Novadniece Elena Miezava pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem atrast savu lauciņu dejā un dziesmā, treneru pamanīta, sāka nodarboties ar vieglatlētiku. Viņas ceļš tajā, kas nebūt nav bijis viegls, sākās nu jau pirms vairāk nekā astoņiem gadiem. Pēc pirmajiem panākumiem Latvijas čempionātā viņa tika uzaicināta trenēties galvaspilsētā, bet jau pēc pāris sezonām no Rīgas pārcēlās uz Ameriku, uzsākot mācības Kalifornijā. Šobrīd jaunā sportiste sasniegusi savu sapni un trenējas starp labākajiem Vašingtonas Universitātē.
«Manas sporta gaitas sākās Vandzenes pagastā,» iesāk vieglatlēte, kas specializējas vidējās un garajās distancēs. «Tolaik līdz sestajai klasei. Aktīva biju vienmēr. Sporta skolotāja allaž mani ievēroja un sūtīja uz rudens krosiem, kur arī izcīnīju pirmās uzvaras. Skolas iespēju un bērnu skaita trūkuma dēļ pēc sestās klases pārgāju mācīties uz Talsu Valsts ģimnāziju. Tur mani savukārt ievēroja sporta skolotājs Artis Raitums. Varētu teikt, ka viņš ievirzīja mani vairāk pa vieglatlētikas pēdām, kur sāku savas gaitas sadarbībā ar treneri Andri Jansonu.»
/Personiskā arhīva foto/
Sadarbība un atbalsts justs vienmēr
«Ar Andri sadarbība vienmēr bijusi laba un saudzīga, kas mani noteikti ir pasargājis no daudzām traumām, lai es kā sportiste progresētu nākotnē,» viņa teic. «Atminos, ka 2014. gadā norisinājās Latvijas Jaunatnes olimpiāde, kur man bija iespēja piedalīties, nokārtojot normatīvu. To arī izdarīju, paliekot augstajā sestajā vietā. Tā brīža sasniegums man noteikti bija liels gandarījums. Ar to arī pietika, lai mani ievērotu treneris no Rīgas — Andrejs Saņņikovs, pie kura uzsāku trenēties un pārgāju mācīties uz Rīgu. Sadarbība bija ļoti veiksmīga, katru gadu turpināju progresēt, uzvarot Latvijas un Baltijas čempionātā. 2016. gadā pēc pirmās uzvaras Latvijas čempionātā pieaugušajiem uzsāku sadarbību ar Viktoru Lāci. Ar viņu sadarbība bija citā līmenī, profesionālākā. Uzreiz skatījāmies Amerikas virzienā. Viņš vienmēr meklēja iespējas, lai būtu arvien labāk.
2017. un 2018. gada vasaras bija ļoti veiksmīgas. «Saskrēju» sev labākos laikus, lai mani ievērotu treneri no Amerikas. Tad arī sākās mans ceļš uz turieni, kad treneris no Kalifornijas, Fresno Štata universitātes, atlidoja uz Rīgu vizītē, lai redzētu, kā mēs šeit, Latvijā, trenējamies. Viņam šis process ļoti patika, izveidojās laba komunikācija, un piekritām doties studēt tur,»
apgalvo Elena. «Šī pieredze noteikti devusi man ļoti lielu rūdījumu dzīvē un sportā, un Fresno arī tika piedzīvotas sava laika lielākās sporta traumas un mēneši bez skriešanas, bet bija arī pozitīvas lietas, piemēram, uzstādīju trešo ātrāko laiku skolas vēsturē un biju ļoti tuvu no NCCA kvalifikācijas čempionāta krosā. Tāpat tiku apbalvota kā nedēļas atlēte spēcīgā konkurencē, kā arī pēc pērnā gada veiksmīgās krosa sezonas man bija iespēja pāriet uz Vašingtonas Štata universitāti,» pastāsta jaunā sieviete.
«Noteikti treneris V. Lācis ir viens no iemesliem, kāpēc es aizbraucu uz Ameriku, jo viņš vienmēr ticēja un motivēja, ka es varu noskriet ātri, lai pietiktu pilnai atmaksātai stipendijai Amerikā. Un mums tas izdevās! Izdevās kopā ar neatlaidīgu darbu. Viņš vienmēr ir meklējis iespējas atbalstīt, lai viņa audzēkņiem būtu iespēja trenēties sev piemērotos apstākļos, arī aukstajos ziemas mēnešos. Noteikti jāsaka liels paldies arī Talsu novada domei un Aivaram Pekmanam, kurš vienmēr ir palīdzējis, ticējis un neatteicis palīdzību, lai es sasniegtu rezultātus, kuriem konkrētajos brīžos gatavojos,»
pateicīga ir sportiste.
«Ceļš uz Ameriku bija smags, taču tā vērts. Ceļā doties mani iedrošināja arī sporta kluba «Tērauds» treneris Jānis Razgalis. Ar viņa komandu «Covid-19» laikā ielikām ļoti svarīgu rudens bāzi, ar kuru man pietika, lai aizvadītu ļoti veiksmīgu rudens krosa sezonu Amerikā.
Ar atbalstu man vienmēr paveicies
gan no ģimenes, gan no treneru puses. Mans lielākais «fans» ir mana vecmamma, kura man jūt līdzi un izdzīvo notikumus kopā ar mani. Ar viņu pavadīts ļoti daudz bērnības brīžu, un, pieļauju, ka varbūt aktivitāte nāk no viņas, jo arī viņa katru rītu nostaigā sevis noteiktos kilometrus.
Ar treneriem veiksmīgi sanācis sastrādāties. Katrs no tiem devis kādu ieguldījumu, lai es būtu tā, kas esmu šobrīd. Ir ļoti svarīgi uzticēties un ļauties trenerim sevi vadīt pa šo ceļu, tad jau arī rezultāti neizpaliks. No treneru puses esmu tikusi motivēta, lai virzītos uz priekšu, un tie devuši ticību, ka varu daudz.
Šobrīd Amerikā, būdama jaunajā universitātē un jaunā komandā, tā ir sanācis, ka arī trenere šeit ir pavisam jauna — pirmo gadu. Tad mēs abas cenšamies iepazīt viena otru un sastrādāties. Šeit galvenais ir komunicēt un būt atklātiem, tad jau viss pārējais notiks automātiski,» pastāsta sportiste.
/Personiskā arhīva foto/
15 sekundes, lai labotu skolas rekordu
«Viens no lielākajiem pēdējā laika sasniegumiem ir pērnā gada krosa sezona, kurā biju ļoti tuvu, lai labotu augstskolas rekordu. No tā atpaliku tikai 15 sekundes, kas uz sešiem kilometriem nebūt nav tik slikti. Tas noteikti bija sajūtās labākais skrējiens. Otrs pēdējā laika lielākais sasniegums ir tikšana spēcīgajā Vašingtonas Štata universitātes komandā, kas bija mans sapnis jau pirms Amerikas. Būt starp labākajiem un trenēties starp labākajiem. Šeit komandā ir arī meitenes no, piemēram, Kenijas, un tā noteikti ir sava veida pieredze — trenēties kopā, citam citu atbalstīt,» atzīst E. Miezava.
Jautājot, vai ir bijuši brīži, kad Elenai šķitis, ka varbūt sportam jāatmet ar roku pavisam, viņa atbild tieši:
«Šaubas par sporta pamešanu kā tādu nav bijušas, drīzāk bijuši jautājumi sev par izvirzīto mērķu sasniegšanu, mocījusi neziņa, atgriežoties pēc smagām traumām,»
viņa norāda. «Tas tomēr ir ļoti liels darbs ar sevi, ar esošo komandu, cilvēkiem, ar kuriem strādā. Ikdienā tas dod sava veida atbildību un negribas nevienu pievilt!» Elenai paveicies, ka līdzās vienmēr bijuši gudri treneri, kas arī sarežģītās situācijās meklējuši labākos risinājumus, lai sportistes rezultāti augtu. «Tas varbūt ne vienmēr ir bijis tas pats vieglākais un patīkamākais, bet, atskatoties atpakaļ, varu teikt, ka tas devis lielu rūdījumu, pieredzi un gribasspēku, lai no sāpīgiem mirkļiem atgrieztos vēl spēcīgāka,» saka sportiste.
Rupjmaizes kukuļi vienmēr lido līdzi
«No Latvijas viennozīmīgi pietrūkst rupjmaizes! Man tik ļoti tās pietrūkst Amerikā, ka ikreiz, braucot pēc vasaras atpakaļ, man koferī tā ir līdzi,» viņa smej. Man pietrūkst Latvijas dabas un savējo mājās — draugu, treneru, ģimenes. Man vienmēr bijis svarīgi, ja iespējams, atbraukt mājās, pabūt dzimtenē, patrenēties šeit. Man tas dod uzlādi un spēku jaunam darba cēlienam,» novērtē Elena.
«Mani sportā piesaista un gandarījumu sagādā sevis pārvarēšana, disciplinēšana un sava veida norūdīšanās. Testēju — cik daudz varu no sevis izdabūt. Tas dod lielu ieguldījumu turpmākajai dzīvei, jo, kā mēs zinām, sports ir nežēlīgs. Mēs piedzīvojam visu. Gan lielus kāpumus, gan kritumus, bet tās sajūtas pēc labi padarīta darba, treniņa vai uzvarētām sacensībām un labotiem rekordiem ir neaprakstāmas! To sajūtu nevar nekam pielīdzināt, tā ir kā atkarība.»
/Personiskā arhīva foto/
Šobrīd tiek aizvadīts sagatavošanās posms
rudens sezonai, tāpēc diena sākas agri. «Ceļos sešos no rīta, paēdu vieglas brokastis, un treniņš sākas astoņos. Ir dienas, kad trenējamies arī 6.30 vai 7.00. Pēc tam studijas līdz pēcpusdienai, tad ap 16.00 seko otrais treniņš. Pa vidu varbūt trāpās kāda akadēmiskā vai komandu sapulce. Vēlāk jau mājas darbi, vakariņas un miegs. Mums ļoti labs dienas ritms un atbalsts ir skolā, jo ēdienreizes — brokastis un pusdienas — ir pieejamas skolā, kas dod neatsveramu laika ieekonomēšanu, nav jāuztraucas, kurā laikā un brīdī paēst. Šeit par sportistiem ir padomāts līdz pēdējai niansei. Tavs uzdevums ir būt vietā, laikā un darīt, kas no tevis tiek prasīts,» viņa teic.
Interesanti, ka pašai Elenai sākotnēji licies, ka skriešana noteikti nav domāta viņai.
«Man tā pat nepatika. Likās garlaicīga un mokoša. Labprāt vienmēr izvēlējos skriet īsākas distances vai lēkt, mest. Taču tas nepadevās tik labi, kā vidējās un garās distances, ko bija ievērojis treneris A. Jansons. Tieši viņa ieguldījums un sagatavošana raisīja patiku pret sportu un vēlējos apmeklēt treniņus katru dienu.»
Uz jautājumu, vai Elena gāja arī citos pulciņos pirms sava, šķiet, vaļasprieka un reizē unikālā talanta atklāšanas, viņa norāda, ka mēģinājusi dejot un dziedāt. «Abi nebija domāti man. Esmu individuālā sporta veida piekritēja, kur viss atkarīgs vairāk vai mazāk no manis pašas. Šobrīd skriešana ir mana sirdslieta. Vaļasprieks, kuru baudu; tās procesu un reizē arī sava veida smagumu.
Protams, ir dienas, kad «skrienas» grūti, bet ir jāmāk arī tajās dienās noķert to viegluma sajūtu. Un tad jau vieglajās dienās, šķiet, ka lido un negribi apstāties. Tas arī ir laiks, kad varu padomāt un pabūt ar sevi.»
Viens no mērķiem un sapņiem ir īstenots. Būt starp labākajiem, izbaudīt šo procesu, paņemt no tā visu to labāko un gūt pieredzi. Trenēties un redzēt, kur tas mani aizvedīs. Tas bija manu mērķu un sapņu sarakstā jau pirms mana pirmā koledžas gada. Par aktuālajiem mērķiem viņa norāda, ka viens no tiem noteikti ir sevi pierādīt un palīdzēt komandai tik, cik tālu viņiem tas iespējams. «Šobrīd mums ir ļoti spēcīga komanda un treneri. Domāju, mums priekšā ir smags, bet interesants rudens,» atklāj novadniece Elena Miezava, kura no studijām Amerikas Savienotajās Valstīs vēlas paņemt visu, ko tās sniedz.
