Mārtiņdienas pēcpusdienā Rojas Jūras zvejniecības muzejā fotoizstādes «Roja toreiz, Roja tagad» atklāšanā pulcējās dažādu paaudžu rojenieki. Lai ne tikai virtuāli pastaigātos pa agrāko un mūsdienu Roju, aplūkojot un salīdzinot melnbaltos un krāsainos fotomirkļus, bet arī pie siltas tējas tases dalītos atmiņās, kuras muzeja darbinieces nekavējās piefiksēt vēsturei.
Atmiņu pēcpusdienu ievadīja komponista Ziedoņa Lindes muzikālās ģimenes dāmas — sieva Māra, viņas māsas meita Anda Rācenāja, meita Kaija un mazmeita Māra ar Ziedoņa dziesmu «Atnāc šovakar!».
«Doma par šāda veida izstādi dzima pirms gadiem četriem pieciem,» kad bija izskanējis beidzamais dziesmas akords, pastāstīja muzeja vadītāja Inese Indriksone. «Muzejā ir ļoti daudz dažādu vēsturisku fotogrāfiju, mums izveidojusies arī laba sadarbība ar «Raida Roja», Martužāna kungu. Un no šīm daudzajām fotogrāfijām mēs redzam, cik strauji viss mainās.» Viņa atklāja, ka mēģināts arī sociālajos tīklos uzrunāt vietējos cilvēkus, aicinot vēsturiskās vietas iemūžināt kopā, tomēr tādas būtiskas atsauksmes nav bijis. Bet, tā kā šogad Rojas muzejam ir pusapaļa jubileja, uz tā rēķina pie budžeta sadales kāda artava tomēr nonākusi muzeja rīcībā.
«Kāpēc svinēt ballītes ar kūkām un viesmāksliniekiem, un visādām ekstrām, ja mēs paši esam tik ļoti diženi un vareni, jo stāsts jau ir par mums, par Roju, par saviem cilvēkiem. Un tad es uzrunāju brīnišķīgu Rojas cilvēku — fotogrāfi Madaru, vai viņa būtu ar mieru piekrist šai avantūrai mēģināt šos senos un ne tik senos skatus iemūžināt. Madara piekrita, un tā mēs sākām kopā darboties. Tagad gan ir tik, cik atļauj sienas, bet ir idejas vēl turpināt — mēs varētu veidot grāmatu, papildinot fotogrāfijas ar stāstiem par toreizējo Roju un tagadējo Roju. Par to, kas bijām, un par to, kas mēs esam,»
atklāja I. Indriksone.
«Veidojot grāmatu — katalogu par Roju, kur būs iekļautas fotogrāfijas un dažādi fakti, ļoti nepieciešami ir tieši šie stāsti,» turpināja muzeja krājuma glabātāja Aina Finke. «Tāpēc mēs ceram, ka šodien to informāciju, kas mums jau ir muzejā — gada skaitļi un tādas oficiālas ziņas —, varēsim papildināt ar kādiem personiskiem stāstiem,» viņa sacīja un, apstājoties pie katras no izstādes fotogrāfijām, aicināja dalīties atmiņās par attēlā redzamo vietu. Starp dažādām atmiņu epizodēm tika izteikti arī rosinājumi, kādas vietas vēl vajadzētu iemūžināt. Piemēram, fotogrāfiju vidū nebija redzams gājēju tiltiņš, kas šobrīd ir slēgts, jo atrodas pirmsremonta stadijā. Un Virgīnija Mūrniece atklāja, ka, iespējams, viņa ar vīru bijuši pirmie, kas pār to pārgājuši 1978. gadā, kad ieradušies kā jaunie skolotāji un jautājuši vietējiem, kā nokļūt līdz skolai. Norādīts virziens uz tikko uzbūvēto tiltiņu, kuram tai brīdī vēl sisti klāt beidzamie dēļi. Tomēr strādnieki apžēlojušies un ļāvuši jaunajiem pedagogiem tiltu iemēģināt. Kāda cita ienācēja Rojā no Talsu puses — Dace Broka — padalījās atmiņās, kāds kolhoza laikā pārapdzīvots bijis lielais «Bangas» kantoris, kura priekšā rindām vien stāvējuši svarīgo darbinieku žigulīši, bet lielajai rožu dobei pie goda dēļa bijusi pat speciāla štata vieta dārzniecei, kuras uzdevums bijis rūpēties tikai par šo rožu dobi. Apstājoties pie fotoattēla, kurā redzama savulaik iecienītā kafejnīca «Veldze», ne vienam vien rojeniekam sarosījās garšas kārpiņas, atceroties desiņas ar garšīgajiem štovētajiem kāpostiņiem, kādus mājās neesot sanācis tik gardi pagatavot. Tāpat atmiņu zibšņi uzplaiksnīja pie veikaliem ar tālaika visai trūcīgo sortimentu, vecā kinoteātra, kas sen jau nodedzis, pirmās daudzdzīvokļu mājas «Okeāni», šaursliežu dzelzceļa bānīša un vēl, un vēl…
«Roja bija skaista un ir skaista,» kādā brīdī sacīja līdz saknēm rojeniece Ieva Zalāne, un viņai nevar nepiekrist. Un, ja mēs katrs rojenieks iegrieztos muzejā un, apskatot fotoizstādi, dalītos arī savās atmiņās, grāmata par Roju būtu par vienu stāstu bagātāka.
