlot deputātus kā savus pārstāvjus, nevarētu būt pārliecināts, ka līdz sasaukuma noslēgumam viņa pārstāvētie spēki Saeimā vēl būs. Domāju, ka kopumā ir paveikts daudz. Kad mani 2018. gadā ievēlēja Saeimā un es sastapos ar to, kā strādā administrācija, bija sajūta, ka esam atgriezušies atpakaļ laikā. Pirms tam strādājot pašvaldībā, likās, ka viss ir daudz elastīgāk, vienkāršāk un digitālāk. Šajā gadījumā attālinātais Saeimas darbs nāca par labu, un visas lietas tika ļoti ātri sakārtotas,» atzina I. Indriksone.
«Diez vai valsts, parlaments un Saeima ir tā vieta,
kur vajadzētu veikt eksperimentus.»
Reģionālajām augstskolām būs būt
Nozīmīgs veikums ir ģimenes valsts pabalsta reforma, kuras iet-varos izdevies būtiski palielināt ģimenes valsts pabalsta finansējumu, un sociālā stipendija «Studētgods», kas pie noteiktiem kritērijiem tiek piešķirta bērniem no daudzbērnu ģimenēm. No 99 uz 140 eiro palielināta arī koledžas, bakalaura, maģistra un doktorantūras līmeņa studiju minimālā mēneša stipendija. Svarīga, viņasprāt, ir arī iespēja saglabāt reģionālās augstskolas. Likumprojekts augstskolu reformā paredzēja, ka visas reģionālās augstskolas automātiski varētu kļūt par lielo augstskolu filiālēm.
«Tur, kur nav stabilas reģionālās augstskolas, tur ir daudz lielākas grūtības ar attīstību, jo Rīgas vilkme ir ļoti liela. Mēs panācām, ka reģionālo augstskolu kritēriji tika atbilstoši pielāgoti, lai tās varētu turpināt darboties,» skaidroja ekonomikas ministre.
«Sekmes pašvaldībās ir ļoti dažādas»
Veselības jomā izdevies panākt, lai apkārtējie saprot un ierauga onkoloģijas finansējuma dramatisko nepietiekamību kompensējamiem medikamentiem. Pirmajā gadā to izdevies panākt ar akcīzes nodokļa priekšlikumu budžeta likumā, savukārt pagājušajā gadā onkoloģijai piešķirti papildu 30 miljoni, kas ļāva paplašināt kompensējamo medikamentu saņēmēju loku. Diemžēl finansējuma apjoms ir nepietiekams un Latvija šajā ziņā vēl aizvien atpaliek.
«Tā, manuprāt, jāliek kā viena no būtiskākajām prioritātēm, šajā brīdī noteikti aiz drošības, bet tikpat svarīga. Ko mēs sargāsim, ja mums vairs nebūs cilvēku ko sargāt?
Mazāks, bet būtisks solis, par ko apbrīnojami ilgi tika diskutēts, bija veselības aprūpes pakalpojumu apmaksa, nemaksājot iedzīvotāju ienākuma nodokli. Šobrīd kopējā summā, ar kādu uzņēmējs drīkst atbalstīt savu darbinieku, ir iekļauta arī veselības aprūpes pakalpojumu apmaksa veselības izdevumiem, nemaksājot iedzīvotāju ienākuma nodokli.
Ilgi un gari diskutējām arī par administratīvi teritoriālo reformu (ATR). Domāju, ka ilgtermiņā tas būs pozitīvs stāsts, bet šobrīd sekmes dažādās pašvaldībās ir ļoti dažādas. Demokrātiskās iespējas iesaistīties pašvaldības lēmumu pieņemšanā, tieši ievēlot savu pārstāvi iedzīvotāju padomē, vēl nav likumā, jo likums veselu gadu tika gatavots nākamajam lasījumam Saeimā. ATR ir viens no lielajiem darbiem, ko Saeima ir paveikusi. Uz rezultātu, cerams, nebūs ilgi jāgaida.»
Vieta, kur vajadzības satiekas ar iespējām
Strādājot budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā, I. Indriksone novērojusi, ka tieši šajā komisijā vajadzības satiekas ar iespējām. «Budžeta procesā vissāpīgāk parādās vajadzības valstiskajā līmenī, bet vienmēr jādomā arī par to, kā nopelnīt un radīt lielāku vērtību katram individuāli un visiem kopā. Par to mēs Saeimā domājam retāk un mazāk. Tas būs tas, ko varēšu darīt kā ekonomikas ministre.
«Priekšvēlēšanu programmā varam uzrakstīt, ka maksāsim 1000 eiro pensiju, bet, zinot ekonomiskās izaugsmes iespējas un ienākumus budžetā, jāsaprot, ka tas ir populisms.»
Ar lēmumu pieņemšanas procesu ir gājis dažādi. Ir jautājumi, kuros ir veicies ļoti labi, bet mūsu partijas būtiskie pamatjautājumi ir virzījušies diezgan lēni. Šobrīd mēs beidzot esam tikuši pie izglītības valsts valodā, bet tas nebūs ātri. Esam skandinājuši gadu desmitus, ka vislabāko sadarbību un saliedētību var veidot tikai tad, ja bērns no pirmsskolas izglītības vecuma zina, ka viņš dzīvo Latvijā, runā latviski un izprot visas tās lietas, kas mums Latvijā ir svarīgas. Kara situācija, protams, daudzus lēmumus liek pieņemt straujāk, taču ir arī pēcvēlēšanu laikā pieņemtie lēmumi, par kuriem tika nobalsots tad, kad vēl nebija valdības. Piemērs ir mediķu algas — deputāti balsojot, saprata, ka tāds ir sabiedrības pieprasījums un reālā vajadzība, bet nebija izskaidrotas iespējas un nebija izvērtētas ietekmes. Pēc tam, kad to sāk vērtēt, ministrijas līmenī skats ir pavisam cits. Politiski lēmumi ne vienmēr ir īstenojami.
Izdarot izvēli, pavērtēt iepriekš paveikto
Aizvadītie četri gadi ļoti labi parādīja, ka izvēles jāizdara atbildīgi. Es ļoti ceru, ka tie vēlētāji, kuri iepriekšējās vēlēšanās izdarīja izvēli vai nu vienkārši eksperimenta nolūkos, vai provokatīvi, apzināti balsojot par partijām, kuras šobrīd vairs nav redzamas Saeimas darba kārtībā, apdomās to, cik nozīmīga ir viņu balss.
Pirms pagājušajām vēlēšanām es atļāvos provokatīvi izteikties, ka nedrīkst riskēt ar valsti un balsot par klauniem. Diemžēl rezultāts arī Kurzemē bija diezgan negaidīts — par jaunām, populistiskām partijām nobalsoja ļoti daudz vēlētāju.
Diez vai valsts, parlaments un Saeima ir tā vieta, kur vajadzētu veikt eksperimentus.» Par sāpīgu viņa sauc apstākli, ka vēl aizvien ir ļoti daudz jauniešu, kuri neorientējas valsts pārvaldes struktūrā. «Ir izglītības iestādes, kur šīs lietas ir ļoti labā līmenī, bet man nav pārliecības, ka tā ir visā Latvijā. Ir jāstāsta, cik kaitīgs ir alkohols un bīstamas ir narkotikas, bet svarīgas ir arī pamata lietas, kas attiecas uz pilsoņa atbildību un pienākumiem. Tas nāk ne tikai no ģimenes, bet arī no izglītības iestādēm. To nevar izmainīt vienā gadā.
Ceru, ka tie cilvēki, kuri pagājušajās vēlēšanās veica eksperimentus, ir apdomājušies un nevis neies vēlēt, bet ies un izdarīs atbildīgu izvēli.
Izvēle ir ļoti plaša, un man ir bažas, ka sastāvs būs vēl raibāks. Tas nekad nerada vieglus darba apstākļus — būs grūti izveidot valdību un vienoties par kopīgu programmu… Politiskie spēki Saeimā būs ļoti dažādi, bet es aicinu doties vēlēt — tā ir ne tikai iespēja, bet arī pienākums. Ceru, ka ģeopolitiskie notikumi cilvēkus pamodinās un viņi sapratīs, cik vērtīga ir pašiem sava valsts. Ļoti svarīgi, izdarot izvēli, ir ne tikai lasīt programmas, bet arī pavērtēt iepriekš paveikto. Jaunas partijas var sarakstīt zilus brīnumus, bet ļoti reti jaunajām partijām izdodas ar tik lielu degsmi īstenot savu programmu.
Diemžēl vēlētājiem ir īsa politiskā atmiņa, un viņi ļoti bieži maina savas domas.
Ceru uz tiem vēlētājiem, kuri ir pragmatiski un loģiski. Priekšvēlēšanu programmā varam uzrakstīt, ka maksāsim 1000 eiro pensiju, bet, zinot ekonomiskās izaugsmes iespējas un ienākumus budžetā, jāsaprot, ka tas ir populisms.»
#SIF_MAF2022.
