26. februārī apritēja jau gads, kopš karš Ukrainā ir briesmīgāks par ļaunākajiem murgiem. Ukraiņi, kuri mīt «Rojas pērlē», šai dienā vienkārši būs cits citam blakus. Viņu draugi, ikdienas stiprais plecs un patvēruma devēji — «Rojas pērles» īpašnieki Sanita un Nauris Graudiņi — atzīst, ka tā arī ir viena no galvenajām lietām, kas ukraiņiem šobrīd nepieciešama, — vienkārši būt blakus.
Viesnīcā «Rojas pērle» viesojamies dažas dienas pirms 24. februāra, jo datumā, kas pirms gada pasauli sagrieza kājām gaisā, būs pārāk smagi runāt. Turklāt ir neliels satraukums par to, kas gaidāms šogad «jubilejas datumā», jo Nauris Graudiņš min, ka Putinam patīk zīmīgi datumi. Naura sieva Sanita atzīst, ka agrāk nav sekojusi līdzi notikumiem pasaulē, bet šobrīd ziņām dzīvo līdzi katru dienu. Viņai pat šķiet, ka to ir par maz, — par Ukrainu vajadzētu runāt vairāk.
Kad Latvijā sāka ierasties Ukrainas civiliedzīvotāji, Sanitai un Naurim pat nebija jautājumu, vai bēgļus uzņemt pie sevis. Ģimene izvēlējās viesnīcu tūristiem vasaras sezonā neatvērt, un tā būs līdz pat kara beigām. Līdz patvēruma došanai gan nācās mazliet pagaidīt, un pirmie ukraiņi ieradās 26. maijā.
«Sākumā bija risks, jo īsti nezinājām, kāds būs finansējums. Galvenais bija, lai nav tā, ka labi esam uzsākuši un slikti pabeiguši — ja uzņemam cilvēkus, lai varam viņiem dot drošības sajūtu, ka varēs kādu laiku šeit uzturēties,»
skaidro Nauris. «Protams, finansējums nav tāds, lai viss viesnīcas komplekss varētu darboties, tāpēc piesaistām papildu finansējumu no dažādām biedrībām un privātpersonām.»
/Foto: Ģirts Grenevics/
Atvadīties vienmēr grūti
Šobrīd abi ukraiņiem dod ne tikai pajumti, bet arī palīdz ar emocionālo un garīgo atbalstu, atrast darbu, noslēgt pirmos līgumus jeb, kā saka Nauris — palīdz iesakņoties, iedzīvoties.
Šobrīd viesnīcā dzīvo 20 ukraiņu. Brīdī, kad Latvijā ieradās skaitliski vairāk bēgļu, «Rojas pērle» vienlaikus uzņēma pat 37, bet pavisam no pagājušā gada maija beigām šeit patvērumu raduši aptuveni 70 cilvēku.
«Ir četras ģimenes, kas šeit ir no pirmās dienas, taču ir cilvēki, kuri no mums aizgājuši uz Rīgu, Tukumu, Smilteni, un kādas pāris ģimenes ir aizbraukušas atpakaļ. Bet viņi aizbrauc nevis tāpēc, ka šeit nepatiktu, bet vēlas atrast savu vietu. Atvadīties vienmēr bija grūti,»
saka Sanita. Viņa atzīst, ka ir domājusi, kā tas būs, kad reiz no ukraiņiem nāksies atvadīties pavisam. Droši vien būšot prieks par draugiem, taču reizē arī ļoti skumji, jo māja paliks tukša. Viņi jau uzaicināti ciemos, un Sanita un Nauris joko, ka ciemošanās var ieilgt uz mēnesi, kamēr visus jauniegūtos draugus apciemos.
Mieram veido Ukrainas karodziņus
Ciemojoties «Rojas pērlē», ir nevis sajūta, ka esi nokļuvis viesnīcā, bet pievienojies vienai lielai ģimenei. Pie sienas ir uz atvadām uzdāvināts ukraiņu karogs ar personisku uzrakstu, virtenē sakārtās fotogrāfijas ir dāvana Sanitai dzimšanas dienā, un tajā fiksētajos pagājušā gada mirkļos ir skaidrs, ka viņas dzīvē ukraiņiem ir bijusi un būs tik būtiska nozīme. Telpa ir kā mājīga dzīvojamā istaba, un te ir arī nelieli karodziņi, ko pirms gada Sanita veidojusi pati, lai nomierinātu domas. Un ukraiņi piebilst, ka nebūt nav salikuši visu mūsu ciemošanās reizei, — šeit tā esot ikdienā. Ja parasti virtuvē divas saimnieces jau ir par daudz, tad šeit kopā sadzīvo 11, un Antoņina Ivanova uzsver, ka ne reizi neesot sastrīdējušies vai ieviesuši dežūras, jo vienmēr viss esot tīrs un kārtīgs.
Pirms intervijas Innai Kostenko atvainojos, ka neprotu runāt krieviski, tāpēc tulkos mans kolēģis, un viņa atbild: «Ļoti labi! Ienaidnieka valoda nav jāprot!». Paši savā starpā vairs krieviski nerunājot un to dara vien brīžos, lai latvieši saprastu. Viņi cenšas apgūt latviešu vārdus, un Antoņina lepojas, ka mazdēls skolā jau noskaitījis dzejoli latviešu valodā.
Nokļuvuši pasakainā paradīzes stūrītī
Ukrainiete Inna stāsta, ka viņai vienmēr bija sapnis nokļūt Latvijā, ko redzējusi filmā «Ilgais ceļš kāpās». «Šobrīd sapnis tapis par realitāti, bet par kādu cenu?!» viņa saka. Innas ģimene dzīvoja pierobežas pilsētiņā, caur kuru krievu armija ienāca Ukrainā. Un viņa nespēj aizmirst skatu, ko redzējusi pa logu, pamostoties 24. februāra agrā rītā. Ik dienu viņa lūdz Dievu, lai Latvijai nekad karš nebūtu jāpiedzīvo.
Gadu pēc kara sākuma ukrainietes atzīst, ka nokļuvušas paradīzes stūrītī, un tas esot, pateicoties tieši Sanitai un Naurim. «Es domāju, ka pasaule šobrīd saprot, ka Ukrainu nevajag glābt — mūsu valsti vajag atbalstīt. Mēs šobrīd esam nospiesti, bet mēs esam neuzvarami!» pārliecību pauž Inna.
Materiāla sagatavošanu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par saturu atbild SIA “TV9 Pakalni”.
