Sievietei nav šķērslis kļūt par lidmašīnu mehāniķi

Sievietei nav šķērslis kļūt par lidmašīnu mehāniķi

Digna Vietniece no Spāres strādā par lidmašīnu mehāniķi Starptautiskajā lidostā „Rīga”. Viņa sev un citiem pierādījusi, ka nevajag atmest roku saviem sapņiem un tos īstenot.

„Es četrus gadus nodzīvoju Īrijā un lasīju šampinjonus,” stāsta Digna Vietniece. „Tur kā iebraucēja sajutos kā vergs. Burtiski. Vietējie uz tevi ir dusmīgi, ka atņem darbu, bet, kad pasaki, par kādu algu strādā, viņi tādas naudas dēļ nemaz no gultas ārā nekāpj. Tāpat attieksme no priekšniecības… Tas, kā saka tautā, piegriezās un gribēju darīt ko citu. Satiku kādu vīrieti, kurš bija atbraucis komandējumā uz to pilsētu, kur dzīvoju. Viņš strādāja lidostā dokumentu jomā. Sarunā viņš stāstīja par savu darbu, un mani tas ieinteresēja. Atbraucu atpakaļ uz Latviju un nolēmu iet studēt. Var teikt, ka šis vīrietis ievirzīja mani aviācijas laukā. Studēju Rīgas Tehniskajā universitātē aviācijas transporta programmu. Pēc izglītības esmu aviācijas inženieris. Mācījos četrus gadus. Manā gadā trešā daļa no kursa studentiem bija meitenes… Nebija viegli. Fizika, matemātika… Smagi priekšmeti.

Viss bija jāsāk no nulles. Desmit gadus nebiju mācījusies. Lasot šampinjonus, smadzenes vispār nebija nodarbinātas.

Pirmajā kursā smagi bija arī emocionāli, taču 4. kursa studijas noslēdzu jau stipendijas grupā. Tas bija mans sapnis — iegūt augstāko izglītību. Lai gan izvēle nebija viegla, to izdarīju.

Es esmu aviācijas dzinēju mehāniķe. Tieši mehāniķu komandā, kurā ir ap 16 cilvēkiem, esmu vienīgā sieviete. Kā ir tādā kolektīvā? Nav viegli! Attieksme ir jūtama. Neviens īsti tā simtprocentīgi līdz galam nepieņem kā līdzvērtīgu, kaut zina, ka daru to pašu, un sanāk jau labi.

Jā, ir kādi, kas respektē kā kolēģi un neko nesaka, bet ir citi, kas ignorē un neatzīst. Tā sauktais veču pašlepnums.

Viņi nevar pieņemt, ka sieviete spēj tās lietas saprast un darīt tikpat labi, cik vīrieši, un varbūt pat labāk. Kolektīvs ir krievu tautības. Un PSRS laika vīrietim redzēt to, ka sieviete darbojas ar skrūvgriezi, prāts neņem to pretī. Savā ziņā ir kā eksāmens — izturēšu vai ne.

Manos pienākumos ietilpst dzinēju apkopes, pārbaudes un remonti. Mainu detaļas, remontēju tās. Dažādas pārbaudes ik pēc noteikta laika. Tā ir milzīga atbildība. No manis ir atkarīgas cilvēku dzīvības. Skolā iemācās tikai teoriju un varbūt tikai piecus procentus no visa, ko vajag darbā. Praktisko apguvu tieši darba vietā, strādājot uz vietas. Tā lielākoties ir visos amatos. Mums aviācijā ir speciālas rokasgrāmatas, kurās ražotājs ir uzrakstījis, kas un kā jādara. Un mēs nevaram darīt citādāk, pat tad, ja kaut ko var paveikt vienkāršāk un ātrāk. Viss, protams, angļu valodā. Ir liela darbošanās ar dokumentiem. 75 procentu no laika aizņem tieši dokumentu lietas.

Mums katra skrūvīte ir jāapstiprina ar parakstu. Ja tā pazūd, ir jāpasūta jauna, un tas ir garš process, lai tiktu pie it kā nieka skrūves. Atslābst nevar nevienu brīdi. Noteikumi ir ļoti stingri. Un uz pašu lidmašīnu tagad skatos pavisam citādāk.

Tagad nevaru tajā iekāpt un lidot kā ar vienkāršu pārvietošanās līdzekli. Es skatos, vēroju, iemetu aci kabīnē. Redzu, kur kaut kas mazliet ir šķībi. To laikam sauc par profesionālo kretīnismu.

Gribas pieminēt atziņu, kuru ieguvu no tā cilvēka, kurš iedvesmoja studēt aviācijas laukā, proti, mēs visi fiziski piedzimstam vienādi. Visiem ir rokas, kājas, prāts. Tikai kāds spēj sarežģījumos saņemties un iet tālāk, bet cits padodas. Un tā ir izvēle. Latvieši skatās uz to, kā nav, nevis uz to, kas ir, tādēļ mums vajadzētu uz dzīvi pavērties vairāk nekā uz iespēju spert soli sapņu virzienā.”

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.