Rudens raža atsver ieguldīto

2.septembris. Ceturtā rudenīgā diena. Neticami, ka vēl pagājušajā nedēļā runājām par karstuma rekordiem un 28. augusts vēsturē paliks kā karstākais Latvijas vēsturē. Tropiskās naktis nomainījis spirdzinošs gaiss, un dienas pavada pateicība par lietu. Aizvadītā vasara paliks arī manā personīgajā rekordu sarakstā kā vasara, kurā visvairāk stundu pavadīts, laistot dārzu. Mana eksperimentālā lauksaimniecība pēdējos gados devusi daudzas skarbas mācības, lielākoties skaidri parādot — kā darīt nevajag. Piemēram, ja kāds teic, ka vārpatu var iznīcināt, stādot kartupeļus… Vairs neatceros, kurš man deva šo «zelta padomu», bet tagad praksē pārbaudīts, ka rezultātā var iegūt tādu pašu nezāļu lauku un par pāris kartupeļiem vairāk, nekā iestādīts. Un vairumā gadījumu tos pašus pāris tupeņus caururbušas vārpatu saknes.

Tikpat komisks stāsts ir par permakultūras dobi, kuras pamati «lieti» aptuveni metra dziļumā, un šādas dobes sagatavošanas darbi jau jāsāk gadu pirms (vai vēl agrāk, ja nav komposta). Tad nu gadu iepriekš, slapjā rudens dienā ar bērniem rakām dobei bedri, vilkām uz to pustrūdējušus zarus no meža, lāpstojām kompostu, zemi, nesām sagrābtās lapas un zāli. Likām kārtu kārtām un veidojām dobi. Apjozām ar pītu kārklu zaru žodziņu. Kāds skaistums! Apmierināti murrāju pēc jaunās dobes apstādīšanas pavasarī. Miniet, kas ieguldītos pūliņus novērtē visvairāk? Kas dobē dzīvo labāk par eihanācijām, salvijām un dzeltenajiem pelašķiem?! Esmu radījusi paradīzi zemes virsū! Strupastēm un žurkām… Vairākstāvu viesnīca tieši blakus dobēm. Kā all inclusive Vidusjūras krastā. Ceru, ka tās mani vismaz pielūdz un esmu iecelta dievību kārtā. Tad aiz lepnuma varbūt arī varētu piedot, ka sakņu selerijas šogad neēdīsim. Tās raujot no zemes, rokās palika vien laksti ar meistarīgi izgrebtām sakņu virszemes daļām. Kā pēc pētnieciskā darba, jāizdara secinājumi: vajag suni — grauzēju ķērāju; vajag dobes apjozt ar smalku režģi. Variants iztikt bez dobes nav variants. Pie reizes sarakstā jāieraksta, ka žagatām garšo saldie ķirši, un, ja nākamgad tos vēlēsimies apēst paši, kokiem jāliek tīkls. Un nemaz nesākšu stāstīt par zaķu un stirnu viesošanos, kas izlases kārtībā izlemj, kam būt un kam ne. Kam to visu vajag? Var taču nopirkt tirgū, veikalā un pēc garas darba dienas atlaisties šūpuļkrēslā. Es arī mēdzu tā nodomāt. Noteikti, ka var. Bet… rudenī, kad dārzā cidoniju apaļie vaidziņi staro kā mazas saulītes zemes virsū, oranžās smiltsērkšķu ogas aicina tās noplūkt un priecīgs bērns ieskrien virtuvē ar milzīgu papriku rokās, ir tieši tā, kā es vēlējos. Un zinu, ka nākamajā pavasarī būšu jau maķenīt gudrāka.

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.