Pagājis šķietami neilgs laika sprīdis, kas aizlidojis vēja spārniem, kopš 2018. gada vasaras, kad Valdemārpils dzejniece Ina Anševica pirmo reizi pieteica savu radošo veikumu vairāku autoru dzejas krājumā. Tie bija arī satraukuma un bikluma pilni pirmie soļi šķietami nezināmajā, ko pavadīja arī publiska uzstāšanās pie kafijas namiņa «Ie–pauzē», bet nu — tikko iznākusi otrā autorgrāmata «Tava».
Ina Anševica neslēpj sajūsmu, cik ļoti viņas dzīvē ir pašķīrušies ceļi tieši pēdējo gadu laikā. Viņa nenoliedz, ka tas atspoguļojas arī pašas dzejā, jo skumju un bēdu ieleja dzejas rindās un starp tām nu pārtapušas ziedošā pļavā. Ina gan pauž, ka lasītāju auditorija internetā tomēr savas simpātijas vairāk izrāda dzejoļiem, kuros ietītas sāpju un ne tik cerīgās notis smeldzes pieskaņā. Tas liekot aizdomāties par to, vai tik šāda tendence neparāda sabiedrības dvēselisko stāvokli kopumā, jo salauztība šķiet kaut kas atpazīstamāks un tuvāks sirdij, līdz ar to tā pievelk.
«Var teikt, toreiz pie kafijas namiņa es aizgāju apritē. Tāda kā debija. Un veiksmīgi aizgāju šai apritē. Vecpilsētas centrā prezentēju grāmatu «Viļņu čuksti», kurā vairāku autoru dzejas vidū bija arī mani dzejoļi.
Pēc tam mani sāka aicināt uz pasākumiem kādās novada bibliotēkās. Tad kovids uzpeldēja. Un es pati jau divarpus gadus strādāju par koordinatori izdevniecībā «Domu pērles», kurā tika izdota gan pirmā, gan pārējās manas grāmatas. Man tas tik ļoti patīk! Cik ļoti viss izmainījies! Autore pastāsta, ka kopumā iznākuši četri kopkrājumi ar viņas dzeju — tikai sev pašai publicētā grāmata «Mīlestības valodā», «Viļņu čuksti», «Vēl mirklis un…» un «Domu labirintos». Tāpat Ina paspējusi sniegt arī vairākas intervijas, kuras lasot, redzams cilvēka patiesums, vienkāršība un dziļā dvēsele.
Apņēmās un paveica
Gadu mijā, kad aktuālas ir dažādas apņemšanās, valdemārpilniece iedomājusies, ka varbūt arī viņa var to praktizēt, jo mūsdienās šie izaicinājumi sev ir tik ļoti populāri. «Agrāk neko tādu nebija darījusi. Sēdēju un nodomāju, ka šogad izdošu savu pirmo autorgrāmatu. Un ilgi nebija jāgaida. 11. februārī iznāca «Ilgu zirgi». Valdemārpilī bija atklāšana. Un nupat kā iznāca jau otrā autorgrāmata «Tava»,» atklāj Ina Anševica, kura dzeju lielākoties raksta katru dienu.
«Reti sanāk, kad kaut ko neuzrakstu vispār. Un dzeja ātri sakrājas. Ir dienas, kad uzrakstu vienu, ir dienas, kad trīs dzejoļus, bet ir dienas, kad septiņus. Lielākais skaits dienā laikam bijuši 10 dzejoļi. Tas ir kā elpot, jo bez tā nevar,» atzīst ražīgā autore.
Viņa sarunā vaļsirdīgi pauž, ka pašlaik, raugoties uz savām grāmatām, saprot, ka «Ilgu zirgi» ir viņas pagātne un atklāj noskaņu, kādā dzīvojusi agrāk. Otrā grāmata ir veltījums īpašam cilvēkam — ventspilniekiem Edijam Rozentālam.
«Tajā redz, kā man ir izmainījusies dzīve pa dažiem gadiem. Dzeja ir stipri pozitīvāka, nekā rakstīju agrāk. Kā mainās dzīve, tā mainās dzeja! Jā, pagadās arī kāds drūmās dzejolis, taču tas nav tā, ka visi šādā vienā noskaņā.
Pirmā grāmata, raugoties no šīs dienas skatījuma, ir diezgan drūma. Tur ir dzejoļi mammai, manas nelaimīgās laulības noskaņa. Skatos uz abām grāmatām un redzu: viena ir mana pagātne, otra — tagadne. Lai cik ironiski arī nebūtu, cilvēku, kuram veltīta otrā grāmata, es satiku 11. februārī savas pirmās autorgrāmatas prezentācijas pasākumā. Viņš dziedāja,» smaidot stāsta Ina, neslēpjot pārsteigumu, kā viss dzīvē sakārtojas un mainās.
Palīdz citiem rakstošajiem piepildīt sapni
«Vēl tā zīmīgi ir tas, ka pirmā grāmata ir lillā tonī, jo tā ir mana mīļākā krāsa. Otrā ir sarkanā nokrāsā, bet trešajai ir jābūt zaļai. Kad to izdošu, to nezinu. Bet tās visas ir manas mīļākās krāsas,» dzejniece dalās savā individualitātes «rozīnītē». Viņa ir pateicīga par iespēju strādāt izdevniecībā, kurā uzaicināta pievienoties komandai uzreiz pēc «Viļņu čukstu» publicēšanas.
Novadniecei tā ir lieliska iespēja palīdzēt piepildīt sapņus daudziem autoriem par grāmatām, autorgrāmatām un kopkrājumiem. Tas iedvesmo pašu.
«Labi atceros to, cik nedroši jūtas autori, kad viņus uzrunā. Un es to tagad daru. Jūtu, ka cilvēks it kā grib, bet baidās, taču «nē» nesaka. Var just šaubas, es to ļoti izjūtu un saprotu šos cilvēkus. Tas viss ir tik pazīstams! Bet tās emocijas, kas ir pēc tam, kad grāmata iznāk, to nevar aprakstīt un tas nav nopērkams par naudu! Tās ir tādas emocijas! Un es sapratu, ka esmu īstajā vietā,» teic dzejniece.
