Iespējams, šai pusē daudziem arhitekta Anda Alksniņa vārds joprojām svešs. Pirms dažiem mēnešiem arī man. Līdz sāku viņu un viņa idejas manīt arvien vairāk un vairāk. Un ir pilnīgi skaidrs, ka, pateicoties Anda un viņa domubiedru entuziasmam un enerģijai, jau tuvākajā laikā Sabile saņems tai nepieciešamo spērienu, lai mazpilsēta attīstītos. Andis Alksniņš pandēmijas laikā atgriezies mājās un gatavs Talsu novadam dot savu profesionālo pieredzi un zināšanas.
Šī ir viena no tām intervijām, par kurām žēl, ka tā netiek filmēta. Un vēl vairāk žēl, ka nevar «ielīst» Anda Alksniņa galvā, lai redzētu pilsētu tā, kā uz to skatās viņš. Andis izvēlas intervijas laikā doties pastaigā, un var redzēt, ka, stāstot par sevi un pilsētu, viņš uz vietām raugās pavisam citādāk un viņa skatienā zīmējas cita Sabile. Mazpilsēta ir šarmanta, bet vietām skats ir skumīgs, ēku fasādes pamestas novārtā, un, ja parasti pilsētu centri ir vieta, kur cilvēki izvēlas dzīvot labprāt, tad Sabilē tas pieder zemākam sociālajam slānim un tie, kuri var atļauties, dzīvi veido ārpus tā. «Bet es tajā netīrīgumā un nevīžīgumā arī saskatu skaistumu, jo spēju redzēt, kā tas varētu izskatīties pēc atjaunošanas,» saka Andis. «Šī ir skaista vieta novadā, kuru nevajag aizmirst. Te var vērst attīstību tādā kultūras, mākslas, sidra un vīnzinību virzienā. Manuprāt, jaunās asinis, kas ienāk Sabilē, izmainīs šo vidi, un no tā iegūs arī paši sabilnieki.»
Savējais un ienācējs reizē
Šodien (intervija laikrakstā «Talsu Vēstis» publicēta 2.jūnijā) pirmo reizi Ilgtspējīgas vides attīstības komisija, kuras dalībnieks ir Andis, dodas ārpus novada centra, un sabilnieks saviem kolēģiem dabā parādīs idejas, par kuru nākotnes attīstību viņi diskutē. Turklāt šī diena, 2. jūnijs, ir vēsturiska, jo aktīvie sabilnieki dibinās Sabiles attīstības biedrību.
«Mēs skatīsimies, kā varam šo pilsētu iekustināt, dot impulsu, lai kaut kas notiek vairāk un ātrāk. Jā, ir atsevišķas lietas, kas Sabilē sagadīšanās pēc notiek, bet vietējie varbūt gaida uz kādu, kas spers soli un izdarīs,» stāsta arhitekts.
Biedrībā darbosies sabilnieki, kuri šeit jau dzīvo daudzus gadus, un tie, kuri Sabili par savām mājām sauc vien dažus gadus. Bet pie kuriem pieskaitāms Andis pats? «Esmu šeit uzaudzis, pabeidzis pamatskolu, un tad 1999. gadā pārcēlos uz Rīgu. Esmu savējais un ienācējs reizē.» Pastaigas laikā viņš aizved uz nelielu pagalmu Talsu ielā, kur pavadījis bērnību. Ielas pretējā pusē ir Sabiles bērnu bibliotēka, un tieši tur, pa ceļam no skolas, viņš iegriezies bieži. «Bērnībā lasīju ļoti daudz grāmatu. Tagad īstenībā vairs nelasu, man vairāk vizuālā uztvere patīk, piemēram, dokumentālās filmas. Bibliotēka un lasīšana man arī deva izpratni par latviešu valodu, pareizrakstību. Komentāros redzu, kā cilvēki raksta, kā nepareizi veido teikumus un neprot likt komatus, bet man tas šķiet tik pašsaprotami.»
Runājot par komentāriem, tos raksta arī Andis pats, un viņš nebaidās tajos būt tiešs, kas ne visiem patīk, taču savu viedokli viņš varot pamatot. Tomēr, atgriežoties Sabilē, viņš sapratis, ka mazāk jāraksta un vairāk jādara. «Iespējams, ka divi pandēmijas gadi daudz ko izmainīja arī manā domāšanā, pietuvināja atpakaļ laukiem, pilsētai un saknēm. Vairāk nekā pusi no savas dzīves esmu dzīvojis Rīgā, un pa šo laiku man izveidojusies lielāka profesionālā bagāža un izpratne, un šobrīd varu dot savas zināšanas un impulsu Sabilei. Ja man ir prātā idejas, man tās jāuzliek uz papīra, lai atbrīvotu vietu jaunām idejām. Tam visam gan jāatrod laiks, jo viss, ko daru Sabilei, ir uz mana brīvā laika rēķina.»
Kāju mērcētava un jauniešu parks
Pastaigas laikā mēs piestājam centrālajā laukumā. Tam tuvumā ir bēdīgais tilts pār Abavu, un Andim šķiet, ka, to atjaunojot, jāņem vērā, ka sabilniekiem tas nav tikai tilts, kas savieno divus krastus, bet arī platforma pasākumu vērošanai un savu notikumu radīšanai zem tilta. Viņš atceras, ka pirms pilsētas laukuma rekonstrukcijas šeit tecēja strautiņš, pie kura aizveda pakāpieni un uz laukakmeņiem vietējie varēja piesēst un pamērcēt kājas. «Protams, rekonstrukcija bija nepieciešama, jo laukumā viss bija nolietojies, bet, manuprāt, neesam ieguvuši kvalitatīvāku to telpu.
Mūsdienās tomēr labiekārtojumam jābūt ne tikai vizuāli skaistam, bet arī izmantojamam.
Es vēl neesmu uzzīmējis, bet galvā ieskicējis, ka šeit varētu būt tāda kāju mērcētava,» stāsta Andis, vizuāli mēģinot uzburt, ka esošais betona veidojums, kas gaida strūklaku, bet šobrīd drīzāk izskatās kā aka, kurā pasmelt lopiem ūdeni, varētu pārtapt par pakāpienu veida noeju lejā, kur būtu vairākas lielākas un mazākas strūklakas, kas darbojas savā ritmā un tumšajā laikā izgaismotas, un cilvēkiem tur būtu iespēja piesēst un iekāpt ūdenī.
Andis atzīst, ka brīžiem pašam jāpasmaida arī par savām kādreizējām idejām. «Jo ar gadiem kļūsti profesionālāks un sāc kritizēt to, ko iepriekš esi domājis,» tā, stāvot centrālajā laukumā, saka Andis, atceroties, ka viena no idejām viņam bija tieši par šo vietu. «Es biju paredzējis savienot abus upes krastus, jo arī otrā pusē ir ļoti skaista ainava. Savā priekšlikumā biju iedomājies, ka tas varētu būt tāds jauniešu parks, kur ir daudz dažādu aktivitāšu, bet abus krastus savienotu gājēju un velobraucēju tilts. Protams, tā puse ir daļēji applūstoša teritorija, līdz ar to tur ir problemātiski kaut ko izveidot. Bet tāda doma bija — iedot pilsētai pašā centrā tādu kvalitatīvu vidi, kurā atpūsties. Ne tikai pilsētniekiem, bet arī tūristiem.»
Reizēm Andis Alksniņš vietējos pat mazliet provocē ar savām idejām. Kad viņš kopā ar saviem domubiedriem gatavojās tikties ar Talsu novada vadību, arhitekts uzzīmēja vizualizāciju, kura citām acīm liek paskatīties uz centrālo krustojumu, kas padomju laikos pielāgots smagajai lauksaimniecības tehnikai un ugunsdzēsēju transportam. «Vēsturiskais bruģis apliets ar asfaltu, un centrs kļuva par asfalta upi. Mans priekšlikums ir uz pilsētu paskatīties citādāk — nevis tādu tranzīta ielu ar konkrētu numuru valsts ceļos, bet paskatāmies uz to kā vecpilsētas sastāvdaļu. Šoziem kādu brīdi bija ļoti daudz sniega, un tad es beidzot paveicu savu neizdarīto mājasdarbu. Ceļa posms bija iztīrīts, kupenas abās pusēs, un es samērīju reālo vajadzīgo attālumu, kas nepieciešams transportam (jo satiksme starp kupenām jau neapstājās). Sapratu, ka divi metri, ja ne vairāk, no brauktuvēm netiek izmantoti. Un tā es tādu provokāciju izveidoju, ka varētu sašaurināt pašlaik ļoti plašo brauktuvi un paplatināt ietvi, ko varētu izmantot gājēji un uzņēmēji.
Samazinātos braukšanas ātrums, vecpilsēta kļūtu mierīgāka, tādā veidā, iespējams, veicinātu nākotnē biznesa attīstību, tai pašā laikā sakot cilvēkiem — hei, šeit ir forša vide, jūs taču varat arī pastaigāties pa pilsētu!
Jo pagaidām pa pilsētu nevienam īsti nepatīk pastaigāties. Tas, protams, varētu notikt nevis viena, bet vairāku gadu garumā.»
Ir pierasts, ka sabilnieki ir «ar putniem galvā», bet, vismaz no malas veroties, Andis Alksniņš šķiet piezemētāks. «Es pat nezinu, vai esam dulli šeit. Tas ir brends, kas izveidojies no Sabiles Vīna svētkiem. Es teiktu, ka Sabilē esam nevis dulli, bet kreatīvi. Un, manuprāt, es arī esmu pietiekoši kreatīvs. Lai gan arhitekti nevar būt pārāk mākslinieciski, jo tehniskā puse mūs piespiež par lietām domāt pragmatiskāk. Tas jau nav slikti, ka cilvēki dažreiz ir dulli, jo trakajiem pieder pasaule,» saka Andis.
Bet tas, ka esmu dzīvojis ārpus Sabiles ļoti daudz gadus, protams, mani ir izmainījis. Iespējams, ka būtu citādāks. Visticamāk, es nebūtu arhitekts. Bail pat domāt, kas es būtu.
Andis Alksniņš, arhitekts
Balvas priecē, bet ego neceļ
Andis Alksniņš atzīst, ka viņam ļoti paveicās, ka pēc 9. klases pieņēma lēmumu doties prom, jo tobrīd bijis bailīgs jaunām lietām. Taču viņa ideja bijusi mācīties profesionālā vidusskolā, lai iegūtu pirmo arodu. «Ceļš aizveda uz Rīgas amatniecības vidusskolu, kas šobrīd ir Rīgas Mākslas un mediju tehnikums. Tas man deva pirmo impulsu plānošanā. Tobrīd par arhitektiem vēl nedomāju, jo man nepatika rasēšana, un es neizpratu, kā tas notiek. Bet vēlāk, kad sāku strādāt ar ēku plāniem, tas jau bija cits skatījums un cita pieeja. Tad sapratu, ka varētu studēt arhitektūru, un esmu absolvējis vairākas skolas.»
Jau daudzus gadus Andis strādā vecākajā arhitektu birojā Latvijā «ARHIS ARHITEKTI». «Tur principā esmu uzaudzis un iemācījies to, ko protu. Esmu mācījies no Andra Kronberga, kurš ir viens no zināmākajiem Latvijas arhitektiem un citiem kolēģiem,» saka Andis. Šis birojs saņēmis vairākas Latvijas Arhitektūras Gada balvas. Viens no lielākajiem sasniegumiem bijis par ēku Miesnieku ielā, Rīgā, kur trīs veci spīķeri pārveidoti par dzīvojamām ēkām. 2020. gadā tam piešķirta balva. Andim prieks, ka viņa darbu novērtē, taču balvas ego neceļot.
Viņš joprojām strādā Rīgā, taču lielu laika nogriezni pavada Sabilē, jo nepieciešama daba un klusums. «Gribas atpakaļ pie saknēm, un šobrīd man grūti turpināt biroja darbu, kāds tas bija pirms pandēmijas.»
Savu Sabili Andis izstaigājis krustu šķērsu, un viņam ir vairāki tūkstoši Sabiles bilžu. «Bet man ir nevis smukbildes, bet tādi perspektīvas skati, ko ikdienā daudzi nepamana. Es uzreiz redzu kadru, un man ir jānofotografē. Tagad vienmēr līdzi telefons, un to viegli izdarīt, bet agrāk staigāju ar spoguļkameru pa pilsētu,» atklāj arhitekts. Arī ceļojumos viņš pilsētu izbauda nevis kā tūrists, bet meklē telpu bez tūristiem skatās, kā dzīvo vietējie. «Es izveidoju sev arhitektūras tūres, bet, staigājot pa pilsētu, atrodu arī dažādus objektus, par kuriem man nebija ne jausmas. Tas mazliet tāds profesionālais kretīnisms. Skatos dažādus risinājumus — kaut vai kā bruģakmens salikts, kādas laternas, atkritumu urnas un apstādījumi… Tas nosēžas zemapziņā. Un, kad kaut kas jārada, man ir savas idejas, bet jau zinu arī labos un sliktos piemērus.» Turklāt pastaigas viņam patīk ne tikai profesionālā ziņā, bet vienkārši procesa dēļ. Dienā, klejojot pa pilsētas ieliņām, mierīgi varot nostaigāt pat 20 kilometrus un apavu zoles nodeldēt vienā sezonā.
Andis smaida, ka arī slinkošana, nekā nedarīšana un laiska gulēšana dārzā ir forša nodarbe. Bet viņa draugi zina, ka jau vairākus gadus viņš nodarbojas ar Kalaripayattu, kas ir viena no cīņas mākslām, turklāt pasaulē vissenākā. Šobrīd gan viņš dodas nevis uz grupu treniņiem, bet darbojas individuāli un vasaras sezonā darbojas Sabiles sporta laukumā. «Pēc treniņa ir sajūta, ka tev beidzot ir ķermenis, jo sāp pilnīgi viss un sajūti katru vietu ķermenī. Kalaripayattu man iedeva lielāku izturību, lokanību, spēku un pats galvenais — koncentrēšanās spēju,» atzīst Andis Alksniņš.
