Stendenieces Aijas Siliņas lolojums — radošais dāvanu veikaliņš «Rokraksts» — tapis pirms diviem ar pusi gadiem, bet prieku ienesis daudzās jo daudzās mājās. Tā misija sasaucas ar vēstījumu, kas rotā vienu no veikaliņa sienām: «Kad tu pērc kaut ko no mākslinieka, tu pērc daudz vairāk nekā lietu. Tu pērc simtiem stundu garus eksperimentus un neveiksmes, tu pērc dienas, nedēļas un mēnešu vilšanās un prieka mirkļus. Tu pērc daļu no dvēseles, brīdi no dzīves.»
Radošais veikals «Rokraksts» atvēršanu piedzīvoja 2020. gada 22. februārī — pašā pandēmijas karstumā. Neskatoties uz izaicinājumiem, tas savā vietā turas stabili un visas nebūšanas pārlaidis veiksmīgi. Aija Siliņa «Rokrakstu» sauc par vietu, kur smelties idejas un iegādāties Latvijā ražotas, roku radītas dāvaniņas. Tajā atrodami gan vietējo meistaru darinājumi, gan darbiņi, kas atceļojuši no tālākām vietām. Daļa no meistariem Aiju atraduši paši, bet ar daļu viņas ceļi krustojušies agrāk. «Viena sieviete, kas man sūta savu precīti no Jelgavas, pirms astoņiem gadiem pasniedza mums pērļošanas kursus, līdz ar to kontakti bija saglabājušies,» atklāj Aija. Lai gan ar vietējiem kontakts ir labs, veiksmīgāka sadarbība viņai izveidojusies ar citu novadu pārstāvjiem. «Esmu sākusi veidot Ziemassvētku produkciju, lai jau novembrī to var ievietot veikalā. Ja man produkciju atnes nedēļu pirms Ziemassvētkiem un neesmu izveidojusi reklāmu, cilvēki ar to nepaspēj iepazīties.»
Silda ne vien rokas un kājas, bet arī sirdi
Par galveno viņa sauc nevis kvantitāti, bet kvalitāti un patīkamas sajūtas. Veikaliņā esošais piedāvājumu klāsts ir gana plašs, — te savu mājvietu raduši koka izstrādājumi, drēbes, galdauti, iepirkumu somas, cepures, šalles, rotas, ziepes, skrubji… Vēsajā laikā pieprasītākās ir sveces, vannas sāls, vilnas zeķes un citi izstrādājumi, kas silda ne vien rokas un kājas, bet arī sirdi. Šobrīd pieaudzis pieprasījums pēc dzintara un rotām — «Covid-19» laikā tas bija ievērojami noplacis. Plašu atsaucību guvusi arī vannas sāls, kas tiek likta lietā ne vien klasiskās vannās, bet arī kāju vanniņās, tādējādi sniedzot baudu pēdām un stiprinot veselību. «Pagājušajā gadā Ziemassvētku laikā beidzot varēja sākt strādāt, un bija jūtama ievērojama kustība. Nogurums bija tāds, ka knapi varēju pavilkties, bet laimes sajūta to atsvēra.
Manā darbā Ziemassvētki ir katru reizi, kad atnāk paciņa no rokdarbniekiem. Ir forši, ka viss notiek, cilvēki atrod to, ko meklējuši, un priecīgi dodas mājās. Varbūt vienā procentā gadījumu dāvanu nav izdevies atrast, bet lielākoties to var piemeklēt jebkuram.
Ja cilvēks ir svešāks, liekam vairākas lietiņas, lai no komplekta vismaz kaut kas būtu sirdij tīkams. Negribu visu to, kas jau ir pieejams, bet gan kaut ko neredzētu, lai ir dažādība. Kad ienāk cilvēks, viņam griežas galva. Tad es parasti saku — ar pirmo reizi jūs tikai vizuāli varat nomierināt acis.»
Ideja par šāda veida darbošanos Aijai dzimusi dabīgi — tā kā viņa pati ar rokdarbiem ir uz «tu», veikaliņš pie viņas atnācis pats. «Esmu kāpēcītis, man tas kāpēc nav beidzies. Ja es kaut ko ieraugu, man to gribas realizēt. Bieži mana ikdiena tā arī paiet — vai nu dabūju jaunu materiālu, vai esmu kaut ko ieraudzījusi.
Sēžu un strādāju, lai dabūtu gatavu to, ko esmu iecerējusi. Man patīk šūt, tamborēt un īstenot visu pārējo, kas ir saistītas ar rotiņām un sievišķīgām lietiņām. Cenšos veikalu piepildīt ar daudzām mazām lietiņām, lai cilvēki tās var atļauties un saviem tuvākajiem pateikt paldies.
Esmu novērojusi īpatnēju parādību — ienāk viens, apskatās, ienāk nākamais, ienāk trešais un šo lietiņu paņem. Tā es arī cilvēkiem saku — jūs esat otrais, ja jūs nepaspēsiet atgriezties, trešais būs klāt. Tas tāds fenomens. Ir dienas, kad neienāk neviens un es daru savus radošos darbus, un ir dienas, kad nāk un nāk. Tad visa diena paiet, komunicējot ar apmeklētājiem,» skaidro Aija.
«Nav tāds pareizi vai nepareizi»
Īpašs notikums, kas «Rokrakstā» rada svētku atmosfēru, ir meistarklases, kas pulcē vienkopus dažādu paaudžu cilvēkus. Šobrīd Aija dodas arī izbraukumos. Drīzumā viņa mēros ceļu uz Dobeli, kur pirmsskolas izglītības iestādē pasniegs pedagogiem mezglošanas nodarbību.
«Mezglošana ir izaicinājums un sevis pārbaudīšana — tur ir nepieciešama pacietība. Vienalga, cik daudz pacietības un cik daudz interešu, bet līdz galam nonāk visi. Citreiz cilvēki man jautā — tā ir pareizi? Es saku — nav tāds pareizi vai nepareizi, katrs dara citādāk. Es tikai parādu motīvu. Ir, kas izdomā jaunus mezglus. Mēs esam tik dažādi! Visiem viena mēraukla neder.
Oktobrī sadarbosimies ar izdzīvošanas instruktoru Maratu Eglīti un veidosim «Izdzīvošanas skolas» nodarbības. Visilgākā meistarklase bija apenīšu šūšana — beidzām 23.00, jo visi gribēja tikt līdz galam. Ir dažādas meistarklases, bet cenšos domāt par pieejamību un darināt sadzīviskas lietas. Sākam ar mazām lietām, lai tas lēnītēm iepatīkas, citādi nav ne lustes, ne gribēšanas. Stendē meklējams arī kaligrāfijas nodarbību aizsākums,» atklāj Aija.
Idejas — cita pēc citas
Runājot par iedvesmas avotu, konkrētu vietu vai lietu Aijai nosaukt ir grūti, iedvesmas pilna ir visa viņas dzīve. «Ienāk cilvēks un saka — man vajag dāvanu. Ja es tajā reizē nevaru neko piedāvāt, palīdzu ar padomiem un idejām.
Cilvēki prasa — kā tu tikko to izdomāji? Man idejas rodas cita pēc citas. Iespēju robežās cenšos palīdzēt ar idejām un kontaktiem arī Stendes tautas namam. Cenšos vizualizēt, kā pasākums notiks, ko es gribu izdarīt un kam tur jābūt. Arī meistarklases ir mazs pasākums — jādomā par cilvēku sagaidīšanu, galda noformējumu… Varu uzņemt sešus līdz desmit cilvēkus. Ja ir vairāk, veidojas bardaks un visiem nav iespējams pievērst uzmanību.»
Veikaliņa telpās tiek aizvadītas gan vecmeitu ballītes un dzimšanas dienas svinības, gan cita veida pasākumi. Pārsvarā komunikācija notiek klātienē. Darāmā ir tik daudz, ka laika nekam citam praktiski neatliek. Piepūli un atdevi prasa arī darbs ar sociālajiem tīkliem, kas mazajiem veikaliņiem ir ļoti liels konkurents. «Lielajiem uzņēmumiem ir digitālie mārketinga speciālisti, bet mums, mazajiem, resursi ir ierobežoti. Būtu jau forši sevi klonēt — 18.00 tu ar prātu vēl gribi darīt Napoleona darbus, bet fiziski tu to nevari. Tiec līdz mājām, apsēdies dīvānā, pasēdi, un tur priekšā jau stāv rokdarbi. Rokdarbnieki atpūšas tikai dziļā miegā,» smejoties noteic Aija.
