Režisore Ieva Ozoliņa izveido ekspozīciju Mazirbē par dzīvām lībiešu tradīcijām

Režisore Ieva Ozoliņa izveido ekspozīciju Mazirbē par dzīvām lībiešu tradīcijām

Dokumentālo filmu režisore Ieva Ozoliņa ir autore tādām filmām kā «Mans tēvs baņķieris» un «Dotais lielums: mana māte», bet reizē viņa ir arī ienācēja lībiešu krastā, un šeit pavada arvien vairāk un vairāk laika. Tāpēc režisores vēlme ir izpētīt teritoriju un ļaut to atklāt cilvēkiem. Un šovasar tas rezultējies audiovizuālā ekspozīcijā «Lestu nakts», kas šobrīd apskatāma Lībiešu tautas namā Mazirbē. Turpat netālu pagājušajā nedēļā darbojās arī pati režisore, kura lībiešu bērniem mācīja animācijas mākslu.

Leste jeb bute ir lībiešu krasta zivju karaliene, kas piekrastes ļaudīm palīdzējusi izdzīvot gan gaišākos, gan arī drūmākos laikos. Lestu zvejošanas un pagatavošanas īpatnības joprojām ir dzīvas, un tās Ieva Ozoliņa vēlējās parādīt savā jaunākajā ekspozīcijā. Ideja viņai radusies, atrodot 1943. gada Dundagas pagasta etnogrāfiskās ekspedīcijas materiālus, ko veica vācieši. Viņu plāni gan toreiz neizdevās, bet, tā kā vācieši ir skrupulozi, tad viņi bija savākuši lielisku materiālu.

«Iepriekšējā gadā es uztaisīju izstādi par koka laivām, bet man šķita, ka ir jātaisa kaut kas par to, kas nav pārklājies ar putekļiem un miris,»

saka Ieva Ozoliņa.

«Tāpēc šī ekspozīcija ir par dzīvajām lībiešu tradīcijām jeb šoreiz — zivju zvejošanu. Jo kā agrāk, tā arī šodien bute gan izskatās tāpat, gan to ķidā un kūpina joprojām tāpat.»

Jūras bullītis kā kompass

Pagājušajā gadsimtā ekspedīciju pierakstīja arhitektūras students Aleksandrs Belte, un tieši viņa zīmējumi un pieraksti ārkārtīgi skaistā un glītā rokrakstā šobrīd redzami ekspozīcijā. Tā lasāma garšīgā piekrastes valodā. «Es gribēju Belti satikt, meklēju viņa radiniekus, bet izrādās, ka Aleksandrs Belte 1994. gadā ir miris,» saka I. Ozoliņa. Turklāt mājās, kurās viņa šobrīd dzīvo Lūžņā, reiz bijušas Beltes, tāpēc to režisore uztver kā papildu saikni.

Ekspozīcijā iespējams izsekot līdzi visam procesam, sākot no tā, kā vispār leste izskatās, līdz tās kūpināšanai un zvejnieku laika novērojumiem. It viss no tā ir dzīvs joprojām.

«Ja suns ir gurdens un ēd zāli vai ja Piena Ceļā zvaigznes ir ļoti spožas, dzirkstošas un zaļganas — būs nejauks laiks,»

stāsta Ieva Ozoliņa un Beltes zīmējumā rāda augšpēdus apkritušu mēnesi, kādu nekad nav nācies dzīvē redzēt, bet tas norādot uz bargu laiku. Turklāt ekspozīcijas telpā patiešām smaržo pēc zivīm, lai gan tajā atrodas tikai viens izkaltēts jūras bullītis. Tā ir viena no lietām, kas pārsteigusi pat režisori, jo ekspedīcijas pierakstos teikts, ka izkaltēts un šņorītī pie griestiem iekārts jūras bullītis ar galvu vienmēr rāda uz ziemeļiem. Kā kompass. Ieva Ozoliņa jūras bullīti izkaltējusi, un izstādē var redzēt, ka mistiskais kompass patiešām nemelo. Mitruma dēļ tam gan nokritusi aste, bet arī pēc salabošanas tas joprojām rāda ziemeļus.

Izkaltēts jūras bullītis darbojas kā kompass. Ieva Ozoliņa neticēja šim apgalvojumam, tāpēc Rojā ķertu jūras bullīti izkaltēja pati. Un ekspozīcijā redzams, ka tas patiešām visu laiku rāda uz ziemeļiem. /Foto: Ģirts Grenevics/

Tikai saldajos ēdienos zivju nav

Dokumentālo filmu režisores vēlme bija sastapt cilvēkus, kuri varētu pastāstīt par receptēm, kādas lībiešu krastā joprojām lieto, taču īstu iezemieti nav izdevies sastapt. Taču ekspozīciju papildina 13 minūšu garš video, kurā trīs varoņi interesanti ievelk savā stāstā. «Viens ir Pitraga Andris. Viņš kūpina zivis, bet viņam no jūras ir bail,» stāsta režisore. «Tad tur ir tāda Keheres kundze — viņa ēd zivis no bērnības, jo viņa vienmēr šajā piekrastē dzīvojusi. Tikai saldajos ēdienos zivju nav, bet vienmēr visos svētkos tie ēsti, un tik niansēti un interesanti viņa stāsta… Piemēram, kā viņa uz smilgām liek pannā zivis un cep. To mēs reāli varam mūsdienās izmantot. Un trešais personāžs ir Māris no Lūžņas, kurš ir piekrastes zvejnieks. Un es viņam prasu, vai viņš tiešām tic visiem šiem laika apstākļu māņiem. Nē, nekad neizmantojot. «Bet svilpot nedrīkst,» viņš man saka.

«Ja kāds svilpo jūrā, viņš uzreiz dabūs ar airi pa muguru. Jo tad var piesvilpot vēju.»

Lībiešu bērnu un jauniešu nometnē «Mierlinkizt» kā vieslektore piedalās arī režisore Ieva Ozoliņa un biedrība «Multenkulten», kas bērnus ieved animācijas filmu pasaulē. Visiem kopā tapa animēts lībiešu skaitāmpantiņš. /Foto: Ģirts Grenevics/

Dziesmiņa par kaķiem bez kaķiem

Tikmēr lībiešu tradīcijas dzīvas tur arī lībiešu bērni, kuri jau vairākus gadus Mazirbē ierodas nometnē. Šogad Ieva Ozoliņa kopā ar biedrību «Multenkulten», Kristīnu un Ivaru Šmitiem bērniem un jauniešiem māca stop motion animāciju. Darbs tieši ar lībiešiem ir īpašs, jo viņi ir motivēti un ar misijas apziņu. Brīdī, kad ierodamies, bērni ir jūrā, bet tad vienā mirklī, par spīti tam, ka ir pavēls vakars un nodarbības bijušas visu dienu, telpa piebirst pilna ar priecīgiem bērniem, kuri sadalās pa vairākiem galdiem un pacietīgi ķibinās gar saviem krāsainiem animāciju varoņiem un apbrīnojami sīkām detaļām. Viņi taisa gan individuālās filmiņas, gan kopā animēs lībiešu skaitāmpantiņu.

«Tā dziesma ir par kaķiem, bet man nekādi nebija iespējams viņus pierunāt, lai viņi taisītu kaķus. Viņi taisa to, ko viņi redz apkārt,» s

smejoties saka režisore.

Animācijas filmiņa pirmizrādi piedzīvos jau pagājušo nedēļ, bet audiovizuālā ekspozīcija būs apskatāma līdz pat 20. augustam, un tad tā tālāk aizceļos uz Ventspils autoostu. Projekts tiek īstenots ar Kurzemes plānošanas reģiona atbalstu.

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.