Februāra sākumā Talsos viesojās Eiropas Parlamenta viceprezidents Roberts Zīle (Nacionālā apvienība). Vizītes laikā eiroparlamentārietis tikās ar pensionāru biedrības dalībniekiem, uzņēmējiem, skolēniem un arī atvēlēja laiku sarunai ar «Talsu Vēstīm». Tikāmies brīdi pirms lauksaimnieku protestiem, kas skar arī zaļo kursu, runājām par to, kā tas nākotnē ietekmēs ikvienu no mums.
Eiroparlamentārietis uzsver, ka, tuvojoties EP vēlēšanām, jūtams iespringums, kas diemžēl novedis pie sasteigtu, nekvalitatīvu un ne līdz galam izdiskutētu jautājumu pieņemšanas. «Deķi» katrs velk uz savu pusi un zaļā kura jautājumā jāatrod balanss starp ekonomisku izaugsmi un dabas vērtību saglabāšanu.
Kā vienu no sasteigtajiem lēmumiem, ko nāksies pārskatīt, R. Zīle min plānu no 2035. gada aizliegt Eiropā tirgot automobiļus ar iekšdedzes dzinējiem. Plānots, ka tirgū būs pieejami tikai elektroauto, ūdeņraža auto. «Tā nebūs,» R. Zīle ir tiešs. «Tagad Vācijas deputāti šo jautājumu ir «pacēluši» un jautā — vai vispār ir izpratne, ko tas nozarei maksās?
Nākamais piemērs — ēku klimatneitralitāte, kas jāsasniedz līdz 2050. gadam. Tās ir nenormālas naudas summas, kas jāiegulda īpašniekiem. Tas atstātu ne tikai ekonomiskas, bet arī sociālas sekas. Un par šo jautājumu runā zviedri, kas ir daudz bagātāki par mums. Viņi ir aprēķinājuši, ka ēku klimatneitralitāte varētu maksāt ap 50—80 tūkstošiem uz katru mājokli. Paredzu, ka šādi jautājumi tiks pārskatīti,»
zaļā kursa uzstādītos mērķus skaidro R. Zīle.
Deputāts uzsver, ka zaļā kursa mērķi kopumā ir pareizi, tomēr katrs jautājums pelnījis dziļāku analīzi, lai, tiecoties pēc klimatneitralitātes, nepasliktinātu Eiropas konkurētspēju ar Ķīnu un ASV. «Eiropas izmešu īpatsvars pasaulē ir kādi 5—7%, atkarībā no izmešu veidiem. Jautājums — vai mēs, kļūstot par globālajiem līderiem vides politikā, nekļūsim arī par globālajiem zaudētājiem?» deputāts aicina aizdomāties, skatoties uz uzstādītajiem mērķiem, kas būtiski skar ražošanu, to skaitā lauksaimniecību. « Eiropā pašlaik notiek lauksaimnieku protesti. Cīņa ir vajadzīga, lai politiķi apdomātu, kas ir izdarīts un kas var tikt izdarīts nepareizi.
Birokrātiskās prasības lauksaimniekiem — tas ir gan Briseles nopelns par to, kā jāatskaitās, lai dabūtu Eiropas naudu, gan Latvijas birokrātijas papildinājumi. Lauksaimnieki iezīmē objektīvu problēmu — pesticīdu, minerālmēslu samazinājumu par 30%. Mūsu lauksaimnieki saka — mēs lietojam minerālmēslus daudz mazāk nekā, piemēram, Nīderlandē. Šis procentuāli visiem vienādais samazinājums daudz vairāk ietekmēs tos, kuri jau tagad lieto mazāk, tā zaudējot konkurētspēju.»
R. Zīle uzsver, ka tuvāko gadu laikā bez jebkādām šaubām Ukrainai ir jākļūst par NATO un ES dalībvalsti, bet līdz tam ir jāizdara mājasdarbs, lai ES paplašinātās teritorijas nenestu zaudējumus mūsu zemniekiem. Deputāts skaidro, ka no kopējas politikas aptuveni 40% finansējuma ir lauksaimniecībai un būs jāmeklē balanss, kā atbalstu godīgi sadalīt, ņemot vērā, ka zeme Ukrainā ir daudz auglīgāka nekā daudzās citās valstīs.
«Ja ES uzņem Ukrainu un nemaina politiku, tad Ukraina paņems milzīgu lauvas tiesu. Atbalsts samazinātos ne tikai mums, bet arī, piemēram, frančiem. Un franči to necietīs. Būs izmaiņas, ko esmu minējis, arī runājot par nākamo vēlēšanu ciklu. Mēs šo jautājumu mēģināsim virzīt — mums Ukraina ir jāpieņem nākamo piecu gadu laikā, bet līdz tam jāizmaina lauksaimniecības politika. Jāmaina atbalsta izmaksas formulas, ja gribam paplašināties un saglabāt mūsu lauksaimniecību konkurētspējīgu. Tas ir ārkārtīgi sarežģīts jautājums, kas jābalsta uz pētījumu,»
norāda EP viceprezidents.
Zaļais kurss ienesīs arī milzīgas
izmaiņas mobilitātē. Nākotnē dīzeļdegvielas un benzīna tirgotājiem būs jārēķinās ar emisiju nodevu, kas likumsakarīgi paaugstinās degvielas cenu. Šis ir viens no instrumentiem, kā mudināt patērētājus izvēlēties elektroauto, bet šobrīd vēl nav atrisināts jautājums par uzlādes iespējām. Zaļais kurss paredz, ka šādām uzlādes stacijām ir jābūt ik pa 60—100 kilometriem. «Tas nozīmē, ka «Sadales tīkliem», «Augstsprieguma tīkliem» jāierīko attiecīgas jaudas kabeļi, lai varētu uz šosejām uzstādīt uzlādes stacijas. Kurš par to maksās?» retoriski jautā R. Zīle. «Ja blīvi apdzīvotās augstas ekonomikas valstīs tas ir bizness un daudzas kompānijas tādas stacijas būvē un pelna naudu, tad tādās blīvuma ziņā mazapdzīvotās teritorijās kā Latvija, Zviedrija, privātais investors visdrīzāk neieguldīs, jo neredz biznesu. Eiropas naudas tur nav paredzētas, tas nozīmē publisko naudu — nodokļu maksātāju —, vai arī — neizpildīt regulu. Neatrisināts arī jautājums par elektroauto uzlādi pilsētās. Piemēram, Rīgā, Ķengaragā padomju laiku mājās «izsit korķus», ja reizē pieslēdz tējkannu un veļas mazgājamo mašīnu. Tās ir milzīgas investīcijas, lai ierīkotu pie šīm mājām elektroauto uzlādes stacijas,» skaidro eiroparlamentārietis.
«Zaļo redzējums ir tāds, ka Eiropas pilsētās ir jāsēž publiskajā transportā, jābrauc ar velosipēdiem vai skūteriem. Bet ko darīs vecie cilvēki? Kā viņi varēs aizbraukt uz kapu svētkiem, ja būs dārgs benzīns un mašīnas nodeva?»
Zaļais kurss — klimata jautājums ir ienesis dienaskārtībā daudzus būtiskus jautājumus, ar mērķi atstāt mazāku «pēdu» uz vidi. R. Zīle skaidro, ka lauksaimniecības organizācijas, uzņēmēju organizācijas Latvijā ir spēcīgas, un netrūkst informācijas par regulām, kas uz tām attieksies nākotnē. Aktīva organizāciju darbība ir svarīga, lai panāktu izdevīgus nosacījumus.
Kādas ir Latvijas priekšrocības, runājot par zaļo kursu? «Latvijas ilgtermiņa bagātība ir ģeogrāfiskā atrašanās vieta Eiropā. Mēs ceram uz labiem risinājumiem saistībā ar mūsu agresīvo kaimiņu un ceram, ka miers reiz iestāsies. Mums ir 500 kilometrus gara krasta līnija, maza blīvuma apdzīvotas teritorijas ar lielisku dabu. Eiropā daudziem tas liekas neticami vērtīgi dzīvošanai, jo ne visi grib dzīvot pārapdzīvotās lielpilsētās, un to mēs redzam Portugāles piemērā. Portugāle pēdējā laikā piesaistījusi ļoti daudz intelektuālu cilvēku, kas redzēja, ka tur ir labi dzīvot un labi strādāt, un nav pārapdzīvotība. Latvijas iespējas ir vēl lielākas. Es nesaku, ka mums vajag ļoti daudz iebraucējus, turīgus un gudrus, kas, protams, arī nav slikti, bet mēs nedrīkstam sagandēt «par neko» savus ilgtermiņa plusus,» teic R. Zīle, akcentējot, ka katram pieņemtajam lēmumam ir sekas un ir jāizvērtē to ietekme uz teritorijas attīstību: «No finansiālā viedokļa mums ir jāmaksā par reģionālo politiku neefektīva nauda, diemžēl, patīk tas vai nepatīk. Bet bez tā nevar iztikt, jo citādāk tiek nodarīts kaitējums šai videi.»
