Rojas kultūras darbinieki veidoja atmiņu mozaīku

Rojas kultūras darbinieki veidoja atmiņu mozaīku

«Darbs mums — svētki jums» — šo moto par savu sauc Rojas kultūras centra darbinieki, kas šogad atzīmējuši 60. gadadienu. Lai pagodinātu nama bijušos un esošos darbiniekus, 12. oktobrī Krišjānim Valdemāram veltītajā izstāžu vietā «Vai tu mīli jūru?» aizvadīta atmiņu stāstiem un emocijām piesātināta pēcpusdiena.

gada 1. maijs bija zvejnieku kolhoza «Banga» kultūras nama atklāšanas diena, ko piedzīvoja arī daļa klātesošo. Otra atklāšana norisinājās 2007. gada 25. maijā, kad iestāde no jauna vēra durvis pēc vērienīgas renovācijas un ieguva jaunu nosaukumu — Rojas kultūras centrs. Šo gadu gaitā kultūras dzīvi ar savu uzticamo komandu un palīgiem vadījušas un organizējušas Ārija Salmiņa, Zaiga Kilmite, Ārija Veide un Dace Broka. Izcilas personības vadījušas gan korus un estrādes kolektīvus, gan dejotājus un teātra spēlētājus — pulciņu un pašdarbnieku skaits bijis ļoti liels. Rojas vārds tuvu un tālu izskanējis ar tādiem pasākumiem kā Zvejnieksvētki, Rojas novada svētki, Kino brīvdienas, mākslas un kultūras festivāls «RojaL», Senās uguns nakts, pašmāju talantu muzikālais šovs «Meklējam solistu» un citiem.

No kreisās — Rojas kultūras centra bijusī vadītāja Zaiga Kilmite, Rojas kultūras centra kora «Kalva» kormeistare un diriģente Baiba Muskare, kultūras pasākumu organizatore Dace Broka un Rojas Jūras zvejniecības muzeja vecākā speciāliste Gundega Balode. /Foto: Edgars Lācis/

Ikdienu pārvēršot svētkos

«Nevar nosaukt un izskaitīt visus pasākumus, kas šo gadu laikā ir bijuši, bet tie visi ir devuši mums neaizmirstamus un skaistus svētkus. Cik gan nabadzīga un ikdienišķa būtu mūsu dzīve bez mūsu izcilajiem kultūras darba organizatoriem, kuri ikdienu spēj pārvērst svētkos, iedvesmo, dod spārnus un ļauj mums apjaust savus sapņus!» pateicību pauda Rojas Jūras zvejniecības muzeja krājuma glabātāja Anda Rācenāja. Šobrīd, kad klāt nākusi arī brīvdabas estrāde, vajadzīgs papildu spēks, ierosme un radošums.

Viena no kultūras dzīves organizētājām šo gadu laikā bijusi Zaiga Kilmite, kurai Rojas kultūras nams bija pirmā darbavieta. «Kad sāku strādāt, kultūras namam bija 12 gadi. Miķelis Lisments teica — nāc šurp uz Roju, sastāstīja man pilnu galvu, bet nemaz jau tik sapņaini nebija. Mani ielika Ārijas Salmiņas vietā — biju mākslinieciskās daļas vadītāja. Sāku strādāt 1974. gada 4. janvārī. Metos iekšā ar lielu apziņas līmeni, un tad vēl pačukstēja — ja visu labi izdarīs, «Banga» dos prēmijas. Prēmija reizi ceturksnī bija algas apmērā. Aprīlī mums bija jābrauc talkā, un Ziedonis Linde (kultūras darbinieks, mūziķis, diriģents, komponists — A. B.) izdomāja, ka viņš nebrauks.

Man, mākslinieciskās daļas vadītājai, par to, ka nemāku audzināt savus darbiniekus, noņēma prēmiju. Vienu reizi man noņēma prēmiju par to, ka iegāju zālē un pasaucu pie telefona, — traucēju sanāksmi. Visādi ir bijis. Iestudēju lugu un atkal dabūju brāzienu! Man jautāja: kāpēc tev jāņem tāda luga? Iestudē «Karavīra šineli»! Beigās ir tāds teksts — «dzīve ir cīņa par labāku dzīvi, dzīve ir cīņa par komunismu!»

No kreisās — Rojas kultūras centra bijusī vadītāja Zaiga Kilmite, Rojas kultūras centra kora «Kalva» kormeistare un diriģente Baiba Muskare, kultūras pasākumu organizatore Dace Broka un Rojas Jūras zvejniecības muzeja vecākā speciāliste Gundega Balode. /Foto: Edgars Lācis/

Asaras mijās ar smiekliem

Darbinieki bieži mainījās, un tad atnāca Dace (Broka — A. B.). Kad strādāju kopā ar Dacīti, uzzināju, kā ir tad, kad smejoties jānokrīt, diafragma pielīp pie mugurkaula un nevar dabūt elpu. Tik daudz smējusies un tik daudz raudājusi kā tad, kad strādāju kultūras centrā, neesmu vairs nekad.

Atceros, ka man lika taisīt Kosmonautikas dienu. Zināju, ka nevienam Rojā tas neinteresē un neviens neatnāks, bet tā ir jābūt un viss! Tādi tie pasākumi bija.

Vēl bija tā, ka brauca pārbaudes un skatījās, vai neesam ielaiduši zālē kādu sievieti ar zābakiem. Likām vilkt koka tupeles… Ja kāds nobļāvās, nokliedzās vai nosvilpās, mums bija jāiet klāt un jāaizrāda. Esmu ļoti daudz raudājusi, bet ir bijuši arī pārdabiski skaisti brīži,» atminas Z. Kilmite.

/Foto: Edgars Lācis/

Jāceļ kultūras darbinieku prestižs

Pašreizējā kultūras pasākumu organizatore Dace Broka darbu Rojas kultūras centrā uzsāka 1982. gada ziemā. «Biju iestājusies konservatorijā, studēju neklātienē, jo toreiz augstskolās bija ļoti mazas grupas, tā bija elitāra lieta — studēt.

Kad meklēju darba vietu, izrādījās, ka vienīgā vieta ir Rojā. Pēc 10. klases biju treniņnometnē ar meiteņu volejbola komandu un gulēju kultūras centra aktieru istabā — ne prātā, ka pavadīšu te gandrīz visu mūžu. Kad braucu uz darbu, bija pelēka diena, koki pliki, auksts, drēgns, smidzina, autoostā Zaiga mani sagaidīja ar vārdiem — «manu desmit gadu direktores darba laikā tu esi 13. mākslinieciskā vadītāja»… katrā ziņā ļoti iedvesmojoši (smejas).

Katru vakaru ar pēdējo autobusu centos braukt uz mājām. Domāju, ka šmaukšu prom, bet tad sāku rakstīt diplomdarbu — man likās, ka jāceļ kultūras darbinieku prestižs. Kultūras darbiniekus sūtīja apkalpot galdus, ķidāt zivis, vārīt zupas… Es to nedarīju, līdz ar to prēmijas lidoja garām. Tas ir viegls šoks cilvēkam, kas atnāk no citas pasaules. Pirmdien tu ienāc mencu cehā, kur piektdien ir izgāztas mencas, un tu nesaproti, kā lai savāc savas maņas,» iespaidos dalījās D. Broka.

Nostaļģijai klātesošie ļāvās, ieskatoties arhīva materiālos un pāršķirstot foto albumus. /Foto: Edgars Lācis/

Visiem izdabāt nav iespējams

Līdztekus ne tik patīkamiem brīžiem izdzīvoti arī dažādi kuriozi, kas sev līdzi nes patīkamu pēcgaršu. Viens no tādiem bijis kultūras nama 25 gadu jubileja, kas gandrīz izjukusi neatbilstošo laikapstākļu dēļ. «Kultūras nama zālē bija remonts, un nevienam nelikās, ka 25 gadu jubileja kolhozam ir pietiekami liels notikums, lai remontu pabeigtu. Izdomāju, ka izvedīšu kultūras nama saimi ārā uz ielām un iesim gājienā. Visu nedēļu lija, bet laukumā jānovada gājiens un koncerts! Kaut kur izlasīju, ka jāsaraksta 13 plikpauri un papīrīši jāizkaisa vējā. Mīļie cilvēki, es tiešām viņus sarakstīju! Braucām ar ģimenes žigulīti, kaisīju lapiņas, pamodos sestdien no rīta — nelīst. Ielās bija izvesti adītāji, audēji, disko klubs, koris, ansamblis…

Kopš 2001. gada strādāju ar pilnīgi citu smeķi. Neviens neko vairs neprasīja, darīju tā, kā man likās pareizi. Kad pienāca kultūras nama renovācija, aizgāju prom — tika nolemts, ka uz renovācijas laiku pilnīgi pietiek ar vienu darbinieku. Rojai un Mērsragam apvienojoties, mani aicināja atpakaļ — pusgada laikā ļāvos pierunāties.

Mūsu darbs nav viegls — kultūras darbinieks ir viss vienā un atbildība ir ļoti liela. Nesen kāds neirologs teica, ka kultūras darbiniekiem esot lielāks izdegšanas faktors nekā skolotājiem. Laika gaitā esmu iemācījusies, ka nedrīkst stresot, kas kuram patīk un nepatīk. Visiem izdabāt nav iespējams. Nedrīkst stresot arī par laikapstākļiem — neskaitot plikpauru gadījumu, tos nevar ietekmēt. Ja kaut kas nojūk, jāmeklē risinājums. Kad risinājums ir atrasts, vari stresot, bet īsti vairs negribas.

Tajā brīdī nedrīkst tērēt savu enerģiju un laiku, lai ceptos. Nevajag iespringt par to, kā bija, jo laiki mainās,» uzsver D. Broka. Viņa atzīst, ka piedzīvojumu un smieklīgu stāstu ir tik daudz, ka par kultūras dzīvi no darbinieku skatupunkta varētu uzrakstīt grāmatu.

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.