«Ilgus gadus dzīvojot Talsos, arvien vairāk acīs duras tukšā pilsētas centra aina. Ir mazi veikaliņi, kurus vajadzētu atbalstīt ar saviem pirkumiem, taču to durvis tiek vērtas arvien retāk. Svētdienas rītos pilsētas centrā vispār aina ir ireāla jau vairāku gadu garumā, kad gribas jautāt: «Cilvēki, kur jūs esat?» Saprotams, ka guļ vai bauda brīvrītu, bet agrāk tomēr kaut kas bija citādāk. Darbadienās, protams, pa centru rosās daudz skolēnu, kuri dodas «Rimi» virzienā pēc kāda našķa garajos starpbrīžos. Parunājot ar mazo veikaliņu kādiem pārdevējiem, arī viņi nenoliedz, ka pārņem pamestības sajūta. Ir dienas, kad pircēji ienāk biežāk, bet līdz ar to, ka arī pašvaldības darbiniekiem tiek samazinātas algas un štata vietas, veikaliņi no tā visa cieš, jo pašvaldības darbinieki jau sastāda lielu daļu no pircēju loka. Tātad pašvaldības finanšu dižķibele skar plašāku mērogu un arī privāto sektoru.
Tāpat mazajiem uzņēmējiem liela skāde ir iepirkšanās centri, kas ap sevi pulcina ērtības dēļ. Pircēji piebrauc, noparko auto un var visu iegādāties vienuviet. «Maximas» stāvlaukums bieži vien pat darbadienas vidū ir pārpildīts, ka rodas jautājums: «Vai tad cilvēkiem nav jāstrādā, ka šeptē pa veikaliem?» Ir pat zināmas paralēles — cik pilsētas centrs ir tukšs, tik pieminētā lielveikala stāvlaukums ir piepildīts. Protams, ir iedzīvotāji, kuri principu dēļ nedosies iepirkties svešzemju zīmolu lielveikalos un cieši turēsies pie savējo atbalstīšanas, bet tādu nav daudz. Realitāte ir tāda, ka dzīves dārdzība spiež arī uz patriotiskām nostādnēm, jo jāmeklē vien tie plaukti, kuros preces ir lētākas. Tad jau ir vienalga, kurā veikalā un no kurienes nolūkotais, kas pa kabatai, nāk un kāda tam kvalitāte — kaut vai grauzdiņš ar neizprotami ilgu lietošanas termiņu no Ķīnas tālākā nostūra. Bet mans sapnis ir par Talsu pilsētas centru, kurā sestdienās ielās plūst cilvēku upes kā agrāk. Kāds varētu šeit iebilst, lai beidzu fantazēt, bet, lai arī ļaudis Latvijā ir stipri vien mazāk, tie paši pilsētas svētki parāda, ka novadā ir kupls cilvēku pulks. Gribētos, lai līdz ar pavasara pumpuriem paveras arī jauna bilde cilvēkainavā. Jā, latviešu un talsinieku savā zemē ir palicis daudz mazāk, un dzimstības rādītāji mūsu zemē ir šokējoši, ko saista arī ar vecāku bailēm par to, vai spēs izaudzināt bērnu zemē, kur ir tik slikts materiālais stāvoklis. Bet šajā ziņā kaut kā atmiņā palikuši vecvecāku stāsti par laiku pirms divām paaudzēm, kad ģimenēs bija pat pa astoņiem bērniem. Un no valsts jau nekāds atbalsts nebija, un neviens neko no tās negaidīja, tāpat nekādas turības nebija, bet bērni dzima.
Lai vai kāda tā aina ir šodien, gribas tomēr cerēt par labāku rītdienu, par talsinieku piepildītām ielām un laiku, kad mēs vairāk pievērstos nevis ērtībām un komfortam, bet savu uzņēmēju atbalstam. Ar vietējiem uzņēmējiem jau ir tāpat kā ar vietējām skolām. Ne tikai aizverot lauku skolu, ir trauksme par apdraudējumu vietējai kopienai, jo arī mazie veikaliņi ir dzīvības rādītāji. Ja ciemā nav veikala, tad uz to kaut kā nopietni vairs neskatās. Bet ko darīt? Kā mēs katrs varam veicināt mazo uzņēmēju pastāvēšanu un pat plaukšanu? Kaut kur lasīju ieteikumu — nevis kaulējies, lai draugs pārdod kaut ko par lētāku naudu, jo paziņa taču, bet gan atbalsti viņu, samaksājot vairāk, nekā prasa. Lūk, kāda veselīga domāšana!» teic Veltas kundze no Talsiem.
#SIF_MAF2023
