Talsu tautas namā 13. maijā notika sešu Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkņu koncerts, kurā piedalījās arī Nikolass Mūrnieks un Annija Anna Pudure. Talantīgie jaunieši pirms četriem gadiem beiguši Talsu mūzikas skolu, bet šogad kļūs par Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas absolventiem.
Nikolass Mūrnieks un Annija Anna Pudure savu ceļu mūzikā sākuši Talsu mūzikas skolā. Viņiem par skolu ir labas atmiņas, un abi ir pateicīgi par to, ka tā devusi stiprus pamatus, lai varētu iestāties Emīla Dārziņa mūzikas skolā Rīgā. Abi plāno ar mūziku savu dzīvi profesionāli saistīt arī turpmāk. Emīla Dārziņa mūzikas skolas audzēkņi bieži plūc laurus starptautiskos konkursos un pēc tam veido profesionālu mūziķu karjeras, spēlējot gan pasaulslavenos orķestros, gan darbojoties kā solo mākslinieki. Un sarunā ar jauniešiem noskaidrojas, ka abi neatmet domu, ka vēlāk paši vēlētos strādāt par pedagogiem savā jomā, jo ir vēlme dalīties gan ar savām zināšanām, gan prasmēm. Nikolasa sirds pieder sitamajiem instrumentiem, bet Annijas — klavierspēlei.
/Foto: Edgars Lācis/
Īstajā vietā un īstajā laikā
Nikolass pastāsta, ka ar iestāšanos Dārziņskolā esot ļoti paveicies, jo viņa pašreizējā skolotāja Dzintra Knābe atbraukusi ar savu sitaminstrumentu kvintetu uz Talsu mūzikas skolu spēlēt koncertu.
«Es pie viņas piegāju parunāt par iespējamo izaugsmi mūzikā, par militāro karjeru. Kāpēc militāro? Es šobrīd spēlēju Zemessardzes orķestrī. Un viņa man piedāvāja braukt uz konsultācijām. Pēdējo pusotru mēnesi, kas bija atlicis līdz iestājeksāmeniem, es katru dienu mācījos gan mūzikas literatūru, gan vēsturi, gan solfedžo un instrumenta spēli, lai tiešām iestātos, jo ļoti to vēlējos. Es zināju, cik prestiža ir šī skola. Patiesībā man izdevās iestāties daudz vieglāk, nekā man šķita, kā varētu būt. Vienkārši pagadījos īstajā vietā un laikā. Skolotāja Dzintra pati ir bijusī Nacionālo bruņoto spēku ģenerāle, un viņai savā darbā ir liela degsme. Visa enerģija, ko viņa iegulda, ir ar simtprocentīgu atdevi, un viņa vienmēr grib no sevis atdot visu, to pašu sagaidot no apmācamā. Un ne tikai visu, bet visus simt desmit un simt divdesmit procentus. Visu un vēl vairāk,» ar prieku pastāsta Nikolass.
Bagātas zināšanas un prasme — tieši no Talsiem
Jaunietis atklāj, ka, aizejot uz Dārziņskolu, ļoti spēcīgi pamati bijuši ielikti tieši orķestrspēlē, jo to pieredzi, ko guvis Talsu jauniešu pūtēju orķestrī, nevar pat aprakstīt. «Sāku pavisam maziņš. Tad mani pielika pie viena instrumenta, tad — pie otra, trešā… Tā ar laiku biju apguvis visus orķestrālos instrumentus, ka, aizejot jau uz Dārziņskolu, man uzreiz piedāvāja ar viņiem braukt uz Rostoku ar orķestra projektu tikai tāpēc, ka man bija bagātas zināšanas. Nu jau pēdējos trīs gadus tur esmu arī vecākais sitējs… Tā kā to pieredzi, ko guvu orķestrī Talsos, es ļoti labi spēju lietot tālāk, un to daru arī šodien. Drīz pēc tam man sāka veidoties sadarbība ar Latvijas Universitātes pūtēju orķestri, Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas orķestri, Zemessardzes orķestri, Nacionālo bruņoto spēku orķestri… Un domāju, ka tas ir tikai bagāto zināšanu un prasmju dēļ, ko ieguvu Talsu mūzikas skolā. Jā, man mamma arī ir mūzikas skolotāja, un viņa saprot, ka ir jāmācās, lai mūzikā kaut ko sasniegtu, tāpēc varu sacīt paldies arī mammai. Mammas ieguldītais darbs, liekot man mācīties un spēlēt, arī man palīdzējis un virzījis,» pieredzē dalās Nikolass.
Galvenais — ieguldītais darbs
Jaunais mūziķis atzīst, ka ir ļoti daudz jāstrādā, tāpēc piekrīt apgalvojumam, ka talants ir desmit procenti, bet darbs — deviņdesmit. Dārziņskolā labi var redzēt, ka daudz tiek sasniegts ne tik ļoti ar talantu, kā ar nodošanos un ieguldīto darbu. Darbs ir atslēga visam,» vaļsirdīgi atklāj Nikolass, kurš par koncertu Talsos ir domājis jau kopš brīža, kad aizgājis mācīties uz Rīgu, gribot parādīt, kas šī skola vispār ir un kas ir tas, ko izvēlējies tieši viņš.
«Šodienas koncerts man ir lielais Grand finale, ko beidzot varu parādīt Talsiem, kuros es kā mazs zēns sāku spēlēt bungas, tā gribot motivēt arī citus jauniešus. Man pašam ir mērķis kļūt par skolotāju, bet to noteikti dzīves otrā pusē, jo līdz tam vēlos sakrāt gana daudz pieredzes, ko sniegt tālāk arī nākamajām paaudzēm,» teic talantīgais novadnieks, kuram pirms divām nedēļām ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfonisko orķestri bijusi iespēja aizbraukt uz Šauļiem nospēlēt koncertprogrammu «Amerikas stāsti». Daudz ceļots kopā ar Talsu jauniešu pūtēju orķestri un tā vadītāju, Talsu mūzikas skolas direktoru Raiti Rērihu. Ar Latvijas jauniešu pūtēju orķestri dažādos pūtēju orķestru konkursos pabūts Polijā, Nīderlandē, Igaunijā, Kaļiņingradā. Nikolass uzsver, ka ar orķestri paveras daudz iespēju redzēt, un atklāj, ka viņam labāk patīk ansambļa un orķestra būtība, nevis solo spēle, jo mīl būt ar cilvēkiem.
«Man svarīga ir tā maģija, kad kopā rada ko lielāku, nevis cilvēks kaut ko dara viens. Un orķestris pavisam noteikti bija viena no manām labākajām izvēlēm.
Biju tāds mazs, mamma mani ņēma līdzi uz mēģinājumiem un jutos piederīgs. Viņa lika man skaitīt taktis, izjust mūziku… Tik daudz laika esmu tur pavadījis, ka jūtos ļoti ērti. Un bērnībā sestdienas rīta mēģinājumi — kā man tie patika!» pieredzē un atmiņās dalās Nikolass.
Mīlestība pret taustiņiem — jau no mazotnes
Savukārt prasmīgā pianiste Annija Anna Pudure, kura Talsu mūzikas skolu beigusi vienā gadā ar Nikolasu, pirms koncerta Talsu tautas namā, pastāsta: «Klavieres sāku apgūt astoņu gadu vecumā, taču tas nebija iesākums taustiņiem, jo apmēram piecu gadu vecumā man pieejams bija akordeons, kuru stiepu vienā rokā, taustiņus spiežot ar otru. Tā šī mīlestība laikam arī aizsākās.»
/Foto: Edgars Lācis/
«Man Talsu mūzikas skolā ļoti paveicās ar skolotāju Daigu Rūtenbergu, kura man pret šo instrumentu radīja vēl lielāku mīlestību un sapratni, cik tas ir nozīmīgs. Un Talsos vide ir tik iedvesmojoša, skaista, kas vēl vairāk pastiprināja radošu vēlmi spēlēt klavieres. Tas viss gāja roku rokā. Un tā soli pa solim nonācu Dārziņskolā, kurā patiešām ir, ko darīt. (Smejas.) Un man tur ļoti patīk. Ir fantastiski pedagogi, un vide ir radīta mākslai, kas ir ļoti svarīgi. Tur kopā ir sapulcējušies dažādi cilvēki — baleta dejotāji, mākslinieki, mūzikas cilvēki. Visi tādi interesantie tipiņi, kā mēdz sacīt. (Smejas.) Un saprotu to, ka uz skatuves redzam prasmīgu mākslinieku, bet, lai līdz tādam līmenim izaugtu, nepieciešamas garas stundas, un bieži ir liels nogurums. Tam visam, ko redzam, ir sava cena,» atklāj Annija, piebilstot, ka ar klavierēm jādraudzējas katru dienu — rītos un vakaros. Kad vien var.
«Prasme attīstās spēlējot, tāpat kā spēja saklausīt gan tehniskās, gan emocionālās detaļas. It kā pamainās tikai divas notis, bet ar laiku ieraugi, ka to var nospēlēt simt vienā veidā. Pati es arī ik pa laikam komponēju,»
turpina jauniete, neslēpjot lielo prieku par iespēju uzstāties Talsos — pilsētā, no kuras nāk daudz mūziķu un mākslinieku. «Šai vietai ir kas īpašs. Nezinu gan, kas tieši, bet ir. Kaut kāda mistiska enerģija… Un es savu dzīvi gribētu veltīt mākslai un mūzikai. Varbūt pienāks laiks arī skolotājas darbam. Kāpēc gan nedodot zināšanas tālāk? Un jau tagad sanāk domāt par darba tirgu, un redzu, ka pedagogiem ir iespējas, un tas ir amats, ar kuru var nodarboties arī studiju gados. Tas ir atkarīgs no tā, kur un kā kurš tēmē — vai nu solo karjeras virzienā, vai kamermūzikas, kur arī ir daudz iespēju… Mācoties Rīgā, izveidojas ļoti daudz kontaktu ar mūziķiem. Tad jau vienīgais, ko vajag, ir tas spars uzsākt, sperot soli, bet tieši tagad ir laiks, kad jāpieņem lēmums, kur iet mācīties tālāk, jo sevī ir ieguldīts, un pavisam noteikti ir jāturpina,» sarunu noslēdz pianiste, kura koncertā tāpat kā Nikolass pārsteidza ar savu meistarību, liekot saprast, ka mūzika iesākumā var būt kā veselīgs vaļasprieks, bet Talsu mūzikas skolā to var apgūt tādā līmenī, ka pēc tam ar mūziku var nodarboties profesionāli, bruģējot ceļu arī pasaules līmeņa virzienā.
