Spēja imitēt dažādas skaņas — Mika pašattīstīts talants

Spēja imitēt dažādas skaņas — Mika pašattīstīts talants

Miks Zaķis ir talantīgs novadnieks no Dārtes puses, kurš ne tikai arvien vairāk aizraujas ar amatiera foto mākslu, ko gribētu attīstīt arī profesionālākā līmenī, bet viņa sirdslieta ir arī bītbokss, ko apguvis pašmācības ceļā, bet atradis arī domu biedrus, ar kuriem sanākt kopā klātienē. Bītbokss ir mūzikas forma, kurā tiek izmantots vokāls, lai pilnībā vai daļēji aizstātu mūzikas instrumentus un radītu dažādas skaņas un ritmu ar muti. To mēdz uzskatīt par piekto hiphopa elementu.

Miks Zaķis sevi sauc par tipisku lauku puisi, kurš pamatskolas gadus aizvadījis Vandzenes vidusskolā, tad devies Talsu Kristīgās vidusskolas virzienā, taču sanācis, ka vidusskolas mācības beidzis Talsu vakarskolā, par ko arī priecājas, jo līdz ar to jau vairākus gadus viņš tiek aicināts kā izlaidumu fotogrāfs,— talantu pūrā vis nenoslēpsi, un tā esot laba prakse un arī liels gods. Par fotografēšanu Miks teic, ka ar to aizrāvies apmēram 14 gadu vecumā, kas noticis līdztekus ar bītboksa atklāšanu kā lauciņu, kurš ļoti pievelk, jo ritma izjūta, balss prasmīga pielietošana, tāpat prasme atdarināt un mēles lokanība skaņu radīšanas procesā likusi manīt, ka tas ir pa spēkam.

Mācās pats un iedvesmojas no citiem

Jaunietis visus šos gadus trenējies pats, cenšoties atdarināt dažādas skaņas, tāpēc pēc pieredzes zina sacīt, ka tas, kas nav sanācis iesākumā, vēlāk izdodas jau daudz labāk. Bez neatlaidības — nu nekādi arī šajā jomā! Jautāts, no kā mantots īpašais muzikālais un ritma izjušanas talants, Miks min, ka bītboksošanai sirdi pievērsis mammas māsīcas Guntas Āles vīrs Guntars, kuram tas padevies un padodas joprojām, un jaunajam puisim, dzirdot, kā radinieks to dara, āķis bijis lūpā un tas no sirds iepaticies. Jāteic, ka Mika mamma Māra arī ir skaistas balss īpašniece un apveltīta ar muzikāliem talantiem, viņa spēlējot ģitāru. 

«Es trenējos bītboksu ikdienā visur, kur esmu. Man gan nepatīk, ka to dzird citi, bet sanāk aizrauties un nemanu, ka to kāds redz vai dzird.  Ja pamanu, ka to kāds dzirdējis, tad samulstu. Trenējos tad, kad kaut kur dodos, staigājot. Tieši tad arī piedzimst dažādas idejas par skaņām, ko attēlot. Piefiksēju apkārtējās skaņas vai trokšņus, un dzirdētais iepatīkas.

Arī saklausītais no bītbokseriem internetā man dod jaunas idejas, un es mācos no tā. Daudzas skaņas esmu iemācījies tieši no interneta pamācībām. Un es noteikti negribu teikt, ka protu kādu dziesmu labi nobītboksot. Es uz to nekoncentrējos. Vienkārši bītboksoju brīvi. Pats izdomāju kādas melodijas, kuras tajos gadījumos, ja neierakstu audio, arī aizmirstu,» pieredzē dalās jaunais puisis, kurš šajā ampluā noteikti neatstātu vienaldzīgu nevienu.

/Personīgā arhīva foto/

Jāteic, ka bītboksu Latvijā iesāka popularizēt grupa «PeR», kura šajā laukā ir zināmākā, lai gan 20 gadu laikā, kad bītbokss pastiprinātāk kļuvis pazīstamāks arī mūsu zemē, dzimušas grupas, kuras to izpilda pagrīdē, atklātībā neafišējot. Protams, Miks bītboksa tēmu internetā izpētījis pastiprināti, klausoties dažādus pratējus un profesionāļus, kas iedvesmojuši un iedvesmo. Sanācis arī video, kurā uzfilmēts šis Mika talants, publiskot plašāk, jo jaunietis darbojas kristīgā kustībā kā partneris, un šie ticīgie, rādot Dieva daudzveidību, akcentu liek arī uz kristiešu unikālajiem talantiem, jo tie atspoguļo arī Paša Radītāja daudzveidību.

Skatās kā uz brīnumu

Lai gan Miks pēc dabas ir noslēgts un kluss, vēlme apliecināt savu talantu runājusi skaļāk, jo — kā lai klusē? Pats viņš pēc atzinības nedzenas, kaut cilvēka daba un egoisms pēc tā visa ilgojoties. Bet visbiežāk sanākot tā, ka viņa talantu kāds pamana no malas, prasot, lai viņš parāda, ko prot.

Jaunietis pastāsta, ka nav neviena vienāda bītboksotāja, jo katram ir savs veids un forma, kā to dara, un «rokrakstus» var ļoti atšķirt. Jautāts, kā lai vienkāršiem vārdiem paskaidro, kas ir bītboksošana, Miks skaidro, ka tā ir dažādu skaņu atdarināšana ar muti, kur ļoti svarīga ir ritma izjūta un elpošana.

Mikam sanācis bītboksot arī draudzes slavēšanas komandā, un tas ir lielisks veids, kā, piemēram, aizstāt bungu iztrūkumu, jo to ritmu jaunietis izspēlē ar mutes palīdzību. Puisis ar savu talantu momentā aizrauj citus, tiklīdz sāk izpausties, jo bez uzmanības palikt nevar. Visi skatās kā uz brīnumu, jo cilvēka prāts un auss to neuztver kā pašsaprotamu un ikdienišķu izpausmes veidu.

Gatavs fotografēt vienmēr un visur

Miks Zaķis kādu laiku darbojas arī tīkla mārketinga jomā, un nākamajā dienā pēc intervijas darba ietvaros dodas uz Čehiju, lai satiktos ar kolēģiem galvenajā uzņēmuma ofisā, kas nodarbojas ar dabisku produktu izplatīšanu. Tie uzlabo veselību un darbojas arī kā profilakses līdzekļi. Puisis ir gatavs arī ņemt rokās kameru, jo vajadzēšot notikumus iemūžināt. Pirmo savu fotokameru saņēmis kā dāvanu, un tā savu uzdevumu veikusi ļoti labi.

Miks no sirds novērtē visas svētības, kas nākušas no līdzcilvēkiem. Viņš smejas, ka pie laba mikrofona bītboksošanai ticis kādā video spēlē. Nezināms cilvēks, ar ko kopā spēlēts,  sarunā teicis, lai Miks tiek vaļā no dažus eiro vērtā atribūta, kurā runā, atsūtot pusotru simtu eiro, lai jaunietis var iegādāties cienīgu. Un tas pašlaik kalpo bītboksošanas vajadzībām, un patiešām kvalitāte ir cienīga.

Muzikālais novadnieks strādā algotu darbu arī «Cenu klubā», tāpēc sanāk, ka darbojas dažādās sfērās, no kurām kāda pabaro garīgi, kāda cita — dvēseliski, tāpat fiziskā plāksnē tukšuma nav.

«Es bildēju ne tikai ainavas, man tik ļoti īpašās debesis un dabas skatus, bet pēdējā laikā — arī dzīvniekus. Tas varbūt iepriekš nav sanācis tīri ekipējuma ziņā. Arī cilvēkus esmu sācis vairāk fotografēt. Mamma visu laiku jautāja, kad beidzot fotografēšu cilvēkus. Tad nu esmu pasācis staigāt pa pilsētu un uz ielas uzrunāt cilvēkus, vai viņi nevēlas, lai uztaisu kādu bildi. Un 70 procentu gadījumu piekrīt. Pēc tam tās bildes viņiem nosūtu. Tā es praktizējos, tas man ir treniņš.

Tāpat pasākumos sanāk fotografēt cilvēkus, jo jāpiefiksē mirkļi atmiņām. Esmu pasācis iet fotografēt uz Talsu skeitparku. Tur ir dinamika. Arī gar ezera promenādi sanāk pastaigāt pēc darba. Bet jāteic, ka man dabā patīk vairāk. Neteikšu, ka man nepatīk pilsēta, bet daba ir tuvāka. Es dabā jūtos brīvāk. Protams, ka dabas ainavā cilvēku neatradīsi, bet daba, lauku mājas ir mana vide, kur patīk būt un varu būt es pats. Tur varu darīt visu, kas man patīk. Pilsētā savā ziņā ir vairāk iespēju paslinkot nekā laukos. Tāpēc varbūt pilsētā varu nodzīvot nedēļu un tad vajag uz laukiem. Pēc nedēļas burtiski prasās uz laukiem, kur varu izbaudīt mieru,» pārdomās dalās Miks.

Jautāts par to, ko viņam nozīmē ģimene, viņš bez minstināšanās atbild:

«Ģimene — tā ir komanda. Bez tās nevar. Tajā valda atbalsts. Lūgšanas vienam par otru — tas ir tik svarīgi. Vispār arī ticības brāļi un māsas. Ir svarīgi ieklausīties un būt kopā.

Es jau no bērnības biju draudzē, bet man tad nekas īsti neinteresēja. Braucu mammai līdzi tālu gabalu uz draudzi citā pilsētā, un citreiz varbūt pat tur gulēju. Taču 15 gadu vecumā sapratu, ka bez Jēzus nevar. Tad pats sāku meklēt attiecības ar Dievu, un tagad esmu pieķēries domai, ka Jēzus ir mans labākais draugs. Ik pa laikam to pārdomāju un gribu satvert arvien vairāk,» neslēpj jaunietis, kurš pārsteidz ar savu atklātību un patieso sirdi, jo runā arī par problēmām, kuras kāds cits varbūt gribētu aprakt pašā dziļākajā bedrē.

/Personīgā arhīva foto/

Slinkums un datorspēles — liela nelaime

Kad Mikam pajautā par vaļaspriekiem, viņš atbild, ka diezgan nopietni bijis aizrāvies ar datorspēlēm, kas esot palicis neveselīgi, jo tādas nodarbes gluži vai ierauj kā atvarā, no kura ārā tikt ir pagrūti. Joprojām pašam esot jānosprauž robežas un nav viegli pateikt «nē», jo šīs viltus ilūzijas mūslaikos runā tik skaļi, ka bez vecāku modrās acs un sapratnes sanāk lamatas. Miks pauž, ka bērns vai jaunietis tajā visā paslēpjas, un neko labu neatrod.

Runājot par saviem nākotnes plāniem, viņš bilst, ka grib fotografēt, bet kādu konkrētu sapni nav izvirzījis, jo svarīgi esot konkrētā dienā izdarīt to, kas jāizdara. «Taču ir slinkums, un cīņa ar to ir liela. Tāds ir cilvēks,» atklāti pauž jaunais puisis, tāpat pieminot lepnību, kas var būt ļoti bīstama. «Tā noteikti ir visiem. Esmu pieķēris arī sevi, un tam vajag tik ļoti maz, lai kristu,» par nepareizu reakciju uz citu cilvēku uzmanību un komplimentiem turpina runāt Miks Zaķis.

Viņš min iedvesmojošu Bībeles rakstu vietu, kurā pausta atziņa: «Jo Dievs ir tas, kas jums dod gribu un veiksmi pēc labpatikas.» Tas palīdzot tik galā ar visai biežajiem «negribu» un «nevaru», kas neļauj daudzām lietām ritēt savu gaitu. Mikam gan esot jaunu cilvēku vidū iecienīts niķis neveltīt sevi grāmatām, un vajagot lielu piespiešanos, lai tām pievērstos, taču Bībele ir un paliek īpašā godā, jo to nelasīt nevarot. Tas ir tāpat kā neēst. Jaunietis arī atklāti runā par to, ka ir brīži, kad liekas, ka ar paša sirdi viss ir kārtībā, ka visiem ir piedots, bet tad atnāk momenti, kad tas viss ir jāpārvērtē. Klusajiem un noslēgtajiem bieži vien par skolu ir savs stāsts un sava bēda.

Miks Zaķis, brienot dziļāk dažādu savas pieredzes atziņu jūrā, atskārst, ka nereti it kā ārēji labas lietas pieviļ un nedod nekādu piepildījumu. To sapratis, kad bijis sadraudzējies ar kristiešu jauniešiem no citas pilsētas, ar kuriem labi pavadīts laiks teju katru brīvo brīdi un mājās nebūts gandrīz nemaz. Reiz pieķēris sevi pie domas, ka tas viss, ko dara, nav īsti tas, ko no tā sagaida, jo iekšējs tukšums palicis.

«Ja visā tajā esi atstājis Jēzu nomaļus, tad tā ir tukša darīšana. Mani brīdināja gan mamma, gan mācītājs, lai nekur neskrienu, bet turējos pretī, līdz sapratu pats, kas ir, kas,» teic Miks.

Spēja ieraudzīt Dievu cilvēkos — liela vērtība

Jaunais fotogrāfs un bītboksotājs, kurš nesen sācis apgūt arī ģitārspēli, pamanījis, ka bieži vien ikdienas skrējienā mēs nepamanām Dieva rūpes par mums.

«Bieži esam nevērīgi un neredzam, kā Dievs rūpējas. Bet, kad apstājies un padomā, patiešām ir, par ko pateikties,» atzīst Miks.

«Viņam rūp, kā tieku uz priekšu un kā man klājas. Viņam interesē, vai neesmu kaut kur aizķēries un vai man viss ir labi. Tāpat, vai neesmu aizmaldījies kaut kur savās domās. Es redzu, kā Dievs izrāda savas rūpes caur manu mammu vai kādu citu. Jo vairāk es par to domāju, kā Viņš rūpējas, jo vairāk es to ieraugu. Un ir vērtīgi padomāt, kā Viņš izpaužas un palīdz caur citiem cilvēkiem, kāpēc viņi dara tieši tā, kā dara… Kad sapratīsim, ka tas viss ir Dieva darbs, tad arī sirdīs izlīs lielāka mīlestība pret Viņu. Mēs sapratīsim, ko Viņš grib mūsu dzīvēs un ka Viņa nodoms ir tikai labs. Tad atnāk tā pārliecība. Viņš grib, lai esam garīgi un fiziski svētīti ir visā.»

JAUNUMS

Tagad pieejama arī “Talsu Vēstis” e-avīze.
Abonē un lasi savā telefonā, datorā vai planšetē no jebkuras vietas pasaulē.