Viss sākas ar smaržu. Ar to, kā smaržo gaiss. Smarža nav fiziski, ķermeniski sajūtama, vienkārši gaiss visapkārt ir savādāks nekā pirms dažām dienām – svaigāks, dzīvinošāks. Ieelpo un saproti – mjā, marts.
Reiz Marts bija gada pirmais mēnesis. Martius. Senie romieši gada pirmo mēnesi nosauca par godu Marsam, Kara dievam. Karam! Lai jau būtu – karam, kurā vienmēr uzvar pavasaris. Ziedēšana, skaistums, atdzimšana.
Sapņa dūmakainā tumsa lēnām izklīst. Sarkans, dzeltens. Liekas, esmu kaut kur starp Veneru un Marsu. Nu labi, mainām mērogu – re, Pilsēta. Ielu laternu vietā ir milzīgas narcises, kas, noliekušas savus ziedkausus, gaiši smaržo. Luksofori, kā staltas, vāzē ieliktas, tulpes, sarkaniem ziediem. Ielas, kā krāšņas dāvanu lentas vijas gar namiem. Krustojumā dzirdamas balsis. Vīri. Kaut ko spriež. Atpazīstu Dzejnieku. Atnācis no Raiņa ielas puses. Protams, no kuras citas puses tad Dzejniekam būtu jānāk. Valdemārs arī te. Abi pārējie arī ik tā redzēti – vienam rokā naģene, otram galvā tāda kā motociklista ķivere. Man tuvojoties, vīru balsis nevis pieklust, bet kļūst skaļākas. Protams, veču sarunas. Tēma ierastā, augsta un dziļi intelektuāla – par mīlestību, par sievietēm. Normāla “garāžas” tēma:
“Kad vien tu saki, ka kaut kas ir skaists, kaut kas cits tiek nokritizēts, jo skaistums nevar pastāvēt bez neglītuma. Brīdī, kad saki, ka kaut kas ir skaists, tu pasaki arī, ka kaut kas ir neglīts. Brīdī, kad tu saki: “Es mīlu tevi,” – tu arī pasaki, ka ir kāds, kuru tu ienīsti.” – arvien skaļāk un ātrāk runā Ķivere.
Pretī paceļas roka ar dūrē sažņaugtu naģeni un šņāc – “Tu man te neDZEN” un abi, saķērušies kā divi puišeļi pagalma duelī, aizveļas lejup pa Piena ceļu. Protams, Marss arī te dara savu. Valdemārs atvadās un aiziet pa kreisi. Paliekam divatā. Es un Dzejnieks. Runājam par Pilsētu, par Daili, par skaisto un ziedošo.
Un ko gan citu Dzejnieks lai saka? Protams – “Jāraksta mīlas dzejolis! Pag, MĪLA lai paliek traģiski bieziem romāniem, apgarotām skatuvēm un Rainim. Labāk – mīlestības. Atzīšanās. Dzejolim jābūt …” Runājam par to, kam vajadzētu būt ideālā mīlestības dzejolī – kaut kam skaistam, gaisīgam, kaut kam no pasakas. Ilgu pilna skatiena atblāzmai, un ne tikai. Tā būtu liriskā puse. Jāpieliek būtu arī kāda daļa skumju, nedaudz vieglas sāpes, varbūt – nopūtas. Vēl kaut ko šņācošu, kaut ko no čūskas, varbūt kādu šņāceni. Ne velti tas ābols mums visiem vienmēr un visur jānēsā līdzi… Līdz tirgus laukumam viss ir salikts pa “plauktiņiem”. Laukumā, ziedu laternu ieskauts, bariņš neizlēmīgo. Visi kā no Šekspīra lugas izrakstīti – 8. marta Hamleti, ar mūžīgo jautājumu “Dāvināt vai nedāvināt?”.
Dzejnieks sāk runāt. Katrs vārds ir kā balons, kas viņu ceļ arvien augstāk un augstāk – “Vīri! Šīs fejas, eh, šīs fejas… Mēs – veči, puiši, puikas, džeki, onkuļi, zēni, čaļi, kungi, Jūs mīlam. Mēs Jūs mīlam – meitenes, meitas, dāmas, kundzītes, omes, mammas, kaimiņienes, kolēģes, draudzenes, sievas, mīļāk… (atvainojos) mīļotās…”.
Balss un teiktais pazūd šalkojošajā un bangojošajā ziedu jūrā. Saprotu, ka solītais dzejolis tikai tagad sākas – tas ir par mums, par vīriešiem, par sievietēm, par cilvēkiem. Un visapkārt īsta ziedu manifestācija – sanākušie uzplaukst un zied. Arī es. Un ziedoši mēs ejam pie Jums – skaistajām un ziedošajām.
Mēness kustās, kā svērtenī iekārts. Lēnām paātrinoties, tomēr precīzi, debesjumā zīmē 8. Ja mazliet pieliec galvu – bezgalību. Bezgalīgas mīlestības un atzīšanās zīmi. Un tad, pēkšņi norimis, mēness, kā izšauts šampanieša korķis, aizlido pāri Pilsētai. Marts.
